Ne simti, bet – tūkstoši 50
Rietumu latvieši cerēja, ka pie Brīvības pieminekļa būs vismaz pāris simtu cilvēku, lai drosminiekus uz vietas neapcietina. Uzzinot, ka sanākuši kādi pieci tūkstoši, P. Brūvers noteicis – tā nu ir pēdējā nagla padomju zārkā!
J. Rožkalns lēš, ka skaits rēķināms vēl lielāks, jo ziedu likšana turpinājās arī nākamajā dienā. “Skaitļus labāk nesaukt, nebūs korekti, bet tie bija tūkstoši. Ziedi kādu laiku pie pieminekļa stāvēja, pēc dažām dienām tos noskaloja ar šļūtenēm,” savās atmiņās dalās notikuma aculiecinieks Jānis Maurītis, tagad Latvijas Kara muzeja Pēckara vēstures nodaļas vēsturnieks.
Latviešus par drosmīgo rīcību apskauda igauņi, tāpēc kopā ar lietuviešiem viņi nākuši ar ideju Baltijas valstu galvaspilsētās 23. augustā pieminēt 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta upurus. Šoreiz okupācijas vara Rīgā izvēlējās citu taktiku – pirms pasākuma helsinkiešus izolēja, milicija kavēja piekļūšanu Brīvības piemineklim, centās cilvēkus izklīdināt un daudzus arī arestēja, demonstrācija sapulcēja ap desmit tūkstošiem ļaužu. Vēlāk aktīvākajiem protestētājiem atņēma pilsonību un izraidīja no valsts. Sekoja 18. novembris, kad miličiem un drošībniekiem palīgā nāca armija, ielencot pilsētas centru. J. Vēveris atzīst, ka visi trīs pasākumi nozīmīgajos datumos ir izdevušies.
1988. gads ienesis būtiskas pārmaiņas grupas vadībā – to uzticēja Jurim Vidiņam. “Formāli viņš mums derēja – Rēzeknes rajona galvenais ārsts, savulaik politiski represētais, kompartijas biedrs –, taču kad satikāmies, sapratu, ka tā būs katastrofa,” stāsta Vēveris. Vidiņš sagrābis grupu ar pieredzējuša partijas biedra tvērienu, ja kāds negribējis pakļauties, nokļuvis “nodevēju” rindās. Pagrīdes darbā rūdītie brīvības cīnītāji pret autoritāro vadītāju bijuši bezspēcīgi. Par mērķtiecīgu šķeltniecību vēsturnieks J. Maurītis to vairās saukt, kamēr nav izpētīti Satversmes Aizsardzības birojā iestrēgušie “čekas maisi”.
Rīdzinieki paziņoja par patstāvīgas nodaļas izveidošanu un 14. jūnijā pirmo reizi okupētās Latvijas ielās izgāja ar sarkanbaltsarkano karogu – Konstantīns Pupurs to iznesa cauri visai pilsētai līdz pat Brāļu kapiem. Pēc tam Valsts drošības komiteja piespieda viņu emigrēt. Iepriekš dzimteni jau bija atstājuši – Silaraups, Grantiņš, Cirvelis, Bitenieks, Rožkalns, Ludviks u. c.
“Pēc gada grupa kā politiskais spēks savu darbību beidza. “Helsinki-86″ savu uzdevumu bija izpildījusi – viņi bija pirmie, kas uzdrošinājās mest izaicinājumu totalitārajam režīmam,” helsinkiešu devumu vērtē J. Maurītis, uzsverot, ka savos dokumentos viņi neprasīja Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, bet “spieda” uz ekonomisko patstāvību, latviešu valodas lomu un nozīmi, vēstures deideoloģizāciju un demokrātiskiem jautājumiem.
