“Mēs esam arī varoņi, uzvarētāji”. Saruna ar Jāni Peteru 80. dzimšanas dienā 6
Svētdien, 30. jūnijā, apaļu 80 gadu jubileju svin dzejnieks Jānis Peters. Kā pats saka, ir piedzimis gada pusceļā – tieši puse aiz muguras, puse vēl priekšā.
Un, būdams cilvēks, kurš interesējas par politiku un vēsturi, dzejnieks vēl piebilst – piedzimis tieši divus mēnešus pirms Otrā pasaules kara sākuma.
Vēl līdz šai dienai atmiņā palikušas gaisa trauksmes, kas naktīs Kurzemes pilsētiņā Priekulē skanējušas bieži un tā, ka griež līdz sirdij. Tad ģimene trūkusies no miega, un mazais Jānītis neaizsietiem zābakiem rauts prom uz pagrabu, itin kā tur būtu daudz drošāk.
Kāda bija jūsu ģimene?
J. Peters: Mamma Priekulē strādāja par literatūras un mākslas skolotāju, viņa bija atkūlusies no Vidzemes, meklēdama darbu. Toreiz bija tāds populārs jēdziens “inteliģentie bezdarbnieki”. Citur darbu nevarēja dabūt, un viņa atdūrās Priekulē, mazā pilsētiņā, kur tika pie literatūras skolotājas vietas.
Mans tēvs bija Neatkarības kara dalībnieks – kā tagad saka, ne vairs Brīvības cīņas. Un pareizi ir. Es domāju, mums būtu jāatsāk Uzvaras dienu svinēt.
Visām tautām ir uzvaras dienas, un mums arī vajadzētu Saeimas līmenī nolemt, ka Uzvaras diena Latvijai ir tādi paši svētki kā 18. novembris, 11. novembris, 4. maijs un citas svinamas dienas.
Tā būtu jāieraksta ar sarkaniem burtiem kalendārā. Vai vajadzīga brīvdiena, to nezinu, tas laikam valstij dārgi maksā, bet katrā ziņā vajadzētu izbalansēt tās melnās bantes ar kaut ko priecīgu, jo mēs neesam tikai cietēji, bet arī varoņi. Uzvarētāji.
Daudz lasu vēstures grāmatas – kā pirmskara Latvijā, tā tagad iznākušās, arī krievu valodā.
To gan jau agrāk zināju, bet mani ļoti aizkustināja Skolnieku rota. Iedomājieties, 150 skolnieki vecumā no 15 līdz 20 gadiem brīvprātīgi karoja frontē. Deviņi krita, 21 tika ievainots.
Mani tik ļoti aizkustināja gan to zēnu varonība, gan arī vārdu spēle starp “rota” un “rotāt”, “rotāties”. Rotāties – domājam par ziediem, sudrabā kaltiem gredzeniem, saktām, kaklarotām, ko varētu dāļāt savām līgavām un māsām –, bet ko 1919. gadā redz šo puišu mātes?
To, ka viņu bērni rotājas dzelžu rotām, iestājušies Skolnieku rotā. Absolūts antagonisms.
Tāpēc mēs ar Mārtiņu Braunu uzrakstījām dziesmu ciklu “Rotā rotā, dzelžu rotā”, ko varēs dzirdēt jau rudenī.
Mārtiņš ilgi mocījās, viņš smagi raksta, zvanīja man ik pārdienas un kādu brīdi nezināja, kam to ciklu aranžēt. Izlēma, ka tas būs zēnu korim – reizē veltīts Skolnieku rotas un arī leģendārā zēnu koru diriģenta Kriša Deķa piemiņai.
Lūk, par šo ciklu esmu ļoti priecīgs. Un vēl uzrakstīju Raimondam Paulam divas dziesmas, ko viņš komponē Elīnai Garančai, to uzskatu par lielu godu. Elīna Garanča ir jau dziedājusi manas dziesmas, biju no lepnuma piepūties kā gailis.
Runājot par Neatkarības karu, mani arī vienmēr mulsinājis tas, ka vairāk pieminam karu, kurā neatkarību zaudējām, nekā to, kurā to izcīnījām.
Mēs nezin kāpēc esam stipri kūtri, nerunājam par savu varonīgo pagātni, vairāk redzam, par ko sūdzēties, nevis ar ko lepoties. Katrai tauta ir savi kari, savi zaudējumi, savas uzvaras, savi uzvaras pieminekļi.
Mums arī ir, un es gribu, lai Skolnieku rota neiztrūktu mūsu varonības uzskaitījumā, lai tā būtu iemūžināta arī mākslā, jo notikumi, kas iekļūst labā mākslas darbā, tie paliek, dzīvo un aizkustina tautu. Ja skolotājs klasē pasaka, ka bija tāda Skolnieku rota un no tās deviņi krita, tad klasē viens atceras, otrs ne, bet par to ar sirdi dzied visi.
Bet jūsu ģimene padomju laikā necieta tādēļ, ka tēvs bija Neatkarības cīņu karavīrs?
Bija jau vēl trakāk, mans tēvs bija sociāldemokrāts, tie bija lielākie komunistu ienaidnieki. Viņš visu mūžu atcerējās un mums stāstīja, kā Raiņa bērēs nesis vainagu no vienas sociāldemokrātu organizācijas.
1949. gadā tēvs kaut ko nelabu juta. Viņa bērni no pirmās ģimenes jau bija lieli un dzīvoja atsevišķi, bet mēs trīs – Uldis, kurš bija dzimis 1931. gadā, māsiņa Mudrīte un es – dzīvojām pie vecākiem.
Kāds viņu laikam bija brīdinājis, un tēvs vakarā mums tā mierīgi teica: “Bērni, ja šonakt mums būs kaut kur jābrauc, nekliedziet, neuztraucieties, dzīvot var visur.”
Mūs neizveda, bet tagad man nāk par sevi rūgti smiekli. Es toreiz domāju: cik interesanti, būs kaut kur jābrauc, būs ekskursija!
Sameklēju vācu somu – toreiz apkārt mētājās visādas vācu mantas –, saliku zīmuļus, kabatas nazīti, pieliku pilnu ar grāmatām: Mainu Rīdu, Džeku Londonu, arī nopietnākas. Tēvam patika Šekspīrs, viņam par prieku arī Šekspīru ieliku.
Bet 1949. gada 25. marts pagāja mūsu durvīm garām. Tikai no rīta auklīte ienāca manā istabā, pabāza aukstu roku zem deķa, pielika man pie stilba, lai nobiedētu, un pastāstīja, ka trīs ģimenes no mūsu priekšpilsētas Liepājā izsūtītas.
Pēc kara jau jūsu tēvs vairs nedrīkstēja būt sociāldemokrāts.
Nedrīkstēja, bet domāšanā palika tāds, pie viņa brauca sociāldemokrāti no Rīgas, viņi ar tēvu spēlēja šahu un runāja par politiku.
Un, kad atbrauca Klāvs Lorencs – viņš arī bija sociāldemokrāts, filmas “Akmens un šķembas” scenārista Viktora Lorenca tēvs – un runas kļuva politiskas, tēvs teica: “Jānīt, aizej aplej kāpostiņus un ienes malciņu.”
Bet es jau zināju, ka viņi runās par Brūno Kalniņu, viņi sekoja līdzi, kur viņš ir Stokholmā, kādu protestu pret Baltijas valstu okupāciju atkal kam iesniedzis Eiropā.
Lielākais brīnums bija, ka 1988. gadā es ciemojos Stokholmā pie Brūno Kalniņa. Mani pie viņa aizveda Juris Kronbergs, kad lasīju lekciju pie Ata Lejiņa Zviedrijas Ārpolitikas institūtā.
Varbūt tieši no tēva jums politiķa dzīsla, jo ne jau katrs labs dzejnieks kļūst par veiksmīgu politiķi?
Mana ģimene vispār bija politiski vērsta. Mamma bija no progresīvajām skolotājām. Pie tēva brauca sociāldemokrāti, pie mammas atkal nāca skolotājas.
Mammu sauca Zelma, un viņas kolēģe, ģeniāla latviešu valodas skolotāja, bija Zenta. Uz to laiku, kad Zelmām un Zentām vārdadiena, nogatavojas cūku pupas, un tad viņām bija pasēdēšana dārzā, kurā arī neiztika bez politikas.
Tikai viņas dzīvoja humanitārā politikā, atcerējās Raini – viņām Rainis bija tas, kas mūsu paaudzei Imants Ziedonis vai Ojārs Vācietis.
Atcerējās, kā pēc Raiņa bērēm palikušas pie dzejnieka kapa visu nakti, tādas jaunas meitenes, cik viņām toreiz bija, nedaudz pāri 20, un spriedušas, kā tagad dzīvos bez Raiņa.
Mans tēvs bija liels lasītājs, viņš apņēmās: kad aizies pensijā, izlasīs visus Šekspīra Kopotos rakstus, un tā arī izdarīja.
Un mamma mums daudz lasīja priekšā, esmu uzaudzis ar labāko latviešu literatūru – Jaunsudrabiņu, Skalbes pasakām, tautas pasakām; izlasīju Deglava “Rīgu”, pat Strindberga romānu “Sarkanā istaba”, Blaumaņa un Ibsena lugas lasīju kā stāstus.
Mamma bija mācību pārzine, tāpēc viņai obligāti bija jāabonē Staļina kopotie raksti. Tos mēs izmetām, kad mamma vienu dienu pēc komunistiskās partijas 20. kongresa atnāca no skolas pilnīgi beigta – skolotājiem todien nolasīta Hruščova slepenā referāta daļa par Staļinu.
Kā jums šķiet, kāpēc Krievijā Staļins, neraugoties uz visu, ko viņš izdarīja, ir tādā cieņā?
Vai tā ir? Varbūt naivas krievu vecmāmiņas arī Staļinu apjūsmo, jo viņš uzvarēja karu, bet lielākā daļa krievu inteliģences ir pret diktatoru – daudz esmu vakarējis ar krievu rakstniekiem un neesmu saticis nevienu, kurš atbalstītu Staļinu.
Krievijā iznāk ļoti daudz grāmatu pret Staļinu. Nesen Latvijas Radio savā raidījumā lasīju vienu Žeņas Jevtušenko dzejoli “Staļina mantinieki” un vienu Ojāra Vācieša dzejoli “Vadoņa augšāmcelšanās”.
Domāju, tā glorificēšana ir pašreizējā Krievijas prezidenta kampaņa, jo viņš teica – nevajag pārāk demonizēt Staļinu. Tas man ļoti nepatīk, tie ir šausmīgi vārdi.
Putina lielākie ienaidnieki ir Ļeņins un Gorbačovs, kuri abi izjauca impēriju, un viņš patlaban virzās uz to pašu, uz ko Tramps.
Kā “visu Amerikai!”, tā arī “visu Krievijai!”, tikai viņš to dara ļoti necivilizēti un prasti. Krievijai ar Ukrainu attiecības vienmēr bijušas ļoti sarežģītas, bet, ja bija problēmas, tad vajadzēja sēdēt 20 gadus un apspriest, kā to civilizētās zemēs dara.
Es domāju, Krievijas režīms novests tik tālu tādēļ, ka Krievija 1917. gadā iekrita tajā šausmīgajā bedrē – boļševiku sistēmā, tas apturēja Krievijas attīstību uz visu 20. gadsimtu.
Ja nebūtu boļševiku revolūcijas, ja Kerenskis būtu bijis nežēlīgāks pret boļševikiem, Krievija tagad varētu būt progresīva un attīstīta valsts. Bet viņus ierāva ellē.
Bet ir vēl viena ķecerīga doma – ja 1917. gadā Krievijā nebūtu uzvarējuši boļševiki, diez vai Baltijas valstis būtu ieguvušas neatkarību. Varbūt daudz vēlāk, krietni lēnāk, sarunu ceļā, līdzīgi kā 1991. gadā ar Gorbačovu, bet varbūt arī nebūtu panākuši neko.
Pieminējāt Latvijas Radio raidījumu, jūsu atmiņas un pārdomas. Vai no tā taps arī grāmata?
Bet paklau, vai tad es drīkstu krāpt apgādu “Neputns”? Es taču jau esmu apsolījis. Man tikai slinkums, jo runāt, tā ir viena lieta, bet to pašu uzlikt uz papīra nevar.
Vai ir kaut kas, par ko domājat – to gan es būtu varējis darīt citādi?
Ir, jā, šo un to varēju. Bet man iepatikās būt par vēstnieku. Es varēju arī nebūt vēstnieks, dzīvot kā dzejnieks.
Vienmēr apskaudu savu labāko draugu Māri Čaklo, ka viņam iznākušas tik daudz grāmatas pa tiem astoņiem deviņiem gadiem, kamēr es strādāju Maskavā.
Neviens mani nespieda. Bet kaut kas varbūt mani arī spieda. Godkārība? Varbūt es sevi mālēju labāku, nekā esmu, bet manī bija pārliecība, ka varu.
Bet es toties tajos gados saņēmu lielus godus – mani ielūdza Vāclavs Havels, jo 1989. gadā kopā ar dāņu rakstniekiem Kopenhāgenā parakstīju protesta vēstuli komunistiskās Čehoslovākijas prezidentam Gustavam Husakam pret Havela turēšanu cietumā, vēlāk mani ievēlēja par Sv. Marka ordeņa kavalieri Venēcijas katedrālē.
Nevienam neko ļaunu neesmu izdarījis.
Ne jau ļaunu, pasarg Dievs! Bet vai kādreiz nav bijusi doma, ka jūs būtu varējis būt, teiksim, šahists vai dārznieks?
Nē, šahists ne, es provēju, bet nevarēju. Šahists bija mans tēvs. Bet dārznieks gan. Gribēju iet uz Kazdangas lauksaimniecības tehnikumu – skaista vieta, un man arī tas darbs patika.
Tēvs neļāva, domāja – puišelim 14 gadi, noklīdīs no ceļa. Kur tad tu laukos noklīdīsi… To es tiešām nožēloju, ka nenokļuvu Kazdangā. Toties nonācu Liepājas teātrī, tuvāk mākslai.
Bet pavisam nesen sapratu, kas manā dzīvē bijis ļoti interesanti – es neesmu nevienam gājis prasīt darbu.
Uz teātri par skatuves strādnieku, jā, tur gan bija sludinājums, pieteicos un mani paņēma. Bet pēc tam… Avīzē “Ļeņina Ceļš” kā ārštata autors nesu dzejoļus un rakstiņus, un, kad atbrīvojās vieta, redaktors pats mani uzaicināja.
Tad Mirdza Ķempe pierunāja braukt uz Rīgu, strādāt “Cīņā”. Pēc tam Mavrika Vulfsona kundze un Viļa Lāča atraitne, kuras strādāja “Zvaigznē”, pārvilināja uz turieni, teica – es labi rakstot.
Pēc Mirdzas Ķempes nāves Gunārs Priede uzreiz teica: nāc pie mums uz Rakstnieku savienību par dzejas konsultantu karalienes vietā. Tad rakstnieki mani izvirzīja par otro sekretāru, vēlāk – pirmo.
Atmodas laikā – par PSRS tautas deputātu. Augstākajā padomē strādāju par deputātu. Pēkšņi uz Maskavu atbrauca Godmanis, aizgājām uz ēdnīcu un tur viņš man piedāvāja kļūt par topošās neatkarīgās Latvijas vēstnieku Maskavā.
Kad pārbraucu mājās, Jūlijs Krūmiņš gribēja, lai nāku uz “Vernisāžu”, viņam bija skaista iecere par dārza teātri, tā gan diemžēl neīstenojās.
Pieteicies pensijai arī neesmu, kaut gan man to maksā. Bet rakstnieks jau nemaz tā nevar pensijā aiziet – es te nolieku savu āmurīti, kaltiņu un ķelli un vairāk nekaļu.
Pirms kāda laiciņa Rīgā biju slimnīcā, man izrakstīja dokumentus, skatos: Jānis Peters, tādas un tādas kaites, pensionārs. Es tā sarāvos, jo neviens mani nebija par pensionāru saucis.
Es gan saņemu pensiju, bet nekad nebiju iedomājies, ka esmu pensionārs, nu gan joki!
Vai varu pajautāt par stipro aizmuguri?
Par Baibu? Normālu dzīvi dzīvojam, šogad būs piecdesmit gadi. Visādi jau ir gājis. Bet, ja nebūtu tas, kas bija, mēs varētu būt ļoti laimīgi.
Tagad pirms “žēlastības” gadiem saguris, nevaram visur aiziet, kur viņa būtu pelnījusi. Baiba man visu laiku palīdz, ir kā mans sekretārs, asistents, vāc papīrus, atbild uz zvaniem, ja vajag, saka taisnību, ja vajag, melo. (Pasmaida.)
Pacietīgi Maskavā dzīvoja ar mani kopā. Būt dzejnieka sievai ir vienkāršāk, bet vēstnieka sieva jau nozīmē amatu, sievām ir diplomātiskā apliecība un oficiālās reizēs jābūt līdzās.
Baiba zina visu, ko esmu uzrakstījis. Viņa brīdina mani no briesmām, no ļauniem cilvēkiem. Baiba ļoti jūt cilvēkus, un viņai beigās vienmēr ir taisnība.
Viņa vienmēr uzņem cilvēkus, ja viņiem vajag te nākt.
Kādreiz bijām jautrāki, svinējām laukos Jāņus, nevarēja saskaitīt, cik tur bija pazīstamu cilvēku, un tie jau nebija tikai mani draugi, tikpat arī Baibas – Māris Čaklais ar Baibu vairāk runājās nekā ar mani.
Tagad Ziedoņa nav, Čaklā nav, Imanta Auziņa nav, Vizmas Belševicas nav, Jura Podnieka nav, Andra Slapiņa nav.
Man pat bail skaitīt, gandrīz neviena nav, pie kā aiziet vai kas tevi apciemo. Lielais debesu iesaukums.
