Juris Lorencs: Latvieši zina, ka “aizstājošā migrācija” pastāv – tā ir realitāte, kuras sekas izjūtam joprojām 22
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajās dienās aprit trīsdesmit gadi kopš notikuma, kas izpelnījies pretrunīgus, pat diametrāli pretējus vērtējumus. Bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans to dēvēja par “ļaunuma impērijas” galu, bet pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins – par “20. gadsimta traģiskāko vēsturisko notikumu” un “ģeopolitisko katastrofu”.
1991. gada 8. decembrī Belovežas gāršā, padomju nomenklatūras medību mājā, Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas vadītāji parakstīja vienošanos par Neatkarīgo Valstu Savienības izveidi. Trīs slāvu republikas, kas saturēja kopā bijušās Krievijas impērijas mantinieci Padomju Savienību, negaidīti paziņoja, ka “paiet malā”. Dariet, ko gribat!
PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, kurš tajā brīdī jau bija zaudējis reālo varu, gan vēl mēģināja aizkavēt nenovēršamo. Taču, kā šādos gadījumos mēdz teikt krievi, vilciens jau bija aizgājis. 1991. gada 12. decembrī Krievijas Federācijas Augstākā padome ratificēja Belovežas vienošanos, vienlaikus izbeidzot 1922. gada 30. decembra līgumu par PSRS izveidi.
Cik ironiski tajā brīdī skanēja PSRS himnas vārdi par “brīvo republiku saimi”, ko “varenā Krievzeme saliedējusi uz mūžiem”! Tas, kas bija celts uz “mūžīgiem laikiem”, pastāvēja vien 69 gadus. Un beigās sabruka kā kāršu namiņš.
Tikmēr vēsturnieki, politologi, ekonomisti nebeidz pētīt un skaidrot, kāpēc sabruka PSRS. Vieni apgalvo, ka padomju plānveida ekonomika neesot spējusi izturēt ASV uzspiesto bruņošanās sacensību.
To, ka raķetēm naudas pietika, bet sviestam – vairs ne, labi atceras arī mana paaudze.
Taisnību sakot, arī viedokļi par PSRS bruņoto spēku varenību dalās. Daži eksperti uzskata, ka padomju armija patiesībā esot bijusi neefektīva, samilzusi struktūra. Pa daļai pie vainas bijis milzīgais jauniesaucamo īpatsvars no Centrālāzijas republikām. Agrāk vai vēlāk impērijas politiskajai vadībai nāktos atteikties no šī “balasta”, no kuriem daži pat neprata krievu valodu.
Vēl citi skaidro, ka padomju cilvēki vēlējās dzīvot “kā Rietumos”– baudīt demokrātiju un izteikšanās brīvību, ceļot uz ārzemēm, baudīt patērētāju sabiedrības labumus. Cirkulē sazvērestības teorijas, ka jau “perestroikas” pirmajos gados partijas un VDK nomenklatūra esot sākusi plānot PSRS resursu privatizāciju, faktiski sagrābšanu. Daļa taisnības ir katrā no šiem apgalvojumiem.
Bet kāpēc latvieši vēlējās Padomju Savienības sabrukumu? Saprotams, mēs gribējām atgūt neatkarību un brīvību. Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā! Uzvilkt mastā sarkanbaltsarkano karogu, dziedāt “Dievs, svētī Latviju”. Dzīvot taisnīgākā iekārtā, bez bailēm, meliem un izlikšanās. Baudīt lielāku labklājību.
Bet patiesībā tas pat nebija pats svarīgākais. Tas, ko mēs vēlējāmies viskarstāk, ko mēs tobrīd sapratām ar brīvību, bija – saglabāt savu valodu un kultūru. Apstādināt migrācijas procesus, pārtraukt rusifikāciju. Viss pārējais bija svarīgs, bet tomēr otršķirīgs.
Vai mūs tolaik saklausīja un saprata? Tikai pa daļai.
Patiesībā mēs bijām unikāli, vieni ar savām problēmām. Jo nevienā citā padomju republikā okupācijas režīms tik izteikti nebija izmainījis iedzīvotāju etniskās proporcijas. Saskaņā ar tautas skaitīšanu datiem, 1935. gadā Latvijā dzīvoja 1 467 000 latviešu, kas bija 77% no visiem iedzīvotājiem. 1989. gadā – vairs tikai 1 388 000 jeb 52%.
Bet kāpēc atgādināt tik zināmas lietas? Jo Eiropā parādījies politiķis, kurš arī runā par aizstājošo migrāciju. Francijas prezidenta vēlēšanās, kas notiks nākamā gada aprīlī, sevi izvirzījis Ēriks Zemūrs. 63 gadus vecais žurnālists dzimis no Alžīrijas izceļojušu ebreju ģimenē. Viņa kustības nosaukums – “Reconquest”. Latviski tas skanētu kā “Atkarošana”. Atgādinājums par musulmaņu iekarotāju padzīšanu no Pireneju pussalas.
Zemūra vēstījums ir pagalam vienkāršs – nepieciešams apturēt nekontrolēto migrāciju un tālāku Francijas islāmizāciju.
Vislielākais pārmetums, ko Zemūram izsaka kreisi liberālās aprindas, ir sazvērestības teoriju izplatīšana. Jo viņš runājot par tādu lietu kā “grand replacement”. Latviski – “lielā aizstāšana”. Ideja, ka pašreizējo politisko, sociālo un garīgo procesu rezultātā Eiropas tautas tiekot aizstātas ar musulmaņu migrantiem no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem.
Tas nevar būt! Tā nav taisnība, jo nevar būt taisnība! Bet mēs, latvieši, esam liecinieki tam, ka aizstājošā migrācija pastāv. Ka tā ir realitāte, kuras sekas izjūtam joprojām. To, vai Zemūrs kļūs par Elizejas pils saimnieku, izlems Francijas pilsoņi.
Bet viņš jau tagad ir paveicis divas vēl nesen gluži neiedomājamas lietas. Pirmais – padarījis imigrāciju par galveno diskusiju tēmu Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņā. Otrais – Zemūrs ir “normalizējis” Nacionālās frontes līderi Marinu Lepēnu. Jo pēc Zemūra ienākšanas politikā nesenā “galēji labējā ekstrēmiste” pēkšņi kļuvusi par cienījamu konservatīvu uzskatu paudēju. Kārtējais apliecinājums tam, cik relatīvas un mainīgas var izrādīties “stabilās politiskās vērtības”.
