Merzļikins: Pēc spēles pret Franciju izvēmos deviņas reizes 4
Latvijas hokeja izlases vārtsargs Elvis Merzļikins pagājušo ceturtdien pēc spēles pret Franciju (1:2) sūdzējās par sliktu pašsajūtu un trīs dienas netrenējās.
Kas bija par vainu?
– Jau pēc pirmā perioda bija bezspēks, galva griezās, biju bāls. Dakteri sākumā domāja, ka tā ir pārslodze, bet es sapratu, ka tā nevar būt – uzreiz pēc sezonas beigām klubā pusotru nedēļu bija sagatavošanās izlasēm, tur strādājām ļoti smagi. Ierados lieliskā formā. Turklāt ne jau pretī bija NHL komanda, kas nomētāja simts reizes. Pēc spēles neēdu, līdz pieciem rītā mocījos, deviņas reizes izvēmos, bija arī caureja. No rīta piezvanīju ātrajiem, viņi pateica, ka šīs pazīmes liecina par saindēšanos. Prasīja, vai braukt man pakaļ, taču jau bija kļuvis labāk un teicu, ka nav nepieciešams. Trīs dienas pagulēju un tagad atkal viss ir kārtībā, treniņos darbojos ar maksimālu slodzi.
Pats saprati, ko tādu sliktu apēdi?
– Pusdienas visa komanda ēdām arēnā, vēl bija viesnīcā lenčs. Pa vidu tam notiesāju veikalā nopirktās maizītes un domāju, ka tās vainīgas, pretējā gadījumā vēl kādam būtu bijušas problēmas.
Spēles laikā nebija doma prasīt maiņu vai ieslēdzās cīnītāja raksturs un gribēji spēlēt līdz galam?
– Tas bija raksturs. Tiesnesis pirms bullīša uz mani paskatījās un nobijās, teica, lai eju mainīties, taču es palūdzu 20 sekundes atelpai. Nevarēju nebeigt spēli, man tas bija ļoti vajadzīgs. Cīnījos līdz galam.
Nebaidījies, ka šādā stāvoklī salaidīsi golus un ko tad treneri padomās?
– Kas neriskē, tas nedzer šampanieti (smejas). Patiesībā par to pat neiedomājos, vienkārši gribēju spēlēt hokeju.
Kā komanda tevi pirmdien apsveica 21. dzimšanas dienā?
– Nekas īpašs nebija, atnesu kūku puišiem. Ar draugiem aizgāju vakariņās, ļoti mierīgi. Tagad nav laika un pat domas par atpūtu un svinībām bāros, tas viss būs pēc čempionāta.
Kādas ir tavas ambīcijas izlasē – kļūt par pirmo numuru?
– Tas ir mans mērķis, bet lēmumu pieņems treneri. Gribu tikt uz čempionātu un arī spēlēt, uzvarēt. Ar lielo izlasi vēl neesmu izcīnījis nevienu uzvaru. Kaut kā ar pārbaudes spēļu krekliem man neiet, vismaz ceru, ka ar oficiālajiem viss būs kārtībā. Tuvākais mērķis ir izcīnīt pirmo uzvaru.
Ar sezonu Šveicē tu īsti neesot apmierināts?
– Jā, biju plānojis kļūt par pirmo numuru, taču nedabūju iespēlēties – ielika uz vienu maču, nostāvēju ļoti labi, bet nākamajā noņēma. Tā mēs lēkājām pa vienai spēlei. Tad man bija mentāli grūts periods, jo zaudēju sev tuvu cilvēku, izlaidu deviņus mačus. Sezonas beigas atkal sanāca neregulāras. Centīšos darīt visu, lai nākamajā sezonā spēlētu vairāk.
Kāds ir plāns – palikt “Lugano” vai doties uz Ziemeļameriku?
– Līgums ar klubu ir vēl uz diviem gadiem. Par Ziemeļameriku neko daudz šobrīd nevaru pateikt, jāskatās, kāda būs situācija pēc pasaules čempionāta.
Regulārajā sezonā Šveicē bijāt trešajā vietā, bet izslēgšanas spēlēs zaudējāt jau ceturtdaļfinālā. Tā laikam jāvērtē kā neveiksme?
– Visi jutās droši, ka tiksim tālāk, līdz ar to pēc izstāšanās bijām šokā. Grūti pateikt, kāpēc zaudējām. Komanda bija laba, taču izslēgšanas spēlēs nav svarīgi, kurā vietā esi finišējis turnīrā.
Tev ķēdītē uz kakla ir liels krusts. Esi ticīgs cilvēks vai tas vairāk ir tāds stila elements?
– Esmu ļoti ticīgs. Man nav tēva un es ticu, ka viņš no debesīm palīdz – katrā spēlē un katrā dzīves situācijā. Arī visi tetovējumi saistīti ar ticību. Katru svētdienu gluži uz baznīcu neeju, taču reizēm gan iegriežos un aizdedzu svecīti.
