Mēs dzīvojam foršā laikā. Saruna ar dramaturgu un rakstnieku Lauri Gundaru 1
Dramaturgs, rakstnieks, režisors Lauris Gundars (1958) studējis jurisprudenci (Rīgā), režiju (Sanktpēterburgā), kino dramaturģiju (Maskavā), 24 lugu, astoņu scenāriju, divu seriālu un divu romānu, kā arī izziņas grāmatas “Dramatika” autors. Dramaturģijas meistarklašu un darbnīcu vadītājs, kino un teātra dramaturģijas pasniedzējs Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, Nīderlandē, Polijā, Itālijā, Francijā, Somijā, Turcijā. Patlaban izdošanai tiek gatavota otrā grāmata bērniem “Sveiks, Vali!”.
– Rakstāt pārsvarā nopietnus tekstus. Vai “Ķipars pipars” un jaunā grāmata uzskatāma par literāru sānsoli?
L. Gundars: – Vai tad grāmatas bērniem nav nopietnas? Tik nopietnas, cik vien iespējams! Turklāt man tās top dabiski, jo esmu dažāda vecuma bērnu tēvs un tagad arī četrgadīgas mazmeitiņas vectēvs. “Ķipars pipars” savulaik bija bērnu inspirēts, tā bija priekšālasīšanai domāta grāmata. Ar šo līdzīgi, tikai tēma nu ir vecaistēvs un mazmeita, stāsts par paaudžu atšķirībām. Man tas šķiet ļoti būtiski, un ne tikai no tā viedokļa, ka vecākā paaudze pastāsta jaunākajai, kā funkcionē pasaule. Te drīzāk ir pat otrādi – mēs dzīvojam foršā laikā, kad var vērot būtiski ātrāku jaunās paaudzes attīstību nekā iepriekš. Man šī divu paaudžu sastapšanās šķiet ļoti interesanta, un grāmata noteikti domāta ne tikai bērniem, bet arī vecākiem.
– Vēl joprojām ir dzirdēts, ka bērns ļoti labprāt klausās, kad lasa priekšā, bet, kad pašam jāpāriet uz lasīšanu, tad… nepāriet…
– Tā ir šobrīd aktuāla tēma arī manās mājās, maniem dēliem tagad ir 12 un 13 gadu, un, manā ieskatā, viņi lasa par maz. Tas ir vecāku pienākums – radīt vajadzību pēc lasīšanas, un tur nu neko nevar darīt. Var jau prasīt: kāpēc? Var taču dzīvi nodzīvot, arī grāmatas nelasot. Droši vien, ka var, ja novēli bērnam neradošu, mehānisku mūžu. Bieži mēs pārāk vienpusīgi uztveram radošo aspektu – nu, es jau esmu tikai biroja darbinieks, ierēdnis, bankas klerks… Man tas šķiet pilnīgi muļķīgs dalījums – ja es zāģēju malku, esmu gana radošs, lai izdarītu to ar iespējami mazāku spēka patēriņu un neiezāģētu kājā. Un tieši grāmata lielā mērā rada spēju pašam domāt, palīdz iemācīties dzīvot un apjaust, ka pašam nav viss savā dzīvē jāizmēģina.
– Ir jau vēl arī teātris un kino…
– Jā, un tomēr mūzikas klips, kur noteiktā veidā ilustrēta dziesma, vai arī kinofilma ir diezgan apzogošs medijs – tu vairs nespēj attēloto sižetu citādu iztēloties, kamēr grāmata ļauj brīvu vaļu iztēlei. To esmu sapratis pēc savas pieredzes, un to arī pierādījuši mani bijušie studenti – kad iestājas augstskolā cilvēki, un tādu ir daudz, kas grāmatas nav lasījuši, viņi ir tik šausmīgi aprobežoti savā pasaules uztverē. Var jau teikt: nu tik būs tīrradnis, nu tik pašķilsies dzirkstis! Nekā tamlīdzīga! Dzirksts iespējama tikai tad, kad savu iekšējo pasauli sintezē ar lielās pasaules norisēm. Ja savas pasaules nav, ja tu esi sevī iemīlējies, tad arī nespēj saprast, kāpēc apkārtējā pasaule tevi nemīl tā, kā pats mīli sevi.
– Kādi režijas darbi šajā sezonā stāv priekšā?
– Ceru, ka būs viens ļoti interesants darbs, ko jau ļoti sen esmu vēlējies iestudēt, bet, kamēr viss vēl nav pilnīgi skaidrs, par to negribētu runāt. Taču varu pastāstīt, ka tūliņ augusta vidū sāksies Tallinas klaunu teātra “Piip ja Tuut” Šekspīra “Hamleta” izrādes, ko iestudēju pašā sezonas noslēgumā. Tas ir visai neparasts iestudējums, nekāds “joku” Hamlets, bet gan tieši tāds, kādu, manuprāt, Šekspīrs iecerējis – asaras caur smiekliem, visai vētrainiem pat. No augusta vidus katru vakaru to pusmēnesi spēlēs pašā vecpilsētas sirdī. Tas man bija ļoti sens sapnis, kas piepildījies.
Un prieks, ka zāle vienmēr bija pilna, tātad skatītāji izrādi novērtēja. Starp citu, Igaunijā reakcija ir ļoti līdzīga kā Latvijā – to ēdienu, ko nezinām, labāk neēdam. Tā bija zināma problēma arī pašam teātrim, jo mēs klaunus tradicionāli uztveram kā tādus jokupēterus, neapzināmies skumjā klauna lomu ne teātrī, ne savā dzīvē.
– Kādas grāmatas jums pašam šobrīd stāv uz lasāmgaldiņa?
– Vairākas, uzreiz pat grūti nosaukt. Man ļoti paveicies – visas grāmatas, kuras pēdējā gada laikā lasītas, bijušas ļoti labas. Starp tām Māra Bērziņa “Svina garša” – ļoti, ļoti laba. Uz izrādi gan neaizgāju, baidos. Vai pareizāk – man nav iekšējas nepieciešamības šo izrādi skatīties. Un, ja man to liktu dramatizēt, es nezinu, vai to darītu. Tur ir ļoti labs stāsts, kurš dramatizēšanai ir pat ļoti pateicīgs, bet ir arī grūti formulējama izjūta, kura uz skatuves, manuprāt, pazustu.
PROZAS ABC
Līga Ulberte, kroders.lv: “Dramaturgs un režisors Lauris Gundars latviešu teātrī vienmēr bijis izteikts sava ceļa gājējs, klišejisku priekšstatu apšaubītājs, izteikti analītisks mākslinieks, kura tekstiem un iestudējumiem raksturīgs primāri racionāli izskaidrojams konceptuālisms.”
Publicējam fragmentu no Laura Gundara topošās grāmatas bērniem “Sveiks, Vali!”, kas nāks klajā izdevniecībā “Liels un mazs” nākamā gada sākumā.
Tas notika vienā saulainā dienā, kad Spindzele vairs nevarēja izturēt. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kas vispirms cenšas paši kaut ko saprast un jautā tikai tad, kad vairs nevar izturēt paši savu nesaprašanu.
– Vali, kāpēc tu nesveicinies? – Spindzele tai saulainajā dienā neizturēja.
Kad viņa neiztur, tad viņu vairs kādu laiku nevar apturēt, un Spindzele Valim izstāstīja pilnīgi visu, ko viņa tai brīdī nesaprata. Gan to, ka viņai tiek mācīts sveicināties vienmēr un visur, pat stūra veikalā dusmīgo pārdevēju un zobu poliklīnikas ļaudis, gan par to, ka viņa to labi māk un dara, kaut iesākumā nemaz negribēja, bet Valis ir teicis, ka vajag gan. Un arī sava vecuma cilvēkiem viņa vienmēr saka “Sveiks, es esmu Lote!”, kas esot pieklājīgi. Un vēl daudz ko citu Spindzele Valim atgādināja, lai beidzot vēlreiz pajautātu, kāpēc tad Valis pats nedara to, kas tik labs un pareizs.
– Vali, kāpēc tu nesveicinies? – otro reizi Spindzele pajautāja drusku sirsnīgāk, jo pēc pirmās jautāšanas Valis bija nedaudz tā kā sadudzis, tā kā apdzisis.
Taču tad Spindzelei palika sliktāk un sliktāk, jo Valis joprojām neko neteica, neko nerunāja ļoti, ļoti, ļoti ilgi – tik ilgi, ka Spindzele atcerējās Mammas atgādinājumu, ka vecamtēvam vienmēr un visur jāsaudzē sirds.
– Vali, saudzē sirdi! – Spindzele skaļi centās griezt visu atpakaļ uz turieni, kur Valis vēl plati smaidīja, kad viņa nolēca no šūpolēm, metot ritentiņu līdz smilšu kastei un pāri tai, un krūmos iekšā.
– Vali, dzirdi? Saudzē sirdi!!!…
Kad Valis beidzot pasmaidīja savās baltajās ūsās, Spindzele saprata, ka sirds Valim atkal pukst. Tā nedrīkst stāties pukstēt, tas zināms. Tomēr, ja tā ir bijusi apstājusies uz šo garo, garo mirkli, tad Spindzele ir pajautājusi Valim ko ļoti, ļoti sliktu. Tā Spindzele domāja. To Spindzele saprata, bet nesaprata, kas viņas jautāšanā varēja būt tik slikts.
Taču tik ļoti slikti laikam tomēr nebija, jo Valis nesāka izlikties, ka nav dzirdējis Spindzeles jautāšanu, kā tas gadās kādreiz un šad tad.
– Vai tad tā ir? Es nesveicinos?
– Ar jautājumiem neviens neatbild uz jautājumiem! – Spindzelei paspruka paša Vaļa teiciens, un varbūt tas bija pavisam nevietā.
Tomēr Valis sasmējās, sirsnīgi sasmējās. Atkal bija labi, tikai skaidrības gan nebija nekādas. Un Spindzele domāja, ka vairs nebūs arī. Un tomēr Valis gribēja runāties.
– Laikam jau tā arī ir, kā tu saki, Spindzele, – Valis lēnīgi iesāka savu runāšanu, un šī viņa runāšana bija ļoti gara runāšana, no kuras Spindzele visu nesaprata, jo Valis tomēr ir drusku vecāks un zina arī tādus vārdus, ko Spindzele nezina. Viņš stāstīja par veciem laikiem, kad viņš arī no ārpuses ir bijis jauns, un tajos laikos neesot bijis parasts sveicināt katru un visur pat tad, ja zini un pazīsti to cilvēku, pat varbūt esi kādreiz kopā spēlējies vai darījies. Un ka… Tas bija tik ļoti gari, cik gari Valis nekad nerunāja.
– Labi, – Spindzele iespraucās brīdī, kad Valis šņauca degunu, – Tas bija tad, kad tas bija. Bet kāpēc tu nesveicinies tagad, kad tas viss vairs nav? Tu vairs nedzīvo tajos laikos, kad tu tur iepriekš dzīvoji.
– Bet vai tu esi redzējusi, ka mana ārpuses vecuma cilvēki sveicinātu mani? Nē! Kaut vai tepat, re, Signes vecāmamma, – Valis runāja drusku kašķīgi. – Es pat zinu, ka viņa zina, ka es esmu Artūrs, bet vai esi redzējusi, ka viņa mani sveicinātu?
Kaut Valis negodīgi atbildēja ar jautājumiem uz jautājumu, Spindzele nepadevās. Jo viņa ir Spindzele, un spindzeles tādas ir visas. Uzmācīgas mušas.
– Bet vai tu pats esi viņu sveicinājis? – tikai pajautājusi Spindzele saprata, ka pati ir jau uz šo jautājumu atbildējusi.
– Bet kā tad tu to tā iedomājies? – Valis grieza pretī ar nākamo jautājumu.
– Es iedomājos tā: “Sveiki, es esmu Artūrs!”, – Spindzele no tiesas nesaprata, ko gan Valis nesaprot. – “Es esmu Artūrs, kurš nav tevi…” labi, “jūs”, ja gribi… “… Artūrs, kurš nav jūs sveicinājis nu jau 500 reizes vismaz. Visas tās reizes, kad mūsu mazmeitas te parkā kopā spēlējās. Un tagad es…” tu teiksi, “… es izdomāju, ka nesveicināties ir muļķīgi un nejēdzīgi, un arī jums tagad jāsveicinās, jo jūs pat zināt, kā mani sauc, man šķiet.” Un lai tā zeme put!
Šoreiz Valis pats par savu “lai tā zeme put!” nesmējās. Bet, kad Spindzele sāka viņu vilkt aiz rokas uz Signes vecmāmiņas pusi, Valis negaidīti strauji aizmetās prom uz ielas pusi. Tik ļoti strauji kā vēl nekad, vispār nekad.
Iesākumā Spindzele bija dusmīga un nemaz negribēja skriet viņam pakaļ, taču tad tomēr viņai palika Vaļa žēl.
– Kā mazs puika… – viņai patika Mammas teiciens par Tēti, un nu bija īstais brīdis to lietot. – Pagaidi taču!…
