“Mēs esam ieguvuši neatkarīgu valsti.” Pirms 100 gadiem parakstīts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju 2
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem laikraksts “Latvijas Kareivis” rakstīja: “18. novembris 1918. gadā un 11. augusts 1920. gadā ir lielas dienas mūsu vēsturē. Ar vienu sākās cīņa par mūsu valsti, ar otru ir nobeidzies mums uzspiestais karš.
Latvijas zeme ir iztīrīta no ienaidniekiem, Latvijas lauki ir vienoti, un tos nebradā svešas kājas. Mēs esam ieguvuši neatkarīgu valsti. To ir bijuši spiesti atzīt arī mūsu ienaidnieki.”
Gandrīz pusgadu ilgais ceļš uz miera līguma parakstīšanu sākās 1920. gada februārī. Latgales frontē 1. februārī spēkā stājās pamiers starp karojošajām pusēm – Latvijas armiju un Padomju Krievijas sarkano armiju.
Neatkarības karu varēja uzskatīt par sekmīgi pabeigtu – mūsu valsts bruņotie spēki bija izcīnījuši uzvaras pār iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem un atbrīvojuši visu Latvijas teritoriju.
Tagad bija jāleģitimizē esošā situācija un visdrīzākā laikā jāuzsāk miera sarunas ar austrumu kaimiņu, pret kuru vēl nupat bija karots.
2. februārī, nākamajā dienā pēc Latvijas un Padomju Krievijas noslēgtā pamiera, Igaunija un Padomju Krievija noslēdza miera līgumu, tā rādot precedentu Latvijai.
Negribēja braukt uz Maskavu
16. februārī Latvijas valdība nolēma sākt miera sarunas ar Padomju Krieviju. Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics cerēja, ka par mieru ar Krieviju runās kopā ar Somiju, Poliju un Lietuvu, tādējādi spēcinot savus argumentus nākamajās miera sarunās ar lieliniekiem.
Latvijas priekšstats par sarunām bija optimistisks: sarunas būs ātras un miers ar Padomju Krieviju tiks noslēgts drīz, sarunas notiks Petrogradā, jo Maskavā jau pamiera noslēgšanas laikā Latvijas delegācija bija jutusies neomulīgi – tur mītošie latviešu komunisti visu laiku mēģināja tās izjaukt, turklāt Maskavā plosījās tīfa epidēmija, trūka pārtikas, savukārt miera sarunu procesa norise Rīgā likās nepieņemama, jo Latvijas puse pamatoti baidījās, ka lielinieku delegācija savu klātbūtni šeit izmantos komunistiskās propagandas labā.
Latvija sarunās cerēja uz 1. pasaules karā aizvesto ļoti vērtīgo rūpniecības iekārtu atgūšanu, cerēja arī uz zināmu kontribūciju no Krievijas puses, cerēja nokārtot bēgļu un ķīlnieku jautājumu un, protams, cerēja, ka Padomju Krievija atteiksies no jebkādām pretenzijām uz Latvijas teritoriju.
Neraugoties uz lēmumu sākt miera sarunu procesu, pašas sarunas dažādu iemeslu dēļ sākās tikai pēc diviem mēnešiem. Latvijas puse sarunām gatavojās ļoti rūpīgi, pat pārlieku, arī sagatavošanās novilcināja sarunu sākšanu.
6. martā Pagaidu valdība izveidoja sešas komisijas, kuras gatavoja Latvijas prasības miera sarunās, trīs no šīm komisijām – finanšu, koncesiju un reevakuācijas –, kā arī kara postījumu komisija, nodarbojās ar ekonomisko prasību pamatošanu.
Ekonomiskajās prasībās Latvijas puse mēģināja sasniegt maksimālo labumu, taču bija skaidrs, ka Krievija lielāko daļu no šīm prasībām noraidīs – līdzīgi bija ar Igauniju, bija naivi domāt, ka ar Latviju būs citādi.
Sarunu sākšanu aizkavēja arī grūtības ar Latvijas delegācijas sastādīšanu – politiķi bija aizņemti ar priekšvēlēšanu cīņām, jo 17.–18. aprīlī bija paredzētas Satversmes sapulces vēlēšanas.
Savukārt pēc vēlēšanām sākās ilgas sarunas par pirmās īstās parlamentārās valdības sastādīšanu. Bez tam sākās Kārļa Ulmaņa valdības ķīvēšanās ar sociāldemokrātiem, kas pārvilka svītru Meierovica vēlmei delegācijas sastāvā iekļaut sociāldemokrātu Frici Menderu (savulaik viņš ļoti sekmēja pamiera līguma parakstīšanu).
Ar lielām grūtībām tomēr izdevās sastādīt delegāciju, kurā bija arī dažādu politisko partiju pārstāvji, par delegācijas vadītāju iecēla ārlietu ministra biedru Aurēliju Zēbergu, kurš bija spēcīgs advokāts, bet izrādījās vājš diplomāts.
Diplomātiskais vilciens
1920. gada 10. aprīlī Latvijas delegācija izbrauca uz Maskavu – padomju puse par sarunu rīkošanu Pēterburgā negribēja ne dzirdēt, latviešiem nācās samierināties. Latvijas delegācijā kopā ar ekspertiem un tehnisko personālu bija 34 cilvēki.
Delegācija veda sev līdzi Latvijas valdības izstrādātos sarunu principus, tie vēlāk izrādījās nereāli un nespēja nodrošināt tādu līguma parak-stīšanu, kādu to gribēja redzēt Latvijas valdība.
Delegācijai nebija pilnvaru parakstīt miera līgumu, bet gan tikai atklātu pamieru, kuram sekotu miera līgums.
Laikrakstā “Jaunākās Ziņas” atreferēts delegācijas ceļš uz Maskavu: “No Latvijas robežas līdz Sebežas stacijai nobraucām divās stundās. Sebežas stacijā delegācijai bija sagatavots speciāls vilciens.
Še delegāciju sagaidīja Krievijas Ārlietu komisariāta pārstāvis, kurš vērsās pie delegācijas priekšsēdētāja Zēberga ar apmēram šādu uzrunu: “Apsveicinu Krievijas ārlietu komisariāta uzdevumā Latvijas miera delegāciju. Mēs ceram, ka ar jūsu ierašanos sāksies nopietnas un īstas sarunas, un ticam, ka starp Latviju un Krieviju drīz iestāsies miera stāvoklis.”
Viņam atbildēja delegācijas priekšsēdētājs: “Delegācijas vārdā lūdzu izteikt Krievijas Ārlietu komisariātam mūsu atzinību par to uzmanību, kura mums tiek parādīta, iebraucot Krievijā. Mēs braucam ar nopietnu gribu noslēgt īstu mieru, kurš atnestu abām tautām labu, un man gribas ticēt, ka tas ar labām sekmēm īstenosies.”
Sebežā delegāciju apstāja liels bars latviešu, sevišķi kareivju (beidzamā laikā šurp pārvesti latviešu pulki no Dienvidkrievijas). Mums tika dota iespēja pilnīgi brīvi ar viņiem izrunāties.
Viņi prasa pēc latviešu avīzēm, jo viņi par Latviju tik maz zina. Informēti viņi pavisam nepareizi. Viņi brīnās un netic, ka Satver-smes sapulces vēlēšanās pie mums bija pilnīga aģitācijas brīvība.
Viņos var redzēt vienīgi vēlēšanos uz māju, kura, neskatoties uz to, ka visur komisāri, izskan tik ārkārtīgi spilgti.
Delegācijai iebraucot Krievijā, uz viņu ir vērstas visu Latvijas bēgļu un kolonistu cerības un ticība. Jātic, ka viņi nebūs vīlušies. [..] Strauji rit vilciens uz priekšu. Daudzās stacijās nemaz neapstājas.
Rodas iespaids, ka dzelzceļi Krievijā ir priekšzīmīgākajā kārtībā. Delegācijas vilciens sastāv no vairākiem salona vagoniem un bufetes. Delegāciju pavada vairāki Padomju Krievijas darbinieki, starp kuriem daži latvieši.
Pēdējie sevišķi interesējas par Latviju un bieži, varbūt pret paša gribu, izskan ilgas pēc Latvijas un prieks, ka Latvija tapusi. Komisāri krāsainās krāsās tēlo Krievijas apstākļus.
Saimnieciskais stāvoklis pēdējā laikā esot lieliski labojies, un drīz tas būšot ideāls. Tomēr pamazām noskaidrojas, ka viss tas ir skaista ilūzija, kurai tik maz kopēja ar īsto Krievijas īstenību.”
Pārtika no konserviem
Sarunas Maskavā sākās 16. aprīlī. “Miera sarunas iesākās 16. aprīlī un notiek bagātnieka Haritonova pilī Sofijas piekrastē. Haritonova mājā var izjust to bijušās Krievijas vīru stilu un garu, kuri varēja un prata dzīvot.
No “Savojas” viesnīcas, kur dzīvo delegācija, līdz Haritonova mājai ir iet kādas 30–35 minūtes. Delegācijas locekļi tiek aizvesti ar auto, mēs eksperti ejam ar kājām.
Laiks ļoti silts, visi ejam bez mēteļiem, daudzi frakās, un publika uz mums raugās ar izbrīnīšanos un nesaprašanu.” Tā laikrakstam “Jaunākās Ziņas” rakstīja kāds no delegācijas ekspertiem.
Krievijas delegācijas vadītājs bija Ādolfs Joffe – viens no redzamākajiem lielinieku diplomātiem.
Laikabiedri viņu apraksta kā pavisam neraksturīgu proletariāta diktatūras pārstāvi – Joffe mīlēja komfortu, labus un dārgus apģērbus, vienmēr bija tērpies drusku nevīžīgā uzvalkā ar neiztrūkstošu dārgu cigāru zobos.
Tomēr kā diplomāts Joffe bija rūdīts un sarunu polemikas gaitā pārspēja Latvijas delegācijas vadītāju Zēbergu, kurš nebija gatavs Maskavā notiekošajam.
Sarunu plenārsēdes ilga ne mazāk par trim stundām, nereti tām sekoja apakškomisiju sēdes, kurās delegācijas vadītājam nācās ņemt dalību.
Fiziskā slodze Zēbergam izrādījās par grūtu, turklāt viņu nopietni kaitināja latviešu komunistu mītiņi, kas katru dienu notika pie Latvijas delegācijas mītnes.
Jau 23. aprīlī Zēbergs ziņoja uz Rīgu, ka Meierovicam pašam būtu jāierodas Maskavā un jāuzņemas delegācijas vadītāja pienākumi. Protams, ka tas neietilpa ārlietu ministra plānos.
22. maijā Zēbergs atgriezās Rīgā un atteicās no delegācijas vadītāja posteņa.
Laikrakstam “Brīvā Zeme” viņš teica: “Miera sarunas rit gausi. Pēdējā sēdē pirms manas aizbraukšanas panākta vienošanās jautājumā par Latvijas neatkarības pilnīgu atzīšanu. Kaut gan starp abām valstīm nav kopējas robežas, tomēr divu nedēļu laikā robežu jautājums nav atrisināts.”
Par delegācijas vadītāja vietas izpildītāju un vēlāk par vadītāju tika iecelts delegācijas loceklis, pedagogs Jānis Vesmanis, kurš izrādījās pietiekami spējīgs diplomāts.
Sarunas Maskavā ritēja grūti. Delegācijas darba apstākļi bija smagi: karstums, slikts ēdiens, delegācijas locekļi pārtika tikai no konserviem, kurus sūtīja no Rīgas.
Sarunas notika viesnīcas “Savoja” telpās, latviešu delegātus apdraudēja tīfa epidēmija, kas plosījās Maskavā, bija apgrūtināti sakari ar Rīgu, jo tos nācās uzturēt ar Juza aparātu jeb t. s. juzogrāfu, kura translācijas stacija Veļikije Lukos bieži lūza.
Abrene paliek Latvijai
Līdz jūnija vidum bija saskaņoti miera līguma pirmie četri panti: Krievija atzina Latvijas neatkarību uz mūžīgiem laikiem, noteikta abu valstu robeža, strīdīgie Pitalovas un Drisas apgabala jautājumi tika atrisināti – Pitalova jeb vēlākā Abrene palika Latvijai, jo Padomju Krievija saprata, ka Latvija no tās neaizies, bet lielinieki par Pitalovu jaunu karu sākt negribēja, jo jau bija sācies Polijas armijas uzbrukums Ukrainā.
Savukārt nelatviskajā Drisas apgabalā bija jārīko plebiscīts par teritorijas piederību (plebiscīta rīkošana gan nesekmējās, un to vēlāk atcēla).
Atrisināja arī t. s. drošības garantiju jautājumu jeb pieņēma topošā miera līguma 4. pantu, kurā līgumslēdzējas puses apņēmās nepieļaut uzturēties savā teritorijā otrai valstij naidīgas organizācijas vai grupas (šī panta prasības padomju puse nemaz netaisījās pildīt, jo tad būtu jāizdzenā Latvijas kompartijas darboņi).
Tika atrisināts arī cits Latviju skarošs jautājums: par sarkanās armijas sastāvā esošo “Latviešu strēlnieku divīziju” lielinieki paskaidroja, ka tai vairāk nav nekāda sakara ar pretenzijām uz Latviju, nosaukums būšot tikai “vēsturisks”.
Sīvās debates par saimnieciskajiem jautājumiem nekā nedeva: Padomju Krievija atteicās atzīt Latvijas prasības par rūpnīcu un iekārtu reevakuāciju, atteicās atzīt Latvijas prasību uz Krievijas zeltu, atteicās atzīt Latvijas tiesības uz materiālo kompensāciju utt.
22. jūnijā Latvijas ārlietu ministrs Meierovics lūdza Padomju Krievijas pārstāvjus pārcelt sarunas uz Rīgu. Latvijas delegācija bija nomocīta, daži locekļi smagi slimi.
Krievijas nostāja sākumā bija negatīva, jo tas varot kaitēt padomju režīma starptautiskajam prestižam, tomēr Latvijas uzstājības dēļ 9. jūlijā tomēr piekrita sarunu pārcelšanai uz mūsu valsts galvaspilsētu.
Komunistu aģitācija
15. jūlijā Rīgā ieradās Padomju Krievijas delegācija. Tajā kopā ar delegātu sievām, ekspertiem un kalpotājiem bija 32 locekļi. Vēlāk pat tika pievests delegācijas vadītāja Joffes elegantais privātais auto, ar kuru viņš mīlēja braukāt uz Jūrmalu.
Padomju diplomātu pavadīja viņa sieva Marija Joffe, “gluži jauna, gadus 20 veca dāmiņa, ļoti “acīga” un glīta”, kā vēlāk atcerējās viens no Latvijas delegācijas locekļiem Ludvigs Sēja.
Rīgas apjūsmošana sarunās ar vietējiem žurnālistiem (“Rīga ir skaistāka un tīrāka par Vācijas pilsētām, kuras esmu redzējis”) tomēr netraucēja Joffi pievērsties nevis miera sarunām, bet gan censties pierunāt Latvijas sociāldemokrātus piedalīties Kominternes kongresā Maskavā.
Bija noticis tas, no kā sākotnēji baidījās Latvijas valdība, – Padomju Krievija izmantoja savu delegāciju komunistiskās aģitācijas veikšanai.
Padomju laikraksti “Izvestija” un “Krasnaja gazeta” atklāti rakstīja, ka uz Latviju tiek sūtīts liels daudzums aģitācijas literatūras.
Latvijas puse sastādīja jaunu delegāciju, kuru vadīja Vesmanis un kurā tagad tika iekļauti Pēteris Berģis, Kārlis Pauļuks, pulkvedis Eduards Kalniņš, kā arī Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (iepriekšējā sarunu raundā Meierovica aicinājumam piedalīties delegācijas darbā sociāldemokrāti neatsaucās) pārstāvis Ansis Buševics.
Delegāciju apkalpoja astoņi sekretāri un 26 eksperti.
Lielinieku delegācija Rīgā izturējās pašpārliecināti, lai neteiktu – uzpūtīgi. Ekonomiskajos jautājumos sarunas jo-projām nevedās, padomju puse vēlējās ērtāku līguma noslēgšanu bez piekāpšanās Latvijai.
Latvija vēlējās mieru, kurā būtu vairāk ieguvumu ekonomisko prasību jomā. Strīdi turpinājās līdz pat 6. augustam – Latvijai izdevās izkaulēt tikai nelielu daļu no pieprasītajām lokomotīvēm (110 lokomotīves prasīto 553 vietā) un vagoniem (1160 pieprasīto 14 000 vietā).
Latvija panāca Padomju Krievijas apņemšanos izsniegt avansu zeltā par vērtībām, kuras būtu jāatdod Latvijai. Vesmanis kā delegācijas vadītājs prasīja piecus miljonus, turklāt uzreiz, Joffe piekrita trim un pa daļām.
Izdevās panākt vienošanos arī par bēgļu reevakuāciju un par mantas lielumu, ko bēgļi – Latvijas pilsoņi varēja izvest no Krievijas. Tiesa, cits jautājums, kā tas īstenojās praksē.
Latvija nepanāca kara zaudējumu atlīdzināšanu no Padomju Krievijas, netika paredzēta visu aizvesto mantu un īpašumu atgūšana.
Miera līgums it kā bija “bez sākuma”: lai kā arī Latvija centās, tomēr neizdevās panākt Padomju Krievijas atzīšanos agresijā 1918. gada beigās – iznāca, ka tas ir miera līgums karam, kurš bija izcēlies kaut kā pats no sevis.
Sliktas ziņas no Polijas
7. augustā padomju delegācijas loceklis Lorencs ziņoja uz Maskavu, ka latvieši vilcina sarunas un uzstāda nepieņemamas prasības. Ļeņina atbilde bija ātra un īsa – ja miers tūlīt netiks parakstīts, vajag pārģērbt sarkanarmiešus par lauciniekiem un iebrukt Latvijas teritorijā.
Starptautiskā situācija runāja par labu lieliniekiem, 4. jūlijā sāktais lielais uzbrukums Polijai ritēja sekmīgi, “Brīnums pie Vislas” vēl nebija noticis, un lielinieku vadoņu galvās atkal uzvirmoja pasaules revolūcijas ideja.
Savukārt Latvijas valdība un sabiedrība ar bažām raudzījās uz Polijas notikumiem – bija skaidrs, ka Polijas sagrāvei sekotu līdzīgas militāras akcijas pret Baltijas valstīm.
Arī Latvijas delegācijas pacietība jau bija izsīkusi, 9. augustā notika pēdējās sarunas, viss līguma teksts tika galīgi noformēts un nodots izgatavošanai Valsts papīru drukātavā.
Nākamajā dienā nodrukātais teksts tika rūpīgi pārskatīts, pārbaudot katru vārdu un novēršot dažas neprecizitātes.
1920. gada 11. augustā pulksten 12.40 Rīgā ar īpašu šim gadījumam izgatavotu zelta spalvu tika parakstīts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju.
Sabiedrība ziņu par miera līgumu uztvēra ar gavilēm: “Galvaspilsēta, tiklīdz saņēma ziņu par miera parakstīšanu, izgreznojās ar karogiem. Vakarā pilsētas centrā uz bulvāra spēlēja virspavēlnieka orķestris.”
Nākamajā dienā Armijas virspavēlnieka štāba ziņojumā gan vēl bija norādīts, ka “11. augustā uz dienvidiem no Osvejas ezera stipras ienaidnieka nodaļas uzbruka mūsu pozīcijām”, tomēr stabila miera iestāšanās frontē nu bija tikai laika jautājums.
Speciāla vienošanās pie miera līguma 1. panta paredzēja, ka abas karojošās puses izdos pavēli par jebkādas karadarbības aizliegumu pēc 1920. gada 13. augusta. Latvijas armijas virspavēlniecība šādu pavēli izdeva 12. augustā.
Tas bija galīgais miers. Pats miera līgums pilnībā stājās spēkā pēc ratifikācijas grāmatu apmaiņas, kas notika Maskavā 1920. gada 4. oktobrī.
Bija noslēdzies pirmais nozīmīgais posms mūsu valsts vēsturē – posms, kurā brīvība bija jāizcīna ar ieročiem rokās.
