Mērķis, trāpījums un ieroči 0
Iestudējums “Pirmā grēka līcis” Dailes teātra Kamerzālē tapis, iedvesmojoties no Ērika Hānberga stāstu krājuma, taču teātris piedāvā ne jau stāstu dramatizējumu, bet gan izrādi, kas spēj uzrunāt skatītāju vairākos līmeņos.
Vispirms – par mērķauditoriju. Tā režisora Kārļa Auškāpa un aktieru ansambļa izpratnē ir laika gaitā un eks-perimentu līkločos rūdīts un tieši Dailes teātrim uzticīgs skatītājs. Tāds, kas bezgalīgi mīl aktierus, tos, kas uz skatuves dēļiem nodzīvojuši ne vienu vien gadu desmitu un kam vēl joprojām ir ko teikt par mūsu dzīvi un laikmetu. Tos, kas beidzamo gadu laikā dažādu iemeslu dēļ nemaz tik bieži izrādēs nav sastopami. Šai skatītāju daļai, kam veltīts jaunais iestudējums, nenoliegsim, ir visai konservatīvi priekšstati par skatuves mākslu un režijas eksperimentiem, turklāt tie ir cilvēki, kas nāk uz teātri atpūsties, pasmieties, izklaidēties.
Ē. Hānberga “Pirmā grēka līcis” ar sulīgo valodu, vitālo dzīves tvērumu un dažbrīd pat optimismu caur asarām ir proza, kas rosinājusi atsevišķus stāstus savīt vienā izrādes audumā, un režisors tā arī darījis, visai nosacīti iezīmējot darbības apstākļus, tajos ļaujot izvērsties raksturu atklāsmēm. Astoņi vidējās, vecākās un visvecākās paaudzes aktieri, apspēlējot iemeslu sapulcēties vienkop – divu cienījama vecuma kaimiņu saprecēšanos –, līksmi svin dzīvi. Gan ēdot, dzerot un uzdziedot, gan nododoties publiskai vientulībai, kad vienatnē tiek izpausti daždažādi monologi – no ļoti smieklīgiem līdz patiesi dramatiskiem un traģiskiem. Un tomēr tie ir dzīves svētki, kuros, par spīti visādiem traucējumiem valda gaiša sadzīvošanas māka, prasme priecāties par dienišķo “iztikas minimumu” vai spēja pasmieties par kārtējo novēroto muļķību vai nelaimi.
Visiem izrādes varoņiem ir kopīga atmiņu nasta, tāpat kā šo lomu atveidotājiem. Tik daudz kas kopīgs ir bijis, arī kolektīvo saimniecību laiks ar visām nejēdzībām un jaukumiem. Tieši šī tēma ir būtiska Hānberga stāstos un izrādes laiktelpas apjēgā.
Savā ziņā monologi par atšķirīgiem likteņiem ir ļoti radniecīgi pēdējā laikā mūsu teātros sastopamajam “Latviešu stāstu” žanram. Tomēr autors te viens – Hānbergs, un atklāsmē arī vairāk teatrālas draiskulības nekā dokumentāla skarbuma.
Katrs no tēlotājiem varētu būt personāžs kādā sadzīves lugā par kolhozu laika pārpratumiem un paradoksiem. Taču tajā pašā laikā viņi katrs ir atsevišķas monoizrādes vērti. Nu kaut vai Ventas Vecumnieces apburošā jaunā sieva Dzidra, kas laipnā labvēlībā izrāda svinību viesiem savas pūralādes saturu ar nekur nevajadzīgu gleznu un zināmam nolūkam taupītu vafeļu segu virspusē. Aktrise apskaidrotā vienkāršībā izpauž savu jaunlaulātas personas laimi.
Piesaista Aivara Siliņa mazrunīgais varonis Andrejs ar spraigu un “redzamu” iekšējo dzīvi, Juris Strenga, kurš, Ervīna monologā atklājis dramatisku epizodi par cilvēka nošaušanu, nākamajā brīdī jau kaut ko uzrauj no sava svešvalodu dziesmu repertuāra, atgādinot, ka mūsu priekšā nav vis kaut kāds sadzīves reālists, bet gan traģikomiska farsa meistars. Skaudri vienkāršu piedzīvojumu un bezgala loģisku domu gaitu Trīnes monologā pauž Lidija Pupure, taču Ilzes Vazdikas Šarlote ir tēls ar pārdzīvojuma apjomu un vērienu. Savukārt Olga Dreģe, kurai piešķirts temperamentīgās Spulgas likteņstāsts, tajā paver pavisam negaidītas pārdzīvojuma dzīles. Mazāk kontrastaini atklājas Gunāra Placēna Reinis un Leona Krivāna Žanis, taču arī viņu izteiktās atziņas publika satver kā nez cik nozīmīgu dvēseles vēstījumu.
Šī nu reiz ir izrāde, kurā ieprogrammētā sirsnīgās atklātības atmosfēra raisa abpusēju uzticēšanos starp skatītāju rindām un darbības personām. Vienotība telpā, laikā un dziesmā ir teātra līdzekļiem sasniegtā maģija, aktieru cilvēciskas sirsnības piepildīta un uzburta, kaut gan ziņģu, manuprāt, ir mazdrusciņ par daudz. Lai šo sajusto kopības garšu nostiprinātu, daļai skatītāju finālā tiek piedāvāts Hānberga proponētais kokteilis “Vanaga acs”. Drusku panaivi, taču no sirds.
Vērtējums
Režija 4
Aktieru spēle 4
