“Mēs dzīvojam tulkojumos” 0
Domājams, nekļūdīšos, apgalvojot, ka latviešu lasītāju plauktos liela daļa atrodamo grāmatu ir nevis oriģinālliteratūras darbi, bet tulkojumi. Profesionāli vai mazāk profesionāli. Vietā ir jautājums: cik daudz un ko lasītājs zina par oriģināldarba latviskotājiem jeb tulkotājiem?
Latviešu valodas aģentūras (LVA) darbinieki, turpinot tradīciju, no pagājušā gada marta līdz augustam grāmatu un kultūrpreču mājā “NicePlace Mansards” organizēja sarunu ciklu “Vārds tulkojumā”, uz kuru bija aicināti populārākie Latvijas tulkotāji. Mērķis bija viņus iztaujāt gan par daiļliteratūras tekstu tulkošanu un dažus arī par lirikas atdzejošanu, gan par problēmām, kas ar šo atbildīgo un laikietilpīgo darbu saistītas. Literatūrzinātniece Anita Rožkalne tikās ar nozares profesionāļiem un intervēja profesoru un poliglotu Valdi Bisenieku, dzejnieku un atdzejotāju Knutu Skujenieku, Guntaru Godiņu, Daci Meieri, Pēteri Jankavu un citus. Šiem cilvēkiem lasītājs var pateikties ne tikai par episku tekstu tulkojumiem, bet arī par lirikas atdzejojumiem. Turklāt dažus darbus viņi latviskojuši nevis no vienas, bet vairākām valodām (V. Bisenieka gadījumā – no daudzām).
Grāmatā iekļautās sarunas raksturojamas kā izzinošas, bieži vien dzirkstošas, to galvenā vērtība slēpjas apstāklī, ka lasītājam beidzot ir dota iespēja ieskatīties tulkotāja darba ikdienā. Lasot visas diskusijas pēc kārtas, atklājas, ka daļai Latvijas tulkotāju vismaz dažos jautājumos ir vienāds viedoklis. Piemēram: lai profesionāli tulkotu, ir jālasa ļoti daudz labas literatūras; ka tulkotāja piezīmes (piem., zemsvītras atsauces) ir viņa vājuma pazīme. Taču ko darīt, ja latviešu valodā kāda vārda vienkārši nav? Kolorīti problēmu attēlojis P. Jankavs, izmantojot vārdu “skatāmēdiens”.
Tulkotāji ir vienisprātis par sinonīmu vārdnīcas un teorijas grāmatas nepieciešamību. “Latviski tulkošanas teorijas grāmatu praktiski nav. [..] Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka katrs tulkotājs raksta, nosacīti vai nenosacīti, savu teorijas grāmatu,” atzīst G. Godiņš (104. lpp.).
Ikvienas diskusijas sākumā klātesošie (grāmatas gadījumā – lasītāji) tiek īsi iepazīstināti ar uzaicinātā tulkotāja personību un veikumu, kas lielākoties nav pat obligāti, jo vismaz daļai latviešu lasītāju šo profesionāļu tulkotās grāmatas ir labi zināmas. Pasmaidīt lika jautājums par pirmo valodu, kas visiem aptaujātajiem ir latviešu, izņemot G. Godiņu, kuram pirmā esot onomatopoētiskā valoda.
Bet diskusijā izskanējušo D. Meieres viedokli recenzijā vienkārši nav iespējams nepieminēt. “[..] mēs jau dzīvojam tulkojumos [..]. Mums apkārt ir vieni vienīgi tulkojumi. Sākot ar pirmo tulkoto tēvreizi un Bībeli un pēc tam ar “Grāfieni Genovevu” un visiem pārējiem saldajiem romāniem. [..] Latviešu literatūra, es atļaušos uzskatīt, ir tulkojumu kūdrā stādīts dēstiņš. Literatūras tulkotāji gādā kontekstu, kurā autori var dzīvoties un būvēt savas lietas. Mēs esam fons, ar ko var salīdzināt, vai mērs, jo neviens nevar izlasīt visus oriģinālus visās valodās.” (62. lpp.)
2014. gada pasākumu ciklu LVA beidza ar konferenci “Valoda tulkojumā”, kurā izskanējušie priekšlasījumi arī iekļauti izdevumā.
