Merzļikins: Mentāli esmu ļoti stiprs, ne no kā nav bail 0
Pēdējos gados demonstrētais sniegums radījis pārliecību par spējām spēlēt NHL – hokeja vārtsargam Elvim Merzļikinam pēc šīs sezonas beigsies līgums ar Šveices vienību “Lugano” un viņš dosies uz Ziemeļameriku, kur centīsies iekarot vietu pasaules spēcīgākajā līgā.
“Latvijas Avīzes” rīkotajā ekspertu aptaujā Merzļikins tika atzīts par 2018. gada Latvijas labāko hokejistu. “Liels prieks un gods, nebiju gaidījis kaut ko tādu. Liels paldies visiem, kas mani novērtēja, tas tikai vairo stimulu cīnīties un doties tālāk. Kā brālis teica – nākamais mērķis ir kļūt par Latvijas gada labāko sportistu,” saviļņots sarunā ar “LA” ir Elvis.
Vai izdodas pasekot līdzi, kā klājas citiem Latvijas hokejistiem?
Jā, vairāk tiem, kas ir Šveicē, bet arī citiem. Prieks, ka Rūdolfs Balcers debitēs NHL (saruna notika sestdien – I. S.), arī par Jāni Kalniņu, kuram ļoti laba sezona Helsinkos. Lasīju interviju ar Zemgu Girgensonu, esmu ļoti priecīgs, ka Bufalo “Sabres” spēlē labi un iet uz iekļūšanu Stenlija kausā. Lai izdodas uzkāpt pēc iespējas augstāk!
Kā pats vērtē aizvadīto gadu?
Ieguvu lielu pieredzi un daudz iemācījos, Šveicē tikām līdz finālam, nospēlējām labi. Sērijā zaudējām ar 1:3, redzēju, ka maz ir tādu, kas vēl tic, taču uzvarējām piekto maču un tad arī sesto , bet septītajā neveiksmīgi zaudējām. Pasaules čempionāts man bija ļoti labs, izaugu mentāli, fiziski, kā līderis.
Kāda mums bija komanda! Nevis pēc uzvārdiem, bet gan kā ģimene. Nevaru sagaidīt nākamo pasaules čempionātu!
Ļoti skaista atmosfēra, labākais hokejs, ko izbaudīt.
Un kā rit šī sezona?
Kā jau ierasts, sākām švaki, grūti spriest, kas tam ir par iemeslu. Pēc Ziemassvētkiem parasti aiziet spēle. Šobrīd esam aiz izslēgšanas spēļu zonas (desmitā vieta), bet noteikti tur tiksim, par to neuztraucos, un tad cīnīsimies par kausu.
Decembrī nespēlēji savainojuma dēļ. Kas notika?
Pārslodzes dēļ gurns iekaisa, spēlēju bez pauzēm un vajadzēja nelielu atpūtu, gāju pie fizioterapeita. Gada pēdējos mačos varēju spēlēt, bet man iedeva brīvu, jo tagad sākas grafiks ar trim mačiem nedēļā. Pēc jaunā gada vienu spēli aizvadīju un saslimu.
Treniņi ir grūti vai sezonas laikā lielas slodzes nav?
Pēdējā laikā, kad zaudējām, mūs ņēma priekšā, bet man treniņu rutīna vienmēr ir līdzīga – 30 – 45 minūtes pirms komandas iziešanas uz ledus strādāju ar vārtsargu treneri, tad ir kopējā nodarbība. Brīvāka izvēle ir pēc tam trenažieru zāle, jo man spēka treniņi nav tik svarīgi, lielāka nozīme ir darbam uz ledus.
Paskatījos pēdējo mēnešu ziņu arhīvu un var teikt, ka tu esi ne tikai Latvijas labākais, bet arī atraktīvākais hokejists – kāvies ar komandas biedru, izmēģināji vēsturisku ekipējumu, iemeti savos vārtos.
Tas reāli apliecina manu raksturu. Ekipējuma izmēģināšana bija mana mīļākā diena, ļoti interesanti, grūti un nesaprotami. Kad ripa lidoja cimdā, bija jāķer citādāk nekā parasti, jāamortizē metiens. Cimds īpaši neaizsargāja, sāpēja, lai gan meta 11 – 12 gadus vecs puika.
Kautiņš sanāca, jo treniņā spēlējām uz picu – es noķēru ripu un uzreiz bija jāizmet ārā, gribēju mest stūrī, lai manējiem vairāk laika. Komandas biedrs sāka sist pa roku, es viņam iesitu pa kājām, viņš atpakaļ.
Nometām cimdus un sākām kauties, bet jau uz ledus salīgām mieru.
Ripu savos vārtos iemeti pirmo reizi?
Jā, un ceru, ka pēdējo. Biju redzējis video, ka citiem tā sanāk un domāju – kā tā? Tagad sapratu (smejas). Man patīk spēlēt ar nūju, riskēt, bieži eju ārā, bet šoreiz pāršāvu pār strīpu. Gribēju dot māņu piespēli uz tālo zilo, bet ripa palecās un noslīdēja no lāpstiņas. Komandas biedriem sākumā bija žēl, uzsita pa kājsargiem, bet vēl tagad ņirgājas par to. Treneri neko neteica, nebija dusmīgi.
Tu sagādāji Harijam Vītoliņam pirmo zaudējumu čempionātā pie “Davos” stūres. Sanāca aprunāties?
Nē, viņš nav tik runīgs. Neesam personīgi pazīstami, ar aci pamirkšķināju pirms spēles, viņš šķībi paskatījās un sapratu, ka būs jāuzvar. Pēc spēles gaidīju, bet viņš aizgāja prom. Es vairāk pazīstu Oļegu Znaroku.
Tas mačs tev bija grūts, jo biji slims?
Jā, trešajā periodā vairāk neko nesapratu. Cīnījos, bija jāuzvar – pašam sev. Kā var slims nostāvēt 60 minūtes? Nav viegli. Kad ar ripu trāpa, reāli sāp, īpaši, ja esi elastīgs, jūties stīvs. Pārtraukumā ģērbtuvē esi slapjš un kļūst auksti, pēc tam uz ledus ir vēl sliktāk, jūti, kā ķermenis sāk degt.
Uzvarēt Šveices čempionātā – tas ar “Lugano” ir vienīgais nepiepildītais mērķis?
Jā, to ļoti gribētu izdarīt un šogad būs pēdējā iespēja.
Šogad nepiedalījies Špenglera kausā. Tas atraisīja rokas, domājot par jaunā gada sagaidīšanu svinīgā atmosfērā?
Jaunos gadus nemaz tā nesvinam, jo 1. janvārī ir treniņš, 2. – spēle. Vakariņas, glāze šampanieša pusnaktī un gulēt. Tas, ka nespēlēju Špenglera kausā, savā ziņā pat bija forši, jo pēc ilga pārtraukuma varēju pavadīt Ziemassvētkus ģimenē. No otras puses – regulāra spēlēšana uztur ritmā un pēc tam ir vieglāk čempionātā. Špenglera kausā ir forša atmosfēra, interesanti spēlēt pret citām komandām.
Pēc sezonas beigsies līgums ar “Lugano”. Ir skaidrība par vasaras plāniem?
Nekādu jaunumu šobrīd nav, bet lēmums ir skaidrs – došos spēlēt uz ASV.
Ar Kolumbusas “Blue Jackets” ir ļoti liels un tuvs kontakts, brauc uz spēlēm, sarakstāmies, sazvanāmies.
Viņi ir ieinteresēti, patīk mana spēle un tas, kāds cilvēks esmu. Redzēsim, arī organizācijai būs jāpieņem grūts lēmums – pagarināt līgumu ar Sergeju Bobrovski vai nē. Šobrīd viņiem ir labākais vārtsargs līgā, vai dos to naudu, ko prasa.
Kā tu pats vērtē tos vārtsargus, kas ir aiz Bobrovska?
Nav jau viņu daudz. Jonasu Korpisalo pazīstu un viņš man ir ļoti labs draugs, lielisks vārtsargs manā vecumā, spēlējam līdzīgā stilā. Ir AHL vārtsargs (Žans-Fransuā Berubē) un Matīss Edmunds Kivlenieks, ar kuru draudzīgi satikām pasaules čempionātā.
Mentāli esi gatavs tai cīņai, kas sagaida Ziemeļamerikā?
Tagad mani tas neuztrauc, esmu strādājis ar speciālistiem vairākus gadus. Ja pirms trim gadiem prasītu, vai esmu gatavs braukt uz Ziemeļameriku, teiktu, ka noteikti nē, jo tur mani apēstu dzīvu.
Tagad mentāli esmu ļoti stiprs un ne no kā nav bail. Tas tieši būs interesanti mentālā ziņā, ja izlems sākt mani čakarēt,
mētāt no AHL uz NHL, uz ECHL – ja tur nokļūšu, braukšu prom. Negrasos zaudēt laiku. Daudzi vārtsargi austrumkrasta līgā zaudējuši laiku. Pieņemu, ka varētu sezonu būt AHL. Maksimums, vairāk gan nē. Esmu pierādījis pats sev, īpaši pasaules čempionātā, ka esmu gatavs NHL un zinu, ka varu tur spēlēt.
Kas tev visvairāk ir jāuzlabo, lai spēlētu NHL?
Daudz kas. Fiziskā sagatavotība, pieredze – vēl jau tā nav tik liela. Tehniski jāpiestrādā. Es tikai priecājos, ka varēšu strādāt vēl vairāk.
Nu jau Šveicē tev rit devītais gads, kur ir četras oficiālās valsts valodas. Vēl latviešu, angļu valoda. Kādā valodā ikdienā domā?
Grūts jautājums. Esot Šveicē domāju gan vāciski, gan itāliski, bet iebraucot Latvijā – latviski. Aizbraucot uz Ameriku, domāju angliski. Ātri adaptējos.
Ko tev novēlēt jaunajā gadā?
Veselību nē, tās ir pupu mizas, jo es jau otrajā dienā saslimu (smejas). Lai būtu labs pasaules čempionāts, to nevaru sagaidīt, atmosfēra bija super. Es Latvijas hokeja līdzjutējiem tomēr novēlu veselību, lai viss ir skaisti un spoži, lai pasaules čempionātā jūt mums līdzi, atbalstu vajag vēl lielāku, lai mēs tiktu vēl tālāk.
Elvis Merzļikins
Dzimis 1994. gada 13. aprīlī
Hokeja vārtsargs
Latvijas 2018. gada labākais hokejists “Latvijas Avīzes” aptaujā
Pārstāv Šveices klubu “Lugano”, divkārtējs vicečempions
Divreiz (2016. un 2018. gadā) saņēmis balvu kā Šveices čempionāta labākais vārtsargs
Latvijas izlasē aizvadījis trīs pasaules čempionātus, visos atzīts par vienu no trim labākajiem vienības hokejistiem
Izvēlēts 2014. gada NHL draftā (Kolumbusas “Blue Jackets”, 3. kārtā)
