“Skolā valodu un literatūru māca līmenī – “ko Rainis domāja ar šo pantiņu”.” Saruna ar godalgotu olimpiāžu dalībnieku Džonatanu Miku Melgalvi 9
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Džonatans Miks Melgalvis šovasar absolvē Rīgas Tehniskās universitātes Inženierzinātņu vidusskolu. Pēdējā mācību gadā puisis paguvis piedalīties deviņās valsts līmeņa mācību olimpiādēs un septiņās no tām guvis godalgas.
Līdztekus centralizēto eksāmenu kārtošanai puisis piedalās arī starptautiskās mācību priekšmetu olimpiādēs: nesen izcīnījis sudraba medaļu prestižajā Starptautiskajā Mendeļejeva olimpiādē ķīmijā, uzrādot labāko rezultātu Baltijas valstīs.
Pagājušajā gadā Džonatans Miks šajā olimpiādē ieguva bronzas medaļu.
Kā radās interese par tik daudziem mācību priekšmetiem?
Dž. M. Melgalvis: Tas ir visai dabiski, jo galu galā visas izziņas jomas ir kaut kādā veidā savienotas. Apskatot kādas problēmas vienā zinātņu jomā, ar laiku nonāk citā. Ķīmijā, piemēram, ir nozare fizikālā ķīmija, kur, iebraucot pietiekami dziļi, nonāksiet pie gandrīz tīras fizikas. Ejot vēl tālāk, galu galā varētu nonākt līdz filozofijai.
Jums taisnība, taču izglītības jomas pārstāvji bieži vien sūdzas, ka skolēni, piemēram, matemātikas stundās iemācās rēķināt procentus, bet ķīmijas stundās šo prasmi nemāk pielietot. Kāpēc jums izdodas redzēt pasauli kā veselumu?
Pats nezināšu atbildi uz šo jautājumu.
Intereses iedīgļi par daudzām jomām man radās jau agrā bērnībā. Taču interese nevar rasties, ja apkārt nav cilvēku, kurus arī interesē izzināt šo pasauli un kuri aktīvi ar to nodarbojas.
Tāpēc noturīgāka un dziļāka interese par visu plašo spektru veidojās, tikai iestājoties Inženierzinātņu vidusskolā un satiekot citus līdzīgi domājošus un saprotošus jauniešus, ar kuriem ir interesanti apmainīties viedokļiem.
Visaugstākie sasniegumi man ir ķīmijā. Pirms nonākšanas Inženierzinātņu vidusskolā pat īsti neapzinājos, ka man tā tik ļoti patīk un sanāk, taču, tā kā klasē bija diezgan daudz cilvēku, kam ķīmija interesē un kam ir ļoti augsts zināšanu līmenis šajā mācību priekšmetā, dabiski, lielāka interese izveidojās arī man.
Pieminējāt klasesbiedru lielo ietekmi. Bet kā jūsu ģimene iespaidojusi jūsu intereses? Jūsu mamma ir rakstniece Ieva Melgalve.
Jā, mana mamma ir rakstniece. Lai analizētu viņas ietekmi uz manu pasaules skatījumu, būtu droši vien jālien dziļā bērnībā, to es analizēt īsti nemāku.
Taču skaidrs, ka apkārtējo cilvēku ietekme ir ļoti liela, un, protams, pirmie cilvēki, ar ko bērni kontaktējas, ir ģimenes locekļi.
Piemēram, interesē par ķīmiju liels faktors varētu būt tas, ka manai ģimenei diezgan labi pazīstams ir cilvēks, kas ar to nodarbojas zinātniskās pētniecības līmenī, ar kuru varu aprunāties, uzdot jautājumus par neskaidrām tēmām.
Kamēr vēl nebiju sastapis domubiedru kopienu skolā, tas bija ļoti svarīgi.
Vai tieši ķīmija ir jūsu mīļākais mācību priekšmets?
No eksaktajiem mācību priekšmetiem jā, tieši ķīmijā es jūtos visvairāk mājās. Ja paraugās uz humanitāro pusi, tad tur ir spēcīgi konkurenti. Literatūra un valoda, protams, ir ļoti aizraujoša mācību joma.
Taču tā mani vairāk interesē zinātnisko pētniecības metožu dēļ, kas šajā nozarē tiek izmantotas.
Skolā gan valodu un literatūru māca līmenī – “ko Rainis domāja ar šo pantiņu” vai “kā pareizi teikumā salikt komatus”, kas, protams, ir jauki un noderīgi, taču tā ir tikai aisberga virspuse. Mani vairāk interesē tas, kas ir zem ūdens.
Diemžēl latviešu valodas un literatūras olimpiādē, kaut piedalījos, šogad pie godalgotas vietas netiku. Vēl mums visam kolektīvam no Inženierzinātņu vidusskolas ne sevišķi gāja matemātikas olimpiādē: varbūt tas saistīts ar attālinātajām mācībām.
Gatavojoties olimpiādei attālināti, kaut kā nav tik lielas motivācijas un azarta, kā bija iepriekšējos gados, kad olimpiādei gatavojāmies klātienē.
Piemēram, iepriekšējos gados uz skolu pat biju gatavs braukt ļoti agri no rīta, vēl pirms stundām, lai ietu uz konsultāciju, kur rēķinājām uzdevumus, kādi varētu būt olimpiādē. Klātienes komunikācijā tomēr ir savs šarms.
Cik daudz laika dienā veltāt mācībām?
Precīzu stundu skaitu pateikt nevarēšu, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kas kārtīgi plāno savu laiku, kaut dažkārt ir sajūta, ka vajadzētu to darīt. Kad vēl gājām skolā klātienē, katru nedēļu reizi vai divas bija klātienes konsultācijas no rīta pirms stundām.
Savukārt citu mācību priekšmetu olimpiādēm gatavojāmies vakaros, pēc stundām. Gatavošanās process ir garš, garš ceļš, kura noslēgums ir olimpiāde.
Šobrīd valsts olimpiāžu sezona beigusies, taču priekšā starptautiskā ķīmijas olimpiāde, kam atlases process vēl tikai notiks. Tad nu ar citiem skolēniem, kas arī tai tiek gatavoti, ik nedēļu virtuāli tiekamies un kopā pavadām trīs stundas vai pat vairāk.
Tā kā visi esam labi pazīstami, tas gan vairāk atgādina parunāšanos par ķīmiju, nevis formālu mācību procesu.
Taču jau tagad zinu, ka pārstāvēšu Latviju starptautiskajās ģeogrāfijas un fizikas olimpiādēs.
Vai gatavošanās olimpiādēm atstāj laiku ikdienas mācībām vai arī tur vairs nav ko mācīties: parastajā skolas līmenī viss apgūts?
Patiesībā skolas uzdevumu izpilde ir zināma problēma, jo sevišķi tagad, kad mācības ir attālinātas. Šogad ir gadījies dažiem skolotājiem mazliet krist uz nerviem ar to, kāda projekta izpilde kavēta pat mēnesi.
Tomēr ir iespējams apvienot mācības ar gatavošanos olimpiādēm, kaut klātienes mācībās man tas izdevās labāk. Attālināti mācībām ir grūtāk koncentrēties.
Latvijas izglītības sistēmai bieži pārmet viduvējību radīšanu: daudziem skolēniem ir viduvēji mācību sasniegumi, trūkst izcilnieku. Vai piekrītat?
Man grūti spriest par izglītības sistēmu kā tādu, jo mana pieredze ir diezgan specifiska.
Pirms Inženierzinātņu vidusskolas mācījos privātā vidusskolā “Laisma”, tur ir līdzīga sistēma kā Inženierzinātņu vidusskolā, ka nav paralēlklašu, līdz ar to skolā ir diezgan maz skolēnu.
Turklāt “Laismā” arī klases nav lielas: ap desmit cilvēkiem katrā.
Kā pandēmijas laikā norit mācību olimpiādes?
Diemžēl attālināti. Klātienē tās nav notikušas jau kopš pagājušā gada pavasara.
Man labāk patīk klātienes olimpiādes. Skatīties uz uzdevumiem datorā nav tas pats, kas saņemt uzdevumu komplektu uz papīra. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka agrāk olimpiādēs bija iespēja satikt skolēnus no visas Latvijas.
Ja trīs stundas visi kopā vienā telpā kaut ko rēķinām, tad, protams, pēc tam ir savstarpējā komunikācija. Ja pasākums ir attālināts, tad tas, protams, izpaliek.
Vai, ja olimpiāde notiek attālināti, visi paši pilda uzdevumus? Var jau būt, ka tik augsta līmeņa skolēni tiešām grib pārbaudīt savus spēkus un noteikti nebūs negodīgi…
Kaut kādi novērošanas protokoli ir arī attālinātām olimpiādēm. Citām vienkārši noteikts, ka jābūt “zoom” konferencē ar ieslēgtu kameru, bet citām tiek izmantota programmatūra, ko izmanto attālinātos augstskolu eksāmenos un kas paredzēta, lai pēc iespējas vairāk novērstu krāpšanos.
Katrā ziņā attālinātās olimpiādes nav tikpat drošas kā klātienes. Tomēr man liekas, ka lielākajai daļai olimpiāžu dalībnieku pašiem ir interesanti noskaidrot, kā es pats varu atrisināt šos uzdevumus.
Olimpiādes tomēr nevar salīdzināt ar skolas kontroldarbu, kur visi viens otram skatās pār plecu, tikko skolotājs izgājis no klases.
Tajā pašā laikā ir arī redzētas dīvainības rezultātos, kas liek saraukt pieri un domāt, vai te tiešām viss ir riktīgi, jo vairāk vai mazāk olimpiāžu dalībnieku līmenis jau iepriekš ir zināms: ja iepriekšējos gados nav bijušas godalgotas vietas, bet pēkšņi 1. pakāpe, tad tas izskatās mazliet aizdomīgi. Tomēr lielā mērā uzticos arī attālināto olimpiāžu rezultātiem.
Diemžēl attālinātās olimpiādēs izpaliek praktiskā eksperimentu daļa, kas iepriekš bija. Tā tas būs arī starptautiskās olimpiādēs, kur šie praktiskie uzdevumi mēdz būt ļoti interesanti, pat unikāli.
Žēl arī, ka nevarēs aizbraukt uz tām, piemēram, starptautiskā ķīmijas olimpiāde šogad būtu notikusi Japānā, bet tagad japāņu sastādītie uzdevumi būs jāpilda tepat Rīgā. Tāds nu ir tas laiks, kurā palaimējies dzīvot.
Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
Joma, ko grasos studēt, ir ķīmija. Apmēram gadu jau man sanācis strādāt šajā jomā praktiski: kopā ar klasesbiedru laboratorijā izstrādājām zinātniski pētniecisko darbu.
Tā izdevās šo jomu iepazīt un secināt, ka darbs pētniecībā ķīmijas jomā varētu būt visai efektīva nodarbošanās. Tā ir joma, kas vienlaikus man gan patīk, gan saskatu tajā iespējas nopelnīt visai labu maizi.
Otrs iemesls, kāpēc izvēlējos studēt ķīmiju, ir tas, ka citas savas intereses varēšu izkopt paralēli darbam ķīmijā. Savukārt, ja pabeigtu filozofijas vai literatūrzinātnes studijas, pēc tam darboties ķīmijas laboratorijā varētu būt pagrūti, ja ne neiespējami.
Labākie vidusskolu absolventi bieži vien dodas studēt uz ārzemēm.
Es vismaz pagaidām esmu nolēmis studēt tepat, Latvijā, taču vēl neesmu izšķīries starp Latvijas Universitāti un Rīgas Tehnisko universitāti. Abām augstskolām ir visai interesanti piedāvājumi.
Cik zinu, Inženierzinātņu vidusskolas absolventiem RTU piedāvā īpašus nosacījumus: iespēju pabeigt augstskolu ātrāk.
Tā ir, bet tas arī nozīmē vairāk darba: četru gadu studiju programma saspiesta trīs gados un no tās nekas nav izņemts, drīzāk pat vēl kaut kas likts klāt.
Vai ir kāds konkrēts sapnis, ko gribētu sasniegt, strādājot ķīmijas jomā? Varbūt interesē medikamentu radīšana?
Tā, protams, ir aizraujoša joma, taču vairāk mani piesaista fundamentālā zinātne (saukta arī par teorētisko zinātni. – I. K.). Vēlētos pētīt ķīmiskos procesus, ķīmiskās sakarības vienkārši tāpat.
Gribu izzināt pasauli: kā tas īstenībā ir un notiek. Mani saista abstrakta domāšana. Tajā pašā laikā: arī fundamentālie pētījumi kādam kaut kad var noderēt, bet ne tagad un uzreiz.
Latvijas zinātniekiem tieši to mēdz pārmest, ka, pētot pārāk teorētiski pētīšanas pēc, valstij no tā neesot nekāda labuma.
Es teiktu, ka ir gan atdeve no pasaules izzināšanas. Cilvēce tiecas uz cilvēku dzīves uzlabošanu – radīt labākus medikamentus, labākas tehnoloģijas, paildzināt cilvēka dzīvi, uzlabot ērtības, visu automatizēt.
Pieņemsim, cilvēks nodzīvos līdz 250 gadiem, baudīs visas iespējamās ērtības, robots visu darīs cilvēka vietā. Ērti, labi. Bet ko man darīt ar šo garo, ērto dzīvi? Ir jājautā, kāpēc mēs uz to virzāmies, kāpēc mums šīs ērtības vajag.
Man liekas, ka īstā atbilde būtu: lai mēs varētu turpināt izzināt pasauli. Kāpēc izstrādāt medikamentus? Lai galvassāpes vai vēzis mums netraucētu izzināt pasauli! Kāpēc paildzināt cilvēka dzīvi? Lai nāve netraucētu to darīt! Kāpēc uzlabot dzīves apstākļus? Lai nabadzība netraucētu izzināt pasauli!
Realitātē gan ir tā, ka zinātniskie atklājumi, kas uzlabo dzīves līmeni un veicina ērtības, kaut kādā ziņā rosina arī cilvēkus būt kūtriem, savā ziņā degradēties. Piemēram, tie paši viedtālruņi var palīdzēt izzināt pasauli, bet cilvēki tos izmanto, skatoties muļķīgus video.
Bet, ja paraugāmies no otras puses: ko cilvēki darīja pirms sociālo tīklu laikmeta? Ne jau daudz ko labāku: tāpat lasīja dzelteno presi, lubu romānus. Daudz kas no tā, ko cilvēki pārmet tehnoloģijām, ir lietas, ko cilvēki tāpat darītu.
Ja nebūtu tehnoloģijas, atrastu citus veidus, kā tikt pie līdzvērtīgas izklaides. Var teikt, ka tā bezjēdzīgi tiek pavadīts laiks, bet var arī teikt, ka cilvēki atpūšas.
Visos laikmetos cilvēki kaut kā ir tērējuši savu laiku. Vienkārši katram laikmetam ir specifiski veidi, kā to darīt.
Vai pašam arī sanāk bezjēdzīgi tērēt laiku?
Man nepatīk šis apzīmējums “bezjēdzīgi”. Ja cilvēks to dara, tad gan jau kāda jēga tam ir. Var jau ieteikt atpūsties, pastaigājoties vai lasot grāmatu, taču ir dažādi atpūtas veidi.
Dažreiz tieši vajag uzņemt kādu ne pārāk vērtīgu informāciju. Iespējams, tā ir kāda smadzeņu nepieciešamība. Tāpat kā miegs, fiziska aktivitāte vai jēgpilnas informācijas uzņemšana, arī bezjēdzīga smadzeņu stimulēšana varbūt ir vajadzīga.
Džonatana Mika Melgalvja sasniegumi mācību priekšmetu olimpiādēs šajā mācību gadā
1. pakāpes diploms: ģeogrāfijā, ķīmijā, fizikā, filozofijā
2. pakāpes diploms: bioloģijā
3. pakāpes diploms: vēsturē un angļu valodā
Olimpiāžu laureāti
* Mācību priekšmetu olimpiādēs valsts līmenī šajā mācību gadā piedalījās 1182 dalībnieki. No tiem ar godalgām apbalvoti 399 skolēni – 289 ieguva godalgotas vietas, bet 110 atzinības. Pirmās pakāpes diplomus mācību priekšmetu valsts olimpiādēs šajā mācību gadā ieguvis 61 skolēns, otrās pakāpes diplomus ieguvis 101 skolēns, bet trešās pakāpes diplomus – 127 skolēni.
* 45 skolēni saņēmuši apbalvojumu vairāk nekā vienā mācību priekšmetu olimpiādē. Lūk, vēl daži skolēni, kas apbalvoti vairākās olimpiādēs:
• Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijas 11. klases skolnieks Huberts Zimackis ieguvis godalgotas vietas un atzinību piecās mācību priekšmetu olimpiādēs;
• Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 11. klases skolnieks Roberts Darkevics ieguvis godalgotas vietas un atzinību četrās mācību priekšmetu olimpiādēs;
• Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 12. klases skolnieks Rolands Lopatko ieguvis godalgotas vietas četrās mācību priekšmetu olimpiādēs;
• Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 11. klases skolnieks Rūdolfs Brahmanis apbalvots četrās mācību priekšmetu olimpiādēs;
• Vārkavas vidusskolas 9. klases skolnieks Ernests Lazdāns ieguvis četras godalgotas vietas;
• RTU inženierzinātņu vidusskolas 10. klases skolnieks Lukass Roberts Kellijs ieguvis trīs godalgotas vietas.
Dati: Valsts izglītības satura centrs
