Trimda pieviļ, cerības grūst 50
“Viņi izraisīja revolūciju, bet nebija vēl tik tālu izauguši, lai spētu vadīt masu kustību, kuru paši radīja,” “Helsinku-86” grupas intelektuālos un organizatoriskos spēkus novērtē P. Brūvers. Līdzīgi kā Rožkalns un daudzi citi brīvības cīnītāji lielas cerības par 1918. gada Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu viņš lika uz latviešu trimdas organizācijām. “Tur darbojās ļoti augsta līmeņa politiķi, sabiedriski darbinieki, zinātnieki – tie būtu spējuši visu to novadīt, ja būtu pratuši sadarboties ar helsinkiešiem, LNNK un Pilsoņu kongresu, bet viņi aizgāja pa citu ceļu – viņiem patika Gorbunovs, jo tas bija viņu kaluma politiķis – o, tas ir vīrs, ar ko var runāt! Trimdas latvieši nesaprata lielo blēdību, kas tiek spēlēta. Būtībā mūsu PBLA izniekoja potenciālu, kuru būtu varējuši ielikt Latvijas attīstībā, novadot šo revolūciju pozitīvā virzienā, ja vien būtu norobežojušies no tā sauktajiem gaišajiem spēkiem jeb komunistiem. Taču trimda izvēlējās vieglāko ceļu un viņus izmantoja un izmeta. Vienkāršāk sakot, Latvijas neatkarības atjaunošana aizgāja galīgā dēlī.” Šā iemesla dēļ viņš “sagāja ragos” ar visu PBLA.
Tāpat kā Brūvers raidstacijā Minhenē “Radio Brīvā Eiropa” arī citi politiskie trimdinieki vēlējās darboties dzimtenes labā. Silaraups un Rožkalns ar referātiem par Gorbačova pārbūves patieso norisi uzstājās Eiropā, ASV un Kanādā, kā arī vāca līdzekļus, lai iegādātos nepieciešamo aprīkojumu, video un kopēšanas tehniku politiskajiem domubiedriem Latvijā. Taču ātri vien no trimdas tika nobīdīti malā. Rožkalnam atmiņā Silaraupa saruna ar G. Meierovicu par savākto aptuveni 50 tūkstošu dolāru izlietojumu, kas palicis PBLA kontā. “Paldies, ka darbojāties, bet jūsu palīdzība vairs nav vajadzīga,” apmēram tā PBLA līderis atšuvis jauno puisi. “Tas bija traģisks brīdis – sabruka visas cerības par trimdu un tika nosvītrots viss lielais viņa darbs. Redzēju, ka Rolands ir tuvu tam, lai mestos lejā no trešā stāva.” Kopš tā laika Silaraups Latvijai ir pagriezis muguru, dzīvo un vada ASV kādu Arizonas cīņas sporta klubu un neko nevēlas dzirdēt par latviešiem un Latviju.
Arī Grantiņa enerģija trimdā nevienam nebija vajadzīga, stāsta bijušais helsinkietis Bitenieks. Pirms pieciem gadiem kontakts ar cīņu biedru Vācijā pārtrūcis, esot sastrīdējušies tās pašas politikas dēļ. “Nosaucu viņu par 21. gadsimta Donu Kihotu ar Napoleona ambīcijām. Palasiet internetā Grantiņa rakstus, īsti riktīgs viņš nav.” To viņš par mājas lapu “Latvijas Republikas Tautas tribunāls”, par kuras naidpilno, agresīvo un apmelojošo saturu pat ir ierosināta krimināllieta un pirms pāris gadiem Drošības policija bijušo helsinkieti Liepājā aizturēja.
Pašu Bitenieku pēdējos gados velkot atpakaļ uz Latviju, šogad pat balotējies vienā no Liepājas pašvaldības vēlēšanu sarakstiem. Viņa meita, kura pirms 30 gadiem Brīvības pieminekļa pakājē nolika baltas rozes ar lenti “Dievs, svētī Latviju”, ar ģimeni dzīvo Vācijā un nav izrādījusi interesi par savu apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni –, kuru viņai piešķīra 1997. gadā. Arī Rolanda Silaraupa ordenis viņu joprojām gaida Latvijā.
Jānis Rožkalns ar ģimeni 2000. gadā atgriezās dzimtenē, taču politikā nav iesaistījies, atturējuši milzīgie kompromisi, kuros iesaistās partijas, kā arī nomāc latviešu sašķeltība un nespēja aizstāvēt savu zemi. “Kam svinam simts gadus, ja šodien Latvijā nedrīkst teikt, ka esam latviešu valsts? Mēs cīnījāmies par citādu Latviju.”
