Māris Zanders: Mērķis pareizs, izpratne – ne visai 25
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts prezidents, uzrunājot 14. Saeimu tās pirmajā sēdē 1. novembrī, atzīmēja, ka “es apzināti sāku [runu] ar izglītības, zinātnes, inovāciju un tehnoloģiju jomu, jo tās ir tās jomas, kas varētu nodrošināt Latvijas izrāvienu un ilgtspējīgu attīstību”. Egils Levits arī pauda, ka zinātnei un pētniecībai atvēlētajiem publiskajiem līdzekļiem esot jāpalielinās no pašreizējiem 0,7% no Latvijas IKP līdz 1,5% (tuvāko četru gadu laikā). Par šo tēmu valdības veidošanas procesā gana daudz runājis ne tikai Levits, bet arī politisko partiju pārstāvji, papildus norādot uz to, ka – mazliet vulgarizēju – lai nu kā gājis līdz šim, bet šoreiz nu gan esot jāatrod “spēcīgs ministrs” Vaļņu ielas 2 ēkai.
Tas viss ir jauki un pareizi, tomēr mani nepamet sajūta, ka pat labu nodomu vadītas amatpersonas zinātnes dzīvi saprot, ja tā var teikt, mehānistiski. Respektīvi, ja vien tiek piešķirta kaut cik adekvāta naudas summa un ministra amatā ir jēdzīgs cilvēks, tad lietas sāks neizbēgami virzīties uz labo pusi. Tas būtu kaut kas līdzīgs apgalvojumam, ka – nav no svara, vai sabiedrība uzticas armijai, vai paši karavīri ir emocionāli motivēti savam bīstamajam darbam, galvenais, lai ir pareizs finansējuma apjoms un saprātīga ministrijas vadība. Nav tik vienkārši.
Ne mazāk svarīgs jautājums par pieejamās naudas daudzumu ir tas, kā šī nauda tiek dalīta, kādas ir procedūras, normatīvie regulējumi utt. Lai gan daļa no mana ikdienas darba ir saistīta ar zinātnes PR, skaidrs, ka paši pētnieki daudz labāk var pastāstīt par problēmām šajā jomā. Un izklāstīt viņi tās var vairāku stundu garumā, turklāt visai emocionāli. Problēmas ir.
Lai cik ļoti liktos, ka zinātnieki ir cilvēki, kuri dzīvo “ziloņkaula tornī”, patiesībā viņi domā un strādā konkrētā sabiedrībā, kurā ir konkrēta attieksme pret zināšanu jēgu vispār, kā arī zinātniskā darba metodēm. Es nedomāju, ka sabiedrība Latvijā šajā ziņā kaut kā izceļas negatīvā nozīmē un ka citās valstīs situācija ir labāka. Tomēr zīmīgi, cik proporcionāli daudz Latvijas informatīvajā telpā bija kaut kas par ikgadējām Nobela prēmijām zinātnē un cik par, atvainojiet, pilnīgiem niekiem. Mani gan sevišķi neuztrauc tumsonīgu izdomājumu pārpilnība. Runa ir par pašu politiķu attieksmi. Ja viņi par Latvijas zinātni nospiedošā vairumā gadījumu runā ekonomiskā izpratnē, tad rezultātā nav brīnums, ja sabiedrībai pētniecība asociējas galvenokārt ar vēl vienu “naudas izdīcēju”. Man nav skaidrs, kas traucē varas pārstāvjiem ne tikai, tēlaini izsakoties, atcerēties par zinātni, kad jāsaka runas vai “jāgriež lentītes”, bet arī izmantot savu statusu (un no tā izrietošo publicitāti), lai padalītos ar dārgajiem vēlētājiem ar labām ziņām par mūsu pētnieku panākumiem. Tiesa, tad zinātne ir jāuztver nevis kā ērta tēma ugunīgām runām žanrā “par visu un par neko”, bet ir iespēju robežās Latvijas akadēmisko aprindu dzīve arī jāpazīst. Ja akadēmisko aprindu attiecības ar varu un valsti tiek noreducētas līdz vienādojumam “mēs jums papildus iedevām x naudiņas, sagaidām pretī y patentus un IKP kāpumu par z procentiem”, tad nekas labs tur nesanāks. Manā skatījumā Latvijas politiskā un biznesa elite iesakņo sabiedrībā utilitāru attieksmi pret zinātni un zināšanām – “nauda – prece”. Man ir grūti nosaukt kaut ko dīvaināku par tēzi, ka centieni pasauli izprast ir prece vai pakalpojums.
Noslēgumā par kaut ko labu. “The Atlantic” 30. oktobra numurā lasāms teksts par kārtējo stulbumu t. s. kultūrkaros ASV. Proti, kāds Āfrikas vēsturē specializējies profesors nesen iedzīvojies lielās nepatikšanās, jo atļāvies aizradīt, ka vispār jau ar vergu tirdzniecību savulaik nodarbojās arī uzņēmīgi ļautiņi pašā Āfrikā. Mēs, iespējams, pat nespējam novērtēt to, cik pašmāju humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir paveicies ar to, ka zinātnes un ideoloģijas jaukšana kopā nenotiek (labi, notiek, bet salīdzinoši nedaudz). Latvijā akadēmiskās aprindas, protams, arī nav skubināmas uz pačīkstēšanu un pavaimanāšanu, tomēr kopumā ir spējušas saglabāt veselo saprātu, proti, neskriet līdzi globāliem ideoloģiskajiem “trendiem”.
