“Ir ļoti nekorekti jautāt, kad sāksies karš. Tas jau ir sācies.” Ekskluzīva intervija ar Ukrainas aizsardzības ministra vietnieci 211
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ekskluzīva intervija ar Ukrainas aizsardzības ministra vietnieci Hannu Maliaru.
Ukraina šobrīd ir visu pasaules nozīmīgāko mediju uzmanības centrā. Pagājušās nedēļas sākumā, divas dienas uzturoties Kijevā, redzēju, kā viesnīcā “Ukraina”, kas ir vistuvāk pie galvaspilsētas galvenā – Maidana laukuma, katru dienu ierodas vairāki desmiti kolēģu no ārvalstīm. Bruņojušies ar kamerām, diktofoniem un pacietību, žurnālisti gaida speciālas valdības atļaujas, bez kurām ārvalstniekam konflikta zonas apmeklējums Austrumukrainā nav iespējams, vai arī cerību noķert kādu valdības amatpersonu turpat Kijevā, lai uzdotu standarta jautājumus: kad sāksies karš un cik tam gatava ir ukraiņu armija?
“Latvijas Avīzei” kopā ar kolēģiem no Latvijas Radio un TV3, pateicoties mūsu valsts draudzīgajām attiecībām ar Ukrainu un šajos saspīlējuma apstākļos savu iespēju robežās ukraiņiem jau sniegto atbalstu, ekskluzīvās atļaujas tiešām bija izsniegtas.
Turklāt valdības delegāciju, kurai mums bija iespēja pievienoties, vizītē uz frontes līniju un priekšējām pozīcijām pavadīja viena no augstākajām amatpersonām Ukrainas Aizsardzības ministrijā, ministra vietniece Hanna Maliara.
Nacionālās gvardes karavīru konvojs ārvalstu amatpersonām un arī žurnālistiem Doņeckas un Luhanskas apgabalos nav nekāds untums vai speciāli veidots birokrātisks šķērslis. Izskaidrojums ir samērā vienkāršs: tur ir pilnīgi skaidrs, cik liela drīkst būt apmeklētāju grupa, lai tās drošību pēc reglamenta var garantēt noteikts pavadošo karavīru un virsnieku skaits.
Piefrontes zonā pārvietošanās pa autoceļiem notiek vienīgi caur periodiski izvietotiem blokposteņiem – ja nav attiecīgu atļauju vai dokumentu, seko arests bez liekām ceremonijām.
Piedzīvojumu meklēšana uz savu galvu, līdz frontei mēģinot nokļūt pa plašajiem līdzenumiem vai mežiem, diezgan droši noslēgsies ar mīnu lauku vai snaipera lodēm.
Mūsu apmeklējuma reizē drošība bija visaugstākajā līmenī. Programmas darba kārtība bija daudzpusīga, ministra vietnieci komandējuma laikā pavadīja kara apgabala štāba ģenerālis. Frontes līnija mērāma simtos kilometru, pārbraucieni – gari, lielā tempā un nogurdinoši. Taču pagājšnedēļ, vienā no vakariem, Ukrainas aizsardzības ministra vietniece Hanna Maliara atrada laiku, lai sniegtu interviju “Latvijas Avīzei”.
Pēc šajās dienās Ukrainā pieredzētā esmu pagodināts par šo iespēju – runāt ar jums.
H. Maliara: Jā, situācija ir ļoti saspringta. Tikai šogad pirmo divu nedēļu laikā mums ir bijuši 300 ārvalstu žurnālistu pieprasījumu aizsardzības resora amatpersonu intervijām un atļaujām apmeklēt Austrumukrainu. Objektīvā situācija ir tāda, ka lielāko daļu šo pieprasījumu apmierināt nevaram.
Tādēļ izmantošu vēl vienu iespēju, tieši pārjautājot standarta jautājumu – vai un kad sāksies karš?
Šobrīd par šo jautājumu interesējas visa pasaule – kāda ir situācija pie Ukrainas austrumu robežām, vai tuvākajā laikā iespējama konflikta eskalācija. Es uzsveru un atgādinu, ka karš Ukrainā sākās 2014. gadā. Uzskatu, ka šobrīd ir ļoti nekorekti jautāt par kara sākumu – tas ir sācies jau pirms astoņiem gadiem, kad Krievija iebruka Ukrainas teritorijā. Kopš tā laika karadarbība notiek visu laiku ar dažādas intensitātes kaujas darbībām.
Eskalācijas un iebrukuma draudi tālākajā Ukrainas teritorijā pastāv katru dienu.
Karš notiek kopš 2014. gada 20. februāra, un tieši no šīs dienas pastāv arī militārā konflikta eskalācijas draudi. Mēs no savas puses aizsargājāmies ar visām iespējamām metodēm, ko atļauj attiecīgās ANO konvencijas un starptautiskās tiesību normas par kara laiku. Mēs aizstāvam savu zemi!
Situācijai uz robežas un Krievijas pusē mēs pastāvīgi sekojam ar savu izlūkdienestu palīdzību. Jā, pēdējā laikā ir fiksēta krievu armijas spēku pievilkšana, gan arī atvilkšana no mūsu robežām, ko konstatējam pēc tehnikas vienību un karavīru skaita. Šī kustība tur notiek pastāvīgi, ar dažādu intensitāti. Tā nav lielāka kā, piemēram, bija novērota 2021. gada pavasarī. Proti, līdzīga situācija jau ir bijusi.
Tomēr tad nebija tāds troksnis?
Jā, tad starptautiskā rezonanse bija daudz mazāka. Mēs apzināmies, ka Krievija savu spēku koncentrēšanu izmanto politiskajai šantāžai. Tas ir viņu instruments starptautiskajās attiecībās. Situāciju Ukrainā viņi izmanto kā ieroci savu mērķu sasniegšanai jebkura līmeņa politiskajās sarunās.
Karaspēka pievilkšana, baidīšana – tas ir spiediena radīšanas un šantāžas instruments viņu ārpolitikā, un to redzējām arī tikko aizvadītajās diplomātu Normandijas formāta sarunās.
Savu robežu pārraudzību veicam kopā ar ANO novērotājiem, arī operatīvos datus par situāciju karadarbības zonā fiksējam kopīgi un publicējam trīs reizes dienā – cik un kādas bija vai nebija apšaudes, cik ievainoto, kritušo. Tā ir publiska informācija, pieejama starptautiskajām organizācijām un misijām.
Ukrainas Aizsardzības ministrijas mājas lapā trīs reizes diennaktī atjaunojam arī ziņas par to, kas notiek zonās, kur izvietotas Ukrainas apvienoto spēku daļas. Turklāt mūsu izlūkdienesti katru nedēļu sniedz regulārus analītiskus apskatus. Tajās sadaļās, kur nav kara noslēpuma, pilnīgi viss ir publiski pieejams.
Ko tomēr nevar publicēt?
Piemēram, izlūku informācijas avotu. Jo taču saprotams, ka ienaidnieks to uzreiz varētu atklāt un iznīcināt. Pārējā informācija? Principā no mūsu puses nekā slēpjama nav.
Aizsardzības ministrija pirmdienās video formātā sniedz arī analītiskus apskatus par to, kas noticis iepriekšējā nedēļā. Tātad – informāciju par apstākļiem un situāciju sniedzam pastāvīgi.
Kas attiecas uz prognozēm – lai arī mums ir visi fakti, bet arī no tiem simtprocentīgi kaut ko prognozēt, ka, piemēram, rīt vai citā laikā sāksies iebrukums, nav iespējams.
Vēl jo vairāk.
Kad izlūkdienestu rīcībā esošo informāciju publicē un uzsver, ka iebrukums būs, teiksim, decembrī, tad jāsaprot arī tas, ka to dara tīšām – tieši tādēļ, lai konflikta eskalāciju nepieļautu.
Pēc šādu signālu publiskošanas parasti pieslēdzas diplomātija, kam šie konflikti jāatrisina mierīgā ceļā.
Piemērs no 2021. gada rudens: mūsu un sadarbības valstu izlūkdienesti, ar kuriem regulāri apmaināmies ar informāciju, apstiprināja, ka saspīlējums varētu būt decembrī–janvārī. Sabiedrībai tagad šķiet – lūk, bija prognoze, taču nekas nenotika. Taču tieši tādēļ jau arī šī informācija “noplūda” – lai diplomāti un politiķi pieslēdzas un eskalācija nesākas.
Tomēr kaut ko apgalvot pilnīgi droši joprojām nevar. Arī tagad, kad, piemēram, ar jums te runājam, notiek intensīva redzamā un neredzamā diplomātu darbība. Tādā ziņā šis laiks tiešām ir ļoti dinamisks, un mēs tiešām nezinām, kas var notikt rīt. Tādēļ Ukraina un tās bruņotie spēki ir gatavi jebkuram notikumu attīstības scenārijam.
Kā jūs raksturotu armijas gatavību?
Šobrīd vairāk nekā 400 000 ukraiņu ir piedalījušies karā – viņiem ir reāla kaujas pieredze. Tas ir ļoti liels skaitlis. Turklāt mums ir arī ļoti daudz motivētu pilsoņu, kuri jau šodien ir gatavi iet un aizstāvēt savu valsti.
Putins ir panācis to, ka vairāk nekā 70% Ukrainas iedzīvotāju tagad uzskata, ka Krievija ir agresors.
Mūsu armijas priekšrocības, salīdzinot ar 2014. gadu? Toreiz mums nebija tādas kara pieredzes, armija arī bija salīdzinoši vāji apbruņota. Mēs vienkārši nebijām gatavi, jo no sava kaimiņa neko tādu negaidījām, un tas noveda pie tā, ka ienaidnieks varēja okupēt daļu mūsu valsts teritorijas.
Tagad armija ir pavisam citādi apbruņota, gatava kaujām. Ukrainas prezidents Zelenskis visās bruņoto spēku vadošajās pozīcijās ir iecēlis komandierus ar reālas karadarbības pieredzi. Armiju vada cilvēki, kuri ir karojuši – zina, kas tas ir. Viņi ir zaudējuši savus cīņu biedrus, motivēti savu valsti aizsargāt līdz pēdējam.
Ko diplomāti apspriež Normandijas formāta ietvaros?
Pēc Minskas vienošanās Krievija ir panākusi, ka Ukrainai ir izvirzītas praktiski neizpildāmas prasības. Krievija pieprasa, lai Ukraina izmaina savu konstitūciju un atzīst pagaidu okupēto zemju īpašo statusu, kā arī vēlas īpašu secību, kādā jārīko tur vēlēšanas – vispirms vēlēšanas un tikai tad teritorijas atstāšana.
Mēs uzskatām, ka okupētajās teritorijās vēlēšanas zem Krievijas kontroles nevar notikt, un tā šis sarežģītais sarunu process turpinās jau vairākus gadus.
Nākamā problēma ir, ka Ukrainas valdību vēlas piespiest runāt ar pagaidu okupēto teritoriju pārstāvjiem. Te starptautiskajai sabiedrībai būtu skaidri jāsaprot, ka šie pārstāvji nav patstāvīgi – faktiski viņi ir Krievijas pārstāvji. Šajā situācijā mūsu pozīcija ir, ka Ukrainas pusei sarunas jāved ar tiešo agresoru, kas šajā situācijā ir Krievija.
Kādēļ ASV un citu valstu diplomātu ģimenes evakuējas no Kijevas?
Šo soli jākomentē pašai ASV. Mēs saprotam, ka ASV bija ļoti sarežģīts diplomātu evakuācijas periods Afganistānā, un, iespējams, līdzīgu pieredzi viņi vairs negrib piedzīvot, tādēļ arī rīkojas priekšlaikus. Viņi rīkojas saskaņā ar saviem drošības protokoliem un apsvērumiem.
Pievienojoties līgumam par kodolieroču neizplatīšanu, Ukraina 1994. gadā atteicās no kodolvalsts statusa un parakstīja Budapeštas memorandu, pretim saņemot ASV, Lielbritānijas un Krievijas garantijas par Ukrainas neatkarību un teritoriālo nedalāmību. Vai ukraiņi tagad to nenožēlo?
Jā, mūsu valsts drošību toreiz garantēja arī Krievija – lai arī cik paradoksāli tas tagad izklausītos. Šeit ir vairāki aspekti. Pirmais: atomieroči, kas arī šodien diemžēl joprojām skaitās no kara atturošs faktors. Acīmredzami, ka mums šī faktora nav.
Otrais: Krievijas darbībā skaidri redzam starptautisko tiesību un līgumu pārkāpumu ķēdi. Ja starptautiskā sabiedrība uz to nekādi nereaģētu, tad tas būtu signāls visai pasaulei, ka šie līgumi un tiesības nestrādā.
Starptautiskās tiesības kā potenciāli atturošu agresijas faktoru ieviesa pēc otrā pasaules kara. Ja Krievija paliks nesodīta, tad iznāks, ka šis faktors vairs nedarbojas, un starptautiskajai sabiedrībai būs jāmeklē citi agresiju atturoši instrumenti.
No globālajām lietām nolaidīsimies līdz Latvijas palīdzībai. Skaidri redzams, ka varat iztikt arī bez tās, taču veltāt tādu uzmanību, pievienojaties delegācijai. Kādēļ?
Latvijas palīdzība un atbalsts mums ir tik ļoti svarīgi tādēļ, ka tas nāk no valsts, kas apzinās, ko nozīmē Krievijas impēriskās ambīcijas.
Mēs kādreiz bijām vienā laivā, un jūs saprotat, ka varat kļūt par tādiem pašiem upuriem, kādi tagad esam mēs.
Tikpat nozīmīgs ir arī politiskais atbalsts, ko saņemam no Latvijas. Kad ar agresoru esi palicis viens pret vienu, ir pavisam cita sajūta, ja palīdzība un atbalsts nāk no valsts, kas to sniedz nevis formāli, vienkārši lai “būtu miers visā pasaulē”, bet ļoti labi saprot, ar kāda mēroga agresoru mums ir darīšana.
Kopš esmu amatā, Latvijas delegāciju uz Austrumukrainu pavadu jau otro reizi, un tas man ir liels gods – savas valsts vārdā esmu pateicīga jums par atbalstu. Paralēli vizīte uz fronti man ir arī komandējums, kurā nodarbojos ar saviem tiešajiem pienākumiem un uzdevumiem. Ministrijā atbildu par stratēģisko komunikāciju.
Sava komandējuma laikā jūs dzīvojat pieticīgos apstākļos, vienkāršā viesnīcā…
Dzīvoju parasta Ukrainas iedzīvotāja dzīvi.
Ja nebūtu saticis un redzējis jūs te, kaujas pozīcijās un kara lauka formā, tiešām tam neticētu.
Man gan šķiet, ka tie laiki, kad varas pārstāvis ir kaut kas īpašs, privileģēts – tie laiki pie mums ir pagājuši. Tagad ir citi laiki un cilvēki, cita sabiedrība.
Redzēju daudz sieviešu armijā un militārajās struktūrās. Jūsu karjera arī bija apzināta?
Mēģināšu paskaidrot. Kad valstī ir karš, ikvienam gribas pielikt savu plecu, palīdzēt un izdarīt visu, ko vien vari savas valsts labā. Pēc profesijas esmu juriste. Šajā amatā mani nozīmēja pirms pusgada, nedaudz strādāju arī pie iepriekšējā aizsardzības ministra. Pirms tam valsts aizsardzības mērķiem daudz strādāju kā brīvprātīgā.
Kalpošana savai tautai un valstij – man tas ir pašsaprotami. Tādēļ mani tiešām pārsteidz jūsu jautājums par pieticību. Es uzskatu, ka valstī, kura karo, valsts amatpersonu izšķērdība, iedzīvošanās vai korupcija ir pielīdzināma valsts nodevībai, ar attiecīgu likumu bargumu to arī sodot!
