“Gribēju izaicināt sevi.” Līva pierāda, ka arī neredzīgajiem ir iespējams mācīties parastā skolā 0
“Gribēju izaicināt sevi, gribēju citu vidi, citu mācīšanās veidu, cita līmeņa izglītību,” saka Līva Paula Paleja, kura šobrīd Latvijas Kultūras akadēmijā studē Latvijas–Spānijas starptautiskos sakarus, bet vēl šovasar absolvēja Babītes vidusskolu.
Viņa ir pirmā, kas, būdama neredzīga, absolvējusi parastu, nevis specializēto vidusskolu. Tas nav bijis viegli, bet bijis tā vērts.
Meitene spriež: ja nebūtu mācījusies parastajā vidusskolā, iespējams, nebūtu radusi drosmi studijām.
Mācīties palīdz tehnoloģijas
Pirmos desmit skolas gadus Līva Paula gan pavadīja Strazdumuižas internātvidusskolā, kas īpaši pielāgota bērniem ar redzes traucējumiem, taču tad pieņēma drosmīgu lēmumu doties mācīties uz dzīvesvietai tuvāko Babītes vidusskolu.
“Sākums bija ļoti grūts, vajadzēja lielu atdevi ne tikai no manis, bet arī no vecākiem, Babītes novada pašvaldības, mācību grāmatu izdevniecībām,” atceras Līva Paula.
Mācību grāmatas Braila rakstā nebija izmantojamas, jo tās nesakrita ar saturu, ko mācīja Babītes vidusskolā.
Tāpēc vajadzēja tikt pie atbilstošām mācību grāmatām PDF formātā, jo tās iespējams lasīt ar balss programmu. Proti, grāmatā rakstīto klausīties, nevis lasīt.
Lai mācītos, viņai nepieciešami dažādi tehniskie palīglīdzekļi, piemēram, Braila raksta displejs, kas uz datora ekrāna redzamo pārveido Braila rakstā. Mūsdienu tehnoloģijas ļoti atvieglo mācību procesu neredzīgajiem, taču šīs tehnoloģijas ir dārgas. Piemēram, viena Līvai Paulai nepieciešama programma maksā vairāk nekā tūkstoš ASV dolāru.
Tāpēc Līva Paula ir pateicīga Vītolu fondam, kas piešķīris Kluso varoņu stipendiju: tā veltīta Liepājas ebreju piemiņai. Kluso varoņu fondu dibinājis Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošais, bet Liepājā dzimušais Eduards Anderss, kuram izdevies izbēgt no holokausta, un Pēteris Bolšaitis, kurš arī dzīvojis gan ASV, gan citās valstīs, bet pēc neatkarības atgūšanas atgriezies dzimtajā Latvijā un sācis atbalstīt studējošos jauniešus.
Līva Paula uzrakstīja vēstuli ziedotājiem, kurā stāstīja arī par to, cik ļoti tehnoloģijas palīdz viņai integrēties sabiedrībā.
Tā aizkustinājusi ziedotājus, un tagad studente saņem 185 eiro mēnesī. Stipendiju uzkrāj, lai iegādātos studijām nepieciešamās programmas.
Tāpēc, jautāta, ko izglītības politikas veidotājiem vajadzētu darīt, lai atvieglotu bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām mācības vispārējās izglītības iestādēs, viņa atbild: “Viss grozās par un ap naudu. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc skolas nav gatavas iekļaujošai izglītībai, ir tas, ka trūkst naudas asistentu un skolotāju palīgu algošanai, speciālu mācību materiālu iegādei.”
Līva Paula gan iemanījusies arī rakstīt ar parasto datora klaviatūru, piemēram, esejas viņa raksta šādi un sūta pasniedzējiem.
Daudz atbalstītāju
Vidējo izglītību iespējams iegūt arī Strazdumuižas internātvidusskolā, taču tad Līva Paula apgūtu specializēto, nevis vispārējo izglītības programmu.
“Turklāt, mainot skolu, man vairs nebija jādzīvo internātā. Kļuvu priecīgāka, smaidīgāka, atvērtāka, iemācījos komunicēt ar cilvēkiem,” stāsta Līva Paula.
Salīdzinot abas skolas, viņa atzīst, ka ļoti labi pedagogi bijuši arī Strazdumuižā, tomēr ar klasesbiedriem meitene labāk sapratusies Babītes vidusskolā. Turklāt ieguvums no mācībām vispārējā vidusskolā bijusi arī patstāvība un pārliecība par saviem spēkiem.
Līva Paula būtu varējusi izmantot iespēju pabeigt vidusskolu bez centralizēto eksāmenu kārtošanas, tomēr viņa vēlējās arī tajos sevi pierādīt un bijusi viena no labākajām absolventēm. Vai, lai sasniegtu augstus rezultātus, nācies mācīties vairāk nekā redzīgajiem klasesbiedriem? Līva Paula atbild, ka tas bijis atkarīgs no mācību priekšmeta un tēmas. Dažkārt nācies daudz laika veltīt piemērotu mācību materiālu atrašanai.
Līva Paula atklāj, ka ļoti daudz viņai palīdzējuši arī pedagogi un skolas biedri, par ko meitene jūtas pateicīga.
Piemēram, Babītes vidusskolā nav bijis viegli orientēties, atrast vajadzīgās klases telpas. Palīdzējuši gan klasesbiedri un skolotāji, gan arī Līvas Paulas asistente Dace.
Asistente ik dienu nāca Līvai Paulai līdzi uz skolu un ļoti atvieglojusi ikdienu. Arī tad, kad Līva Paula sāka studijas, Dace kādu laiku pavadījusi ar jauno studenti, palīdzējusi adaptēties jaunajā vidē. Tagad bijusī Līvas Paulas asistente strādā Babītes vidusskolā, jo “arī tur mana asistente bija ļoti iecienīta”, un jaunu palīgu Līva Paula vēl nav atradusi.
“Tikt pie jauna asistenta nav vienkārši. Pagaidām uz akadēmiju un mājās mani ved vecāki, bet arī viņi sāk izdegt,” saka meitene. Viņas mērķis ir nākotnē kļūt pilnīgi patstāvīgai: “Gribu, lai redzes traucējumi neietekmē manas iespējas normāli dzīvot un integrēties sabiedrībā,” uzsver meitene. Tomēr vēl nejūtas tik droši, lai viena dotos Rīgas ielās.
Talantīga valodās un mūzikā
Jautāta, kā izvēlējusies studiju jomu, Līva Paula stāsta, ka viņu ļoti interesē gan kultūra, gan valodas. Babītes vidusskolā izmantojusi iespēju apgūt arī spāņu valodu. “Tā ir viena no populārākajām valodām pasaulē – fonētiskā ziņā ļoti skanīga, melodiska un skaista,” secinājusi jaunā studente.
“Nolēmu, ka Kultūras akadēmijā jāturpina apgūt šo valodu, jāturpina iesāktais ceļš, un starpkultūru sakaru programma šķita ļoti interesanta.” Mācoties valodas, Līva daudz izmanto dzirdi, mācās valodu galvenokārt fonētiski, sākotnēji nav bijis nojausmas par spāņu valodas pareizrakstību.
“Tagad augstskolā man sūta materiālus elektroniski un varu ar datora vai telefona lietotnes palīdzību to visu izlasīt,” teic Līva Paula.
Taču savu profesionālo nākotni viņa saista ne tik daudz ar sadarbību ar Spāniju, cik ar mūziku. Paralēli studijām Līva Paula mācās Pāvila Jurjāna mūzikas vidusskolā, kur apgūst saksofona spēli un mūzikas teoriju.
Viņas lielais sapnis ir apgūt arī pedagoģiju, lai strādātu par mūzikas pedagoģi.
“Vispārizglītojošā skolā gan diez vai gribētu strādāt, jo tur mācās tik dažādi bērni. Apbrīnoju visus skolotājus, kas spēj tikt galā ar dažādiem skolēniem, arī ar tiem, kas ne vienmēr ir jauki. Man vairāk būtu piemērots darbs interešu izglītībā, kur varētu mācīt mūziku tiem, kam tas tiešām interesē,” saka Līva Paula.
Mūzikai viņas dzīvē ir liela loma, tā ir kaislība kopš bērnības: “Kad man vēl nebija mūzikas instrumentu, muzicēju uz galdiem un krēsliem. Kad tiku pie klavierēm, sākumā komponēju dažādas melodijas, pati izdomāju, ko spēlēt.”
Tomēr, sākot mācības Juglas mūzikas skolā, bija jāspēlē citu radītie skaņdarbi un arī tas iepatikās. Astoņus gadus mācījusies klavieru klasē, pēc tam sākusi apgūt saksofona spēli. Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, arī notis var atveidot Braila rakstā.
Meitene secinājusi, ka mūzikas apguve attīsta prāta spējas.
Līva Paula gan bažījas, ka Latvijā varētu arī neizdoties atrast pedagoga darbu, jo daļai cilvēku ir aizspriedumi un “viņi varētu neuzticēties neredzīgam skolotājam”.
Tādā gadījumā viņa varētu strādāt Spānijā vai arī tomēr vairāk darboties starpvalstu sakaru jomā, kaut Līva Paula cer, ka ar laiku stereotipi par neredzīgajiem mazināsies arī Latvijā.
