14. jūniju izglābj pagrīde 50
Piecas dienas pirms 14. jūnija pasākuma helsinkiešus L. Grantiņu un Raimondu Bitenieku iesauca uz armijas mācībām. Okupācijas vara nolēma izolēt “Helsinki-86” līderus, lai izjauktu demonstrāciju. Grantiņš protestēja, jo iepriekš bija atzīts par dienestam nederīgu, un tika notiesāts uz pusgadu ieslodzījumā. Bitenieks divus mēnešus “perepodgotovkā” pavadīja Lietuvā, Pluņģes mežos, bet Mārtiņam Barisam pasākuma dienā noteica mājas arestu.
Vietā stājās citi, viņu vidū arī gados jaunais Rolands Silaraups. Attaisnojās vairāku brīvības cīnītāju taktika būt par “aisberga” neredzamo daļu, t. i., nestāties oficiālo grupas biedru rindās, lai ārkārtas gadījumā varētu turpināt tās darbību. Viens no sākotnējiem pagrīdes aktīvistiem, arī LNK biedrs Jānis Vēveris atzīst, ka lielu darbu paveikuši helsinkiešu atbalstītāji. “Jābūt objektīvam – tā bija Grantiņa ideja, bet galvenie organizatori bija Jānis Rožkalns un Māris Ludviks – to nevar noliegt. Bez viņiem pasākumu kaut kā īstenotu, bet ne tādā līmenī.”
Lai gan no varas iestādēm iepriekš brīdināti, ka ziedu nolikšanai jānotiek bez runām un uzrakstiem, rīkotāji nosprieduši – plakātam jābūt, lai top skaidrs demonstrācijas mērķis. Kā nekā Rīgas varasvīri pie pieminekļa kā traucēkli viņu pasākumam todien rīko plašus riteņbraukšanas svētkus.
Kamēr gaidījuši tā noslēgumu, Bastejkalns pildījies ar cilvēkiem, bet Edmunds Cirvelis, Juris Ziemelis un Heinis Lāma noturējuši runas. Vākti paraksti ar prasību atbrīvot politieslodzīto Gunāru Astru un L. Grantiņu. Ap pusseptiņiem vakarā stājušies gājienam – priekšgalā pats jaunākais helsinkietis Rolands Silaraups un R. Bitenieka meita Eva Biteniece, zem tautas tērpa seģenes viņai paslēpts plakāts, par kuru zinājuši tikai nedaudzi cilvēki. J. Rožkalna sievai Guntai visvairāk drebējusi sirds, kā to izdosies atritināt. “Kad viņi nostājās pieminekļa priekšā, Eva plakāta galu iedeva Rolandam, lēnām to atritināja un parādījās uzraksts “14. jūnija upuru piemiņai”.” Citādi bailes nav jutusi, jo visapkārt – savējie. Tiesa, šur tur pavīdējis kāds čekista ģīmis, taču šoreiz tikai novērotāja lomā.
“Toreiz bija arī ticība, ka pāri visam, ko darām, stāv kāds lielāks spēks un providence un tās lietas kārto. Bija sajūta, ka esam īstajā laikā un mums ir jārīkojas. Revolūcija jau arī notiek tā spontāni, uz dullo un izdodas,” par sajūtām pasākuma priekšvakarā stāsta Māris Ludviks, uzsverot, ka helsinkiešiem atbalstu dokumentu teksta sagatavošanā sniedzis arī viņa tuvs draugs, jaunais Liepājas mācītājs Juris Rubenis. Tāpat pirmos soļus pretim brīvībai palīdzējusi kaldināt pretpadomju organizācija “Gaismas akcija”, kuru vadīja trimdas latvietis Pauls Kļaviņš.
