Māris Zanders: Kļūdas cilvēka domāšanas modeļos, iespējams, ir “iekodētas” 58
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neesmu pārliecināts, ka šāds paņēmiens ir korekts no akadēmiskā viedokļa, tomēr mēģināšu – pirms kārtējo reizi secinām, ka mūsu oponents ir prātam neaptverami – ierakstām apzīmējumu pēc vajadzības –, ir vērts ņemt vērā, ka kļūdas cilvēka domāšanas modeļos, iespējams, ir “iekodētas”, proti, tās notiek visos laikos un par jebkuru tēmu.
Lai saglabātu neitralitāti, atturēšos tālāk minētajiem piemēriem piemeklēt salīdzinājumus no pēdējā laika debatēm pandēmijas kontekstā, tomēr domāju, ka līdzības ir nojaušamas samērā viegli.
16.–17. gadsimtā eiropiešiem aizvien vairāk uzzinot par tālām zemēm un tur dzīvojošo paradumiem, radās arī jautājums: kas notiks Pastarā dienā ar kanibāliem un, protams, arī ar viņu gardu muti notiesātajiem ļaudīm? Augšāmcelšanās brīdī kas notiks ar viņu miesām, ja ņem vērā, ka vienu rumpīši ir kanibāla, teiksim tā, apskādēti, savukārt paša kanibāla rumpīti būtībā veido pārgremoti citi rumpīši. Ceru, ka nav jāizvērš jautājums detalizētāk…
Mums šodien šādas rūpes var šķist uzjautrinošas vai vienkārši nejēdzīgas, tomēr tā laika cilvēkiem tā nebūt nebija smieklīga vai mazsvarīga problēma, jo galu galā skāra ļoti būtisku elementu viņu priekšstatā par pasauli.
“Sāls” šajā gadījumā ir tas, ka dedzīgi strīdi un patiesa galvas lauzīšana izpaliktu, ja vien būtu cits atspēriena punkts, priekšnoteikums tālākiem secinājumiem.
Citiem vārdiem sakot, nekā dumja jautājumā par kanibālu Pastarajā dienā nav, problēmas rada sākotnējais pieņēmums par miesu augšāmcelšanos. Ja jums šis piemērs likās pārāk ekstrēms, varu minēt citu. Tolaik bija ilgas un detalizētas debates par to, kā bija veidots Noasa šķirsts, paturot prātā, cik, teiksim, viens zilonis dienā apēd un, atvainojiet, pārstrādātā veidā apēsto atdod pasaulei.
Visnotaļ saprātīgi jautājumi, tikai nelaime tā, ka, maigi sakot, apšaubāms bija pats sākuma punkts, proti, uzskats, ka šāds Noasa šķirsts vispār bijis.
Tāpat cilvēkiem visos laikos acīmredzot raksturīgi jaukt cēloņsakarību un apstākļu sakritību. Te būs jau mazliet šodienas kontekstam tuvāks piemērs no vēl tālākas pagātnes, 6.–8. gadsimta. Itālijā uz dzīvi iekārtojušies langobardi jau skaitījās kristieši, tomēr vēl tikai iepazinās ar tādu jaunumu kā jaundzimušo kristīšana.
Nelaimīgā kārtā šis process sakrita ar kādas sērgas (tā tiek dēvēta par mēri, tomēr jāuzsver, ka šis jēdziens vēstures literatūrā tiek pārāk brīvi lietots) parādīšanos. Rezultātā vieni langobardi uzsvēra, ka kristīšana pasargās no sērgas, savukārt citi norādīja, ka – tieši pretēji – jaunpiedzimušo kristīšana var būt cēlonis augstajai mirstībai šajā grupā.
Es, protams, teiktu, ka nav jāmeklē saikne tur, kur tās nav – jaundzimušie vispār ir riska grupa sērgu gadījumā, kristīti vai nekristīti – tomēr, cik saprotu, langobardu sabiedrības absolūts vairākums man nepiekristu, jo skaidri redzēja cēloņsakarības notiekošajā.
Acīmredzot mums kā cilvēkiem ir vienkārši nepieciešams atrast kādu mūs apmierinošu skaidrojumu apkārt notiekošajam, mēs citādi nevaram.
Piemērs no 18. gadsimta. 1737. gadā kāda literārā biedrība Hamburgā izsludināja konkursu par labāko atbildi uz jautājumu – kāds ir Dieva nodoms tajā, ka pastāv ziedi, precīzāk sakot, tieši tādas to ārējās formas? Cilvēce arvien bijusi tendēta nevis vienkārši pieņemt realitāti vai vismaz to nesarežģīt, bet apkārtējā meklēt slēptu plānu, zemtekstu.
Tāpat mums vienmēr ir bijis raksturīgi pat tajos gadījumos, kad notiekošo kopumā saprotam pareizi, kaut kā pamanīties nesaistīt to ar mūsu pašu uzvedību.
Nu, ja jau par pandēmijām, tad – 14. gadsimtā mongoļi, kuri kontrolēja lielu daļu Eirāzijas, diezgan labi saprata, ka ar mēri saslimušie un nomirušie ir bīstami citiem, un atbilstoši rīkojās. Tajā pašā laikā vismaz uz laiku beigt vazāties no viena Eirāzijas nostūra uz otru – nē, tas nebija viņu spēkos.
Ir problēma, bet es kā indivīds neesmu par to atbildīgs, jo nekas taču nemainīsies, ja es personīgi turpināšu ēst visādus stepes radījumus, valstīšos pa zvērādām un rīkošu kurultajus (sapulces un ballītes kombinācija).
Es mānītos, sakot, ka saglabāju pilnīgu aukstasinību brīžos, kad vieglprātīgi ieskatos tajā informatīvā lauka sadaļā, kas saistīta ar pandēmiju. Tomēr mani mierina hipotēze, ka tas, ko es lasu, vienkārši atbilst cilvēka kā “sugas” domāšanas paradumiem un šādā izpratnē nekāda katastrofa nav notikusi.
