Mērķis nav sterila, iedomāti ideāla valoda – kurš gan vispār varētu to nodefinēt!” Veckrācis par līdzsvaru latviešu valodā 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par tendencēm latviešu valodas lietojumā sarunājos ar Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes docentu, vadošo pētnieku JĀNI VECKRĀCI.
Valodnieks, dzejnieks, publicists, žurnāla “Domuzīme” literatūras nodaļas redaktors Jānis Veckrācis sabiedrībā, iespējams, labāk pazīstams ar pseidonīmu Jānis Vādons. Viņam iznākuši trīs dzejas krājumi (par vienu no tiem – “Klusuma forma” – saņēmis Literatūras gada balvu), kā arī Josifa Brodska daiļradei veltīta monogrāfija.
Par ieganstu sarunai kalpoja divi impulsi – Jāņa Veckrāča raksts par jaunrades un literārās valodas normu līdzsvaru krājumā “Valodas prakse”, kā arī ziņa par literatūrzinātnieka līdzdalību Valsts prezidenta rīkotajā diskusijā “Tēmturis – valsts valoda”.
Rakstā “Latviešu valodas lietojuma spoguļattēli: par dažām cēloņsakarībām” īpaši iekrita sirdī rindkopa, kas šķiet kopsavelkam visu rakstu un skan šādi: “Dīvaini un ne līdz galam saprotami, kāpēc tieši gramatikas ievērošanu nereti ir vēlme interpretēt kā lielu nebrīvību un jaunrades žņaugu. Tas var izrādīties pašapmāns vai attaisnojums, lai nepiepūlētos.”
Ja atvasinām domu par tiesībām uz brīvību valodā līdz absurdam, var gadīties, ka viens otru vairs nespējam saprast, jo katrs savu izteiksmes veidu būsim attīstījuši krasi atšķirīgos virzienos. Bet, ja izmaiņas valodā notiek neapzināti, neliekot lietā zināšanas, vai tā vairs saucama par attīstību vai tomēr degradāciju?
Lasot jūsu rakstu krājumu “Valodas prakse”, saprotu, ka esat par jaunradīšanu valodā un brīvību valodas lietošanā, ja šī brīvība un jaunrade balstās uz zināšanām. Kā jūtat savā darbā un varbūt kopumā sabiedrībā, kurās jomās dzimtās valodas zināšanās mums ir lielākie robi?
J. Veckrācis: Es pats un, domāju, arī visi citi, ieskaitot valodniekus, izņemot varbūt kādu rūdītu pūristu, atbalstām brīvību valodā. Valodas vienmēr būs brīvības zona, bet brīvība kļūst mērķtiecīgāka, produktīvāka, arī skaistāka un daudzveidīgāka, ja tā ir informēta, gudra brīvība.
Zināšanas, arī gramatikas zināšanas, nenāk brīvībai par ļaunu, tieši pretēji – ja mēs protam lietot valodu, brīvība iegūst papildu dimensijas, mums ir vairāk rīku, ko varam izmantot. Noteikti mērķis nav sterila, iedomāti ideāla valoda – kurš gan vispār varētu nodefinēt šādu valodas ideālu.
Jāmeklē līdzsvars. Un, ja runā par robiem zināšanās, mani diezgan maz uztrauc tehniska līmeņa problēma. Protams, rakstos, publikācijās mēdzam norādīt arī uz diezgan tehniskiem aspektiem, kaut vai to, ka, piemēram, vajadzības izteiksme saistās ar lietvārdu nominatīvā, nevis akuzatīvā – “jādara darbs”, nevis “jādara darbu”, bet mani pašu šādas problēmas īpaši neuztrauc. Ja cilvēkam būs interese par valodu, ja viņam tā rūpēs, tad šie aspekti tiks apgūti.
Šobrīd, lasot dažādus tekstus gan augstskolā, gan citur, turklāt neatkarīgi no to radītāju vecuma – nevar sacīt, ka šī ir tikai jauniešiem raksturīga iezīme – problēmas ir augstākajā kategorijā, ko varētu nosaukt par valodas izjūtu – vai mēs protam uzrakstīt teikumu, kas cik necik izklausās pēc latviešu valodas teikuma, nevis nes citu valodu sintaktiskās iezīmes.
Lielākais robs latviešu valodas zināšanās no mana skatupunkta ir sabiedrības attieksme, tas, ka cilvēki, kuriem rūp valodas kvalitāte, ir drīzāk izņēmums nekā vispārēja parādība. Mani mulsina, kāpēc tā ir, jo pēc valodas lietojuma mēs tomēr diezgan lielā mērā spriežam par cilvēku, īpaši, ja kādu sastopam pirmoreiz.
Pat ja tas notiek neapzināti, gan jau katrs atcerēsies gadījumu, kad pēc valodas līmeņa vien esam varējuši pateikt, kādu sociālo grupu pārstāv cilvēks, ar kuru sarunājamies. Mani visvairāk satrauc tieši attieksme un arī valodas izjūta, ko galvenokārt attīsta lasīšana. Redzams, ka valodas izjūta krītas, un tas var nozīmēt, ka mums sabiedrībā ir problēma ar labas literatūras lasīšanu.
Kā, pēc jūsu domām, šīs problēmas radušās: vai vairāk vainojama mācību programma skolā, citu – mūsdienās, protams, pārsvarā angļu – valodu ietekme, vai arī kaut kāda cita iemesla dēļ zaudējam valodas izjūtu?
Nekādā ziņā nevar teikt, ka tagad valodā viss ir slikti, un idealizēt, ka reiz viss bija lieliski. Tādās melnbaltās kategorijās nevaram skatīties, jo ideāls valodas lietojums nekad nav pastāvējis, bet zināmā mērā novēroju, ka valodas izjūtas problēmas paplašinās – vai mēs protam uzrakstīt teikumu, daudzmaz mērķtiecīgi veidot tekstu…
Ja par citvalodu ietekmēm – skaidrs, ka tiešā veidā tas nenotiek, tikai mēs paši kā valodas lietotāji to varam ietekmēt. Bet jāatzīst, pašreiz angļu valodas dominantei ir ietekme, daļai sabiedrības angļu valoda ir nonākusi vispārējā dievināšanas līmenī. Daudziem šķiet: ja gribam būt labi, lieliski un augstā līmenī sevi parādīt, tad vēlams, lai tekstā ir kāds angļu valodas vārds, vismaz iekavās, vai kāds angļu valodas vārds, kuram diezgan mākslīgā veidā piekabināta latviska galotne. Tad mums laikam šķiet, ka tā izsakāmies stilīgāk.
Ja man jānosauc iemesli, es redzu trīs: viens ir mūsu attieksme pret valodu, otrs – nelasīšana, kas gan nav pilnīgi jauna problēma, bet, iespējams, nelasītāju proporcija īpaši jauniešu lokā tiešām palielinās, un trešais – mūsu pārspīlētā, reizēm nemotivētā tieksme latviešu valodu attīstīt par labu angļu valodas virzienam.
Kā, manuprāt, ļoti precīzi saka valodnieks Juris Baldunčiks – pamazām veidojam latviešu valodu tā, ka latviešu un angļu valodas sadurē vairs gandrīz nebūtu nepieciešama tulkošana, kas patiesībā nozīmē, ka paši latvieši savai lieliskajai, bagātajai valodai atņem tās skaistumu un unikalitāti.
Vai ir kas tāds, kas jums vieš pārliecību par latviešu valodas nākotni?
Protams, ir diezgan daudz pozitīvu izpausmju. Kopš neatkarības atgūšanas latviešu valoda ir nolikta vēl nebijušā labā situācijā. Veicinošs faktors, lai starptautiskajā vidē, kur notiek pētniecība un saziņa, latviešu valodas stāvoklis būtu drošs, ir tas, ka latviešu valoda ir viena no ES oficiālajām valodām, un mēs šo statusu nedrīkstam zaudēt.
Otra puse ir dažādi palīglīdzekļi valodas apgūšanai un neskaidro jautājumu izzināšanai – mūsdienās ikvienam, kurš interesējas par valodu, ir daudz rīku arī internetā, tiešsaistē, kas ļauj burtiski sekundes laikā uzzināt pareizo lietojumu. Tas latviešu valodas nākotnei arī ir veicinošs faktors, kaut gan, protams, vēl ne tuvu ne ideāls.
Īpaši terminoloģijas jomā mums būtu jākāpina veiktspēja, un arī no valsts, iespējams, šai jomai nav bijis pietiekama atbalsta, turklāt arī katram savas nozares pārstāvim būtu jāveido terminoloģija, negaidot, kad to darīs kāds cits. Jāuzsver – tiem, kas izmanto šābrīža plašās iespējas labi apgūt latviešu valodu, zināšanas un prasmes ir ļoti augstā līmenī. Kopumā ir daudz faktoru, kas latviešu valodai teorētiski nodrošina labas nākotnes izredzes, tomēr jāatceras, ka visu izšķirs nevis rīki, bet gan tas, vai paši latvieši gribēs mūsu valodu kopt un attīstīt.
Un visbeidzot – šoruden bijāt aicināts piedalīties Valsts prezidenta rosinātajā diskusijā “Tēmturis − valsts valoda”. Kādi ir tās galvenie secinājumi? Diemžēl nekur neko vairāk kā informāciju par pašu diskusiju neesmu manījusi…
Man ir līdzīgi – pēc konferences saņēmu tikai vispārīgu informāciju, ka kāda atbalss šim pasākumam būšot un sekos vēl kādas darbības, bet tā arī bija vienīgā informācija, tādēļ par diskusiju varu paust tikai personīgos iespaidus.
Arī tas ir ļoti interesanti, ko tik augsta līmeņa diskusijā sadzirdējāt.
Ļoti labi, ka bija cilvēki, kas parūpējās, lai šāda tikšanās notiktu, labi, ka tajā bija iesaistīti reprezentatīvi jomas pārstāvji. Referāti, īpaši sākumdaļā, bija ietilpīgi un nozīmīgi, tāpat arī paša Valsts prezidenta teiktais. Zināmu vilšanos man radīja diskusijas izskaņa, kad sāka runāt politiķi un ierēdņi.
Tad šķita, ka saruna mazliet aizgājusi neceļos, jo diskusija tika laimīgi novesta līdz punktam, ka viss taču esot kārtībā. Tāda nostāja īpaši neiedvesmo uz aktīvu darbu. Ja reiz atzīstam, ka viss ir labi, tad varam vienkārši atlaisties dīvānā, turpināt skatīties seriālus vai darīt ko citu un uzskatīt, ka par latviešu valodu īpaši var neuztraukties. Tādēļ es ceru, ka šim notikumam tomēr būs kāda atbalss un tiks ierosināti praktiski risinājumi, jo vismaz daži arī sarunā tika iezīmēti.
