“Pasaule vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija pirms šā kara.” Saruna ar igauņu rakstnieku Juhani Pitsepu 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Igauņu rakstnieka Juhani Pitsepa (1964) un latviešu mākslinieces Gundegas Muzikantes grāmata “Ir mēness zelta kuģis” Latvijā iznāca pagājušajā vasarā, bet tagad, Ukrainas kara laikā, šeit aprakstītie notikumi atkal kļuvuši aktuāli – tas ir stāsts par bēgļiem kara laikā, par vecākiem un bērniem, kuri bēg patverties uz drošāku zemi.
1944. gada kara rudenī tūkstošiem Igaunijas un Latvijas iedzīvotāju pameta savas dzimtās mājas, lai bēgtu pāri jūrai uz Zviedriju. Toreiz igauņu un latviešu bēgļu laivām galamērķis bija viens – Gotlande. Bēgļu laivās bija arī daudz bērnu, kuru rotaļas pēkšņi aprāvās, dodoties bīstamajā ceļā vētrainajā Baltijas jūrā.
Biologs, žurnālists, skolotājs un rakstnieks Juhani Pitseps ir viens no pazīstamākajiem igauņu bērnu rakstniekiem, un gandrīz dokumentālais stāsts par 1944. gada bēgļu ceļu ieguvis vairākas balvas. Latvijā tas nācis klajā Jāņa Rozes apgādā. Saruna ar Juhani Pitsepu atklāj arī rakstnieka saikni ar Latviju.
Kā radās grāmata “Ir mēness zelta kuģis”?
J. Pitseps: Patiesībā stāsts nāk no manas ģimenes pagātnes. Mana vectēva mājas bija pie Tervas, Dienvidigaunijā, viņš nāca no lielas ģimenes. 1944. gadā divas vectēva māsas ar savām ģimenēm centās izbēgt uz Zviedriju. Visi pazuda ceļā, neviens īsti nezina, kas notika. Bija rudens, laiks bija vētrains, droši vien laiva bija pārpildīta, krievu lidmašīnas un torpēdkuģi tolaik apšaudīja bēgļu laivas…
Viņi nekad nenokļuva Zviedrijā. Tomēr vienai citai vectēva māsai izdevās tikt līdz Gotlandes krastam, un, kad 1990. gadā Stokholmā satikāmies, viņa man izstāstīja par savām bēgļu gaitām. Viņa arī stāstīja, kā visur bija mēģinājusi atrast māsas, bet tā arī neko neuzzināja.
Ik gadu Dienvidigaunijā notiek mūsu ģimenes lielā pulcēšanās, un, tā kā radinieki zina, ka es reizēm rakstu grāmatas, viņi katru vasaru man atgādināja – Juhani, tev jāuzraksta šis mūsu stāsts.
Materiālu vākšana izstiepās gandrīz divdesmit gadu garumā, nopietni strādāju apmēram trīs no tiem. Esmu ļoti pateicīgs māksliniecei Gundegai Muzikantei, viņa bija mana darba nemitīga uzmundrinātāja, līdzīgs pagātnes stāsts bijis arī viņas ģimenē.
Varētu teikt, ka grāmatu veidojām kopīgi, jo tas nebija parastais gadījums, kad rakstnieks uzraksta grāmatu un tad ilustratoram atdod gatavu tekstu. Mēs radoši strādājam roku rokā, pēc viena soļa kopā domājām nākamo.
Lasot jūsu bēgļu stāstu, liekas, ka tas itin kā apraksta arī 1944. gada rudeni Latvijā, vajadzētu vien latviskot galveno varoņu vārdus un vietvārdus. Mūsu vēsture, tautas pārdzīvojumi 1944. gada rudens dienās ir tik līdzīgi.
Mēs esam tuvi, lasu arī latviešu literatūru, piemēram, Edvarta Virzas “Straumēnus” – tur aprakstītā lauku sēta, laika gājums un dabas ainavas varētu būt līdzīgas manu vecvecāku mājām… “Straumēni” ir arī manas mātes mīļākā grāmata, un īpaši tuvas mums ir lappuses, kurās aprakstīta čigānu dzīve.
Pirms kara manu vecvecāku mājās pie Tervas katru vasaru, laikam jau no Latvijas, ieradās čigāni un apmetās vectēva pļavās pie upes, kur ierīkoja nometni. Lasot “Straumēnus”, mēs iztēlojāmies, kā tādā čigānu nometnē varētu būt bijis. Katru vasaru no jauna čigāni esot manam vectēvam lūguši apmešanās atļauju, un viņš, protams, vienmēr piekritis.
Ģimenē atceras, ka vectēvs arī pats bieži gājis ciemoties pie čigāniem, vakaros tur spēlējis savu baritona ragu, viņam ļoti patikusi čigānu nometnes dzīve.
1944. gadā manu vectēvu arestēja un uz 22 gadiem izsūtīja uz Sibīriju. Pēc kara vēl kādi čigāni esot atgriezušies, jautājuši, kur palicis Johanness, gribējuši atkal celt nometni. Tomēr laiki bija mainījušies, un Johanness atradās Sibīrijā. Savā bērnībā es čigānus vairs neatceros.
Pēc daudziem Tartu nodzīvotiem gadiem kopā ar ģimeni dzīvoju lauku mājās Dienvidigaunijā, netālu no Elvas. Man patīk, ka apkārtnē nav citu māju, pa logu redzu mežu un putnus, jūtos gluži kā “Straumēnos”.
Patiesībā nemaz nebrīnos, ka arī latviešiem ir tuvs manas ģimenes bēgļu stāsts. Pirms divdesmit gadiem, kad vēl biju žurnālists dienas laikrakstā “Postimees”, bija iespēja nokļūt Gotlandē un ostā redzēju uzrakstu – “Paldies Zviedrijai. No latviešu bēgļiem”. Vēlāk par to ieminējos Igaunijas vēstniekam Zviedrijā, un tagad blakus latviešu uzrakstam ir tāda pati pateicība arī no igauņu bēgļiem.
Toreiz satiku vecākas zviedru sievietes, bijušās lotas (Sieviešu palīdzības organizācija), kuras 1944. gadā bija sagaidījušas igauņu un latviešu bēgļus, cienājušas ar kakao un maizītēm. Tā man bija ļoti emocionāla satikšanās. Jā, taisnība, mēs bēgām kopā.
Kad 2020. gadā Igaunijā un nākamā gada vasarā Latvijā klajā nāca jūsu grāmata, stāsts likās tikai par Igaunijas un Latvijas vēstures lappusēm, bet pēdējā mēneša laikā baltiešu kara bēgļu pārdzīvojumi ieguvuši papildu nozīmi, tagad bēgļu ceļā ir arī Ukrainas bērni…
Domāju, ka to tiešām var salīdzināt. Arī ukraiņi bēg uz viņiem pazīstamu zemi. Toreiz, kad 1944. gadā pametām mūsu zemi, zinājām, ka Gotlandē mums palīdzēs, ar Gotlandi bija seni tirdzniecības sakari, piemēram, no Sāmsalas uz Gotlandi veda vilnu, no Gotlandes uz Sāmsalu veda kaltos akmeņus.
Arī ukraiņiem mūsu valstis ir pazīstamas. Daudzus ukraiņus, kuri tagad ierodas pie mums, šeit sagaida draugi un radi.
Tagad pienācis laiks, kad bēgļiem var palīdzēt igauņi un latvieši, gluži tāpat kā kādreiz palīdzēja mums.
Jā, taisnība. Turklāt šobrīd šī ir palīdzība arī mums pašiem, mūsu garīgajai veselībai. Domāju, ka nemaz nav tik viegli stundām ilgi sēdēt pie datora un televizora, skatīties un lasīt ziņas par karu. Palīdzība bēgļiem dod mums iespēju darīt labu, tā mūs vieno.
Mums ir jādzīvo mūsu ierastajā dzīvē, jādara viss, ko vien spējam. Pirmajās dienās arī mūsu ģimene ziedoja naudu, pat mana meita atdeva Ukrainai savus piecus eiro. Es ticu, ka Putinam nav izredžu, nezinu gan, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, tomēr ceru, ka drīz Ukrainā atskanēs pēdējie šāvieni.
Ir skaidrs, ka pasaule vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija pirms šā kara. Ceru, ka Rietumu domāšana mainīsies, proti, cilvēki atskārtīs, ka nauda tomēr nav pati svarīgākā lieta pasaulē un ekonomiskā izaugsme nemaz nav tik nepieciešama. Tas, kas ir visbūtiskākais, ir dzīvība, katrs cilvēks uz mūsu pasaules ir unikāls.
Šis ir laiks, kad Eiropai būtu īpaši svarīgi atbrīvoties no Krievijas ekonomiskās ietekmes; laiks, kad varam lūkoties uz Ukrainu un domāt – tiešām, varam stāvēt pretim agresoram. Protams, mēs Igaunijā jūtamies drošāk, jo esam stiprāki, uz ielām redzot arī sabiedroto kareivjus.
Atgriežoties pie grāmatas – pirmo reizi lasot, nemaz nelikās tik būtiski, tieši kuras armijas lidmašīna apšaudīja un nogremdēja bēgļu laivu. Tikai tagad, domājot par regulāro Ukrainas bēgļu kolonnu apšaudi, pamanīju 1944. gada lidmašīnu sarkanās piecstaru zvaigznes…
Kad sāku rakstīt grāmatu, biju ielicis sludinājumu Stokholmas igauņu avīzē, jo meklēju cilvēkus, kuri 1944. gada rudenī ar laivām bija pārcēlušies uz Gotlandi. Man atsaucās desmit igauņi, un viena no viņiem bija sieviete no Sāmsalas. Toreiz viņa kā maza meitene pati savām acīm bija pieredzējusi, kā krievu lidmašīna apšauda blakus laivu, līdz tā nogrimst. Tieši šo gadījumu aprakstīju grāmatā.
