Mērnieku laiki – 3 3
Piederu pie tiem, kurus jaunā dzelzceļa “Rail Baltica” trase skars tieši. Mūsu māja Sējas novadā atrodas mežā kilometra attālumā no meža malas, pa kuru ies dzelzceļš. Taču tālāk mežā māju vairs nav, tāpēc mēs izrādīsimies vienīgie, kuri ar trasi tiks atšķirti no pārējā novada un izejas uz šoseju. Vairākus kilometrus tālāk tādā pašā situācijā ir vēl trīs mājas.
Tajā pašā laikā piekrītu tam, ka jaunais dzelzceļš ir atbalstāma lieta. Turklāt tā būvē ieguldīs 85% Eiropas naudas. Ir muļķīgi domāt, ka, būvējot pašreizējās šosejas, dzelzceļus, lidostas u. c. infrastruktūru, netika skartas neviena personiskās intereses. Vēl muļķīgāk iedomāties, ka šobrīd pat tik reti apdzīvotā valstī iespējams uzbūvēt ko jaunu, lai kādam nenodarītu pāri.
Sējas novads bija pirmais, kurā sākās trases izbūves sabiedriskā apspriešana. Zinātāji teica, ka tik pārpildīts vietējais kultūras nams neesot bijis kopš vietējā kolhoza likvidēšanas brīža. Taču apspriešana sagādāja vilšanos. Konstruktīvas sarunas vietā tā pārvērtās par trokšņainu balagānu, projekta pārstāvju lamāšanu un apsaukāšanu gan pie mikrofona, gan ar izsaucieniem no zāles līdz pat izteikumiem, ka tas ir genocīds pret latviešu tautu.
Devos pie mikrofona, uzaicināju klātesošos ekskursijā uz vietu netālu no manas mājas. Septiņdesmitajos gados kāds 87 gadus vecs vīrs man parādīja veco Rīgas ceļu, pa kuru viņš jaunībā ar zirga pajūgu braucis uz Rīgu. Šobrīd tā ir trīs metrus plata meža stiga ar sekliem grāvīšiem abās pusēs. Pavaicāju, ko klātesošie domātu, ja pirms 50 – 100 – 150 gadiem arī viņu senči būtu skaļi klieguši, ka jauna ceļa, šosejas un dzelzceļa būve ir genocīds pret latviešu tautu?
Protams, interesējos arī par savu ceļu. Ātrgaitas dzelzceļam nebūšot neviena viena līmeņa krustojuma – vai nu gaisa tilts, vai tunelis. Katrs krustojums tikšot risināts individuāli. Nespēju domās iztēloties nevienu no trim iespējamiem variantiem, piemēram, manā gadījumā. Gaisa tilts (ne jau gājēju!) uz vienu māju? Absurds. Apakšzemes tunelis? Nereāli, jo tad jānosusina purvs, un vienalga piebraucamās ieplakas dziļā ziemā būs pilnas ar sniegu. Dzelzceļš uz milzu uzbēruma kā Rīgā ar caurbrauktuvi kā pie Centrāltirgus? Tad gan Latvijā būs īsts Ķīnas mūris. Visticamāk, ka manā gadījumā būs 4. vai 4a. variants – vai nu jauc māju nost, vai brauc uz otru pusi astoņus kilometrus pa neizbraucamu meža ceļu. Dažām mājām pat tādas alternatīvas nav.
Tātad viss reducējams tikai un vienīgi uz naudu. Vai visi cietēji, ieskaitot mantiniekus, arī tos, kuru ierasto klusumu un nakts mieru traucēs pārdesmit metru attālumā grabošie vilcienu sastāvi, saņems atbilstošu kompensāciju?
Jau pirms apspriedes mūsu novada mājas apbraukāja pāris entuziastu, vākdami parakstus pret trasi. Pavaicāju, vai par miljonu viņi būtu gatavi atteikties no sava īpašuma. Protams, ka būtu. Bet to nevienam nemaksās. Un 500 tūkstošus? Visdrīzāk arī ne. Bet kādai robežai jābūt, pie kuras varbūt ir iespējams saskaņot sabiedrības, indivīda un zaļās vārnas intereses?
Baidos gan, ka vienīgie, kuru intereses neapšaubāmi tiks ievērotas, būs nosacītie Misteri 20. Ja bez jelkādām sekām pamanījās uzbūvēt dārgāko tiltu pasaulē pār Daugavu, kāpēc nepamēģināt to izdarīt ar ļoti daudziem lieliem un maziem tiltiņiem? Vienīgās nepatikšanas, ka Eiropa ļoti mēdz sekot savas naudiņas tērēšanai.
Ar cieņu
Arilds Bethers
Sējas novadā
