Uldis Šmits: Izšķirošā būs eiropiešu spēja saglabāt mūsu identitātē sakņoto dzīvesveidu 4
“Mēs esam karā.” Tā sacīja Francijas premjerministrs Manuels Vals pēc Briselē notikušajiem terora aktiem. Tas sasaucās arī ar citu pasaules politiķu teikto, ka tas ir uzbrukums visai Eiropai.
Mēs varam noturēt savas pozīcijas vienīgi kopīgiem spēkiem, un pat vispārliecinātākajiem eiroskeptiķiem pienāktos atzīt, ka Eiropas valstu cieša sadarbība drošības jomā ir steidzama nepieciešamība. Lai gan tā, protams, neļaus pilnībā izvairīties no upuriem šajā karā bez frontes līnijām un bez militārās formās tērptiem skaidri sazīmējamiem ienaidniekiem. Eiropas Savienībā iecerētie, taču arvien vēl iekavētie pasākumi kā, piemēram, aviopasažieru reģistra ieviešana vai informācijas apmaiņas paplašināšana starp drošības dienestiem, nevar iznīdēt tumsonību, bet spēj ievērojami samazināt kritušo skaitu. Un, iespējams, kara stāvoklim līdzīgās situācijas apzināšanās liks eiropiešiem mazliet vēsāku prātu uzlūkot savstarpējos kašķus. Nupat traģēdijas skartajā Beļģijā to varētu attiecināt uz flāmu un valoņu reizēm sīkumaino rīvēšanos, kas izskatās diezgan otršķirīga salīdzinājumā ar reliģisko fanātiķu iemiesotajiem draudiem un ņemot vērā, ka Beļģija proporcionāli iedzīvotāju daudzumam ir Eiropā pirmajā vietā (vai vienā no pirmajām) “Islāma valstij” “piegādāto” kaujinieku skaita ziņā. Taču nesaskaņas iezogas pat starp vienā valodā runājošajām Vāciju un Austriju, kas politiski nerod kopīgu valodu ES iekšējās robežkontroles un migrantu krīzes risināšanā.
Briseles traģēdija aktualizē visas problēmas, kas saistās ar ES ārējo robežu, un šajā sakarā arī jautājumu, vai Turcijai nav atvēlētā pārlieku nozīmīga loma pie Eiropas dienvidu robežām saplūdušo migrantu straumju iegrožošanā – loma, kura patiesībā būtu jāuzņemas pašai Eiropas Savienībai. Piemēram, novirzot eiro miljardus galvenokārt nevis Ankarai, bet Grieķijā esošo līdz šim vāji darbojošos dienestu būtiskai nostiprināšanai. Neapšaubāmi, sadarbība ar NATO dalībvalsti Turciju ir svarīga īpaši jau cīņā pret cilvēku kontrabandistu tīkliem, kuru apkarošanā Ankara nav apliecinājusi sevišķu efektivitāti vai dedzību, un jau tuvākajā laikā kļūs redzams, vai tā ir gatava kaut ko darīt lietas labā. Jārēķinās arī ar situācijas saasināšanās varbūtību Itālijas piekrastēs, uz kurieni, iespējams, dosies migrantu laivas no Lībijas, tāpēc Ziemeļatlantijas alianses iesaistīšanās Vidusjūrā var būt noteicošā. Savukārt Eiropas Savienībai jāvienojas, cik lielā mērā ES, kas pati ir apdraudēta un “karā”, turklāt pakļauta ne vien teroristu, bet arī zināmajam tā sauktā hibrīdkara apdraudējumam, spēj uzņemt Sīrijas kara bēgļus.
Tomēr jāpiekrīt – cīņas iznākumu neizšķirs ieroču spēks. Izšķirošā būs eiropiešu spēja saglabāt mūsu identitātē sakņoto dzīvesveidu. Un attieksme, ko iemieso karikatūrista zīmētais (beļģu avīzes “Le Soir” mājaslapā redzamais) Kalašņikova automātu apčurājošais slavenais Briseles puisēns.
