Mēs esam jūs pieķēruši! Juriste Sajadova pēta PSRS pārkāpumus pret Latviju 20
Pirmais fundamentālais pētījums, kurā aplūkoti un apkopoti starptautisko tiesību pārkāpumi un starptautiskie noziegumi PSRS–Latvijas attiecībās; pirmais, kurā Latvijas vēstures traģiskākie notikumi aplūkoti tiesību zinātnes skatījumā – tāds ir pieteikums grāmatai “PSRS un Latvija. Starptautisko tiesību pārkāpumi”, kas maija sākumā iznāks apgādā “Lauku Avīze”. Protams, arī agrāk bijis gana daudz izdevumu, veltītu PSRS latviešu nīcināšanai 30. gadu beigās, 1940. gada 17. jūnija padomju okupācijai, 1941. un 1949. gada deportācijām, tomēr pārsvarā tie bijuši vēsturiska rakstura, bez precīzas, apkopojošas analīzes no juridiskā un starptautisko tiesību viedokļa, visu saliekot pa plauktiņiem un norādot, tieši kādas normas PSRS ar savu rīcību toreiz pārkāpa. Šo darbu paveikusi juridisko zinātņu doktore VERONIKA SAJADOVA. “PSRS un Latvija” pamatā ir viņas 2013. gadā LU aizstāvētais promocijas darbs “Starptautisko tiesību pārkāpumi PSRS–Latvijas attiecībās”.
– Esat praktizējoša “Swedbank” juriste, tomēr pievērsāties šādam ar vēsturi saistītam tematam. Latvijā ir daudz juristu, bet vēsture nemaz tik daudzus no viņiem neinteresē.
– Tāds jautājums jums patiešām būtu jāuzdod citiem juristiem: kāpēc viņi klusēja visus šos 25 atjaunotās Latvijas gadus? Protams, man tas nesākās vienā dienā. Tas paņēma desmit gadus un sākās ar vienu aspektu, kas auga plašāk, pārtapa masu deportācijām veltītā maģistra darbā un tad arī doktora darbā. Centos, cik iespējams, vispusīgi apskatīt šo tematu. Kā jau doktora darbā, visi rezultāti ir aprobēti, tātad apspriesti starptautiskajās zinātniskajās konferencēs, publicēti zinātnisku rakstu veidā, un galīgais variants noteikti ir atbilstošs visiem nepieciešamajiem akadēmiskajiem kritērijiem. Arī recenzenti promocijas padomē atzīmēja, ka tāds darbs izstrādāts pirmo reizi. Literatūras avotu ziņā pat uzstādīja nelielu rekordu – vairāk nekā 600. Darbu vadīja profesors Juris Bojārs, bet mani recenzenti bija LU Juridiskās fakultātes profesors Jānis Lazdiņš, profesore Valentija Liholaja, kā arī recenzents no Viļņas Universitātes, pašreiz arī Lietuvas Konstitucionālās tiesas prezidents, profesors Dainjus Žalims.
– Tomēr kas jūs “pagrūda” rakstīt par lietām, kas parasti interesē lielākoties latviešus?
– Pēc tautības vispār esmu ļoti multinacionāla. Pati sevi saucu par “globalizācijas bērnu”. Latvieši man saka: “Tu esi Latvijas pilsone, tātad latviete.” Daļēji esmu armēniete, bet manī ir arī asīriešu asinis. Manuprāt, tas runā tikai par labu manam pētījumam, jo varēju no uzdevuma izslēgt savas emocijas un iespējamos aizspriedumus. Mana dzimta cieta 1915. gada armēņu genocīdā. Manus senčus nogalināja un deportēja, tāpēc varu apliecināt, ka man ir saprotamas latviešu jūtas. Arī mani senči, tie, kam izdevās izdzīvot, pēc tam palīdzēja deportētajiem, dibināja bāreņu namus. Jā, es vilku paralēles. Kā paskaidroju savā darbā, noziegumi pret armēņiem kļuva par pamatu tam, lai ievērojamais jurists Rafaels Lemkins 40. gados izveidotu vārdu “genocīds” – no grieķu “genos” (ģimene, cilts rase) un latīņu “cide” (nogalināt). Jo tie noziegumi bija tik šausmīgi, ka tolaik neatbilda pastāvošajai klasifikācijai. Arī man viens no pirmajiem jautājumiem bija: vai pret latviešiem tika vērsts genocīds?
– Tieši to vēlējos jums jautāt, jo spriedumi par to lasīti dažādi.
– Es tiešām centos apskatīt šo jautājumu pēc iespējas vispusīgāk. Attiecībā uz vēsturnieku izteiktajiem vērtējumiem tomēr aicinātu savu lasītāju būt atturīgākam, jo šeit nepieciešamas juridiskās zināšanas. Es arī rēķinos, ka lasītājam var nebūt priekšzināšanu starptautiskajās tiesībās, tādēļ jau pirmajā nodaļā cenšos viņu sagatavot, sniedzot ieskatu šajās tiesībās, terminoloģijā, lai lasītājs varētu patstāvīgi nonākt pie secinājumiem. Kad Lemkins darināja vārdu “genocīds”, tas bija pavisam jauns termins arī starptautiskajām tiesībām. Turklāt viens no starptautisko tiesību avotiem ir paražu tiesības, kas nav kaut kas uzrakstīts, kāda konvencija, kuru palasot var teikt: jā, te paredzēts tāds regulējums. Tātad tas viss prasa ļoti dziļu analīzi. ANO Konvenciju par genocīda novēršanu un sodīšanu par to pieņēma tikai 1948. gadā un spēkā tā stājās vēlāk. Ja sekojam tiesību burtam, tad 1941. un 1949. gadā paveiktās noziedzīgās represijas par genocīdu saukt nevar, jo tās notika pirms konvencijas spēkā stāšanās. Taču, no otras puses, tas taču nav liedzis ES nosaukt 1915. gadā veiktos noziegumus pret armēņiem par genocīdu! To arī savā darbā rakstu, ka attiecībā pret latviešiem var konstatēt genocīda elementus. Par dažādiem skatījumiem attiecībā uz sarežģītām problēmām es grāmatā piedāvāju Latvijas skatpunktu, Krievijas skatpunktu un starptautisko tiesību redzējumu. Protams, Krievijai nāktos ļoti grūti atzīt, ka PSRS īstenoja genocīdu, jo tas uzreiz ir saistīts ar okupācijas fakta atzīšanu, kompensācijām un tā tālāk – tas viss maksātu Krievijai naudu. Un lielu naudu.
