– Vai genocīda pazīmes drīzāk nebūtu attiecināmas uz 30. gadu beigu represijām PSRS? 20
– Es vairāk skatījos kopsakarā. Un man šķiet, ka likumdevējs – Saeima – savulaik pieļāva nelielu kļūdu. Redziet, pastāv Genocīda konvencija, bet katra valsts vēl mēģina šīs starptautiskās normas iekļaut savos nacionālajos tiesību aktos. Konvencija attiecas uz četrām grupām: nacionālo, etnisko, rases un reliģisko, taču nesniedz grupu definīciju. Tāpēc viena valsts genocīda jēdzienu sašaurina, cita paplašina. Latvija genocīdam pakļauto grupu loku paplašināja, pievienojot tām arī sociālās grupas. Tas ļāva padomju režīma noziegumus pret “kulakiem” kvalificēt kā genocīdu. Bet es savā darbā “kulakus” tomēr pieskaitu elitei – šajā gadījumā tie bija viszinošākie, čaklākie lauksaimnieki. Viņus iznīcinot, tika faktiski iznīcināta lauksaimniecība, kas bija Latvijas ekonomikas pamats. Un 1941. gadā padomju okupācijas režīma pirmais uzdevums tomēr bija iznīcināt eliti. Bet dažos starptautiskajos tiesu spriedumos ir minēts: ja nozieguma rezultātā cieš elite – politiskā, reliģiskā vai citāda –, tad šāds noziegums ir atzīstams par genocīdu. Man tas ļauj 1941. gada 14. jūnija notikumos konstatēt genocīda pazīmes. Kas attiecas uz 1937./1938. gada represijām pret Padomju Savienībā dzīvojošajiem latviešiem, viņus noteikti represēja pēc nacionālās pazīmes. Tāpat 1941. un 1949. gada izsūtīšanas uzskaites dokumentos teikts, ka latviešu – tik, igauņu – tik, baltkrievu – tik un tā tālāk. Tur nav minētas citas pazīmes kā tikai nacionalitāte. Tātad PSRS nevēlamās personas identificēja pēc nacionālajām pazīmēm! Arī vairāki Krievijas vēsturnieki norāda, ka tās bija sava veida etniskās tīrīšanas.
– Agrāk tas netika novērots, bet tagad sāk parādīties tendence – mēģināt attaisnot padomju deportācijas, traktējot ar tām saistītās pavēles nevis pēc to gara, bet burtiski – nu, ja jau rakstīts, ka izsūtāmi “bandīti”, tad par ko satraukties!
– Lai tā spriestu, vispirms jābūt dokumentiem, kuros šie cilvēki ir identificēti par bandītiem, jo bandītisms ir kriminālnoziegums. Pat okupācijas tiesībās, kuras bija jāpiemēro Latvijā, un es to detalizēti aprakstu, bija jāpiemēro vietējie krimināllikumi. Tātad: vai šīs personas tika atzītas par bandītiem, pamatojoties uz Latvijas Krimināllikumu? Vai tomēr tas bija PSRS Krimināllikums, kas vēlāk kļuva par LPSR Krimināllikumu, pēc kura sodīja Latvijai piederīgos, kvalificējot viņus par noziedzniekiem? Tātad šajā kvalifikācijā tika pieļautas kļūdas. Turklāt panti, pēc kuriem pārsvarā kvalificēja noziegumus, pēc sava rakstura bija politiskie, nevis kriminālie. Cilvēki, kas no tiem cieta, tika uzskatīti par politiskajiem noziedzniekiem. Starptautiskajās tiesībās ir skaidri norādīts, ka okupētās valsts krimināllikumiem jāpaliek spēkā. Tāpat noteikts, ka nedrīkst deportēt okupēto valstu iedzīvotājus. PSRS šie aizliegumi bija jāievēro.
– Lai arī veido komisijas un skaita zaudējumus, māc šaubas, vai kāds Latvijā un Krievijā uztver nopietni iespēju, ka PSRS mantiniecei Krievijai varētu tikt pieprasīta konkrēta kompensācija par okupācijas laiku.
– Krievija tomēr sāka rēķināt savus ieguldījumus Latvijas PSR, lai Latvijas prasības gadījumā iesniegtu pretprasību. Starp citu, es savā darbā izskatu arī jautājumu, vai 1940. gadā Latvija vispār bija pieļāvusi kādus pārkāpumus, kas attaisnotu okupāciju un represijas. Vai tiešām bija kāds pamats tā iejaukties Latvijas politiskajā un sociālajā dzīvē? Protams, tādu pārkāpumu, kādi bija uzskaitīti PSRS ultimātā, nebija. Un tas varētu mums palīdzēt, ja nu Krievija tiešām sadomātu iesniegt kādu pretprasību.
– Par 1940. gada vasaru arī mēdz apgalvot, ka PSRS nedarījusi neko unikālu, jo tolaik “tā pasaulē bija pieņemts”.
– Ja kaimiņš ir noziedznieks, arī jums jākļūst par noziedznieku? Jā, starptautiskās tiesības tajā laikā patiešām tika masveidā pārkāptas. Bet atcerēsimies, ka Tautu Savienība izslēdza no savām rindām PSRS par uzbrukumu Somijai. Ja PSRS jau toreiz nebūtu izslēgta, to droši vien izslēgtu 1940. gadā pēc Baltijas valstu okupācijas. Par spīti praksē piedzīvotajam, nevienam no starptautiskās sabiedrības toreiz neradās šaubas par to, kas notika. Otrā pasaules kara laikā Anglijā iznāca žurnāls “The War Illustrated”, un tur bija skaidri rakstīts: “PSRS okupēja Latviju.” Tā laika sabiedrībai tas nebija jautājums kā šodien: bija vai nebija.
