Mērķis -196 eiro par ha. EK komisārs par solidaritātes fondu, tiešmaksājumiem un otrās šķiras pārtiku 0
Sagatavojis Uldis Graudiņš
Aizvadītajā mēnesī Latvijā ieradās Eiropas Komisijas (EK) Lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs Fils Hogans. Saspringtā darba grafika dēļ viņš nevarēja tikties ar žurnālistiem, tāpēc atbildes uz jautājumiem sniedza rakstveidā pēc atgriešanās Briselē.
– Vai un uz kādu ES atbalstu Latvijas lauksaimnieki var cerēt saistībā ar pieredzētajiem plūdiem? Vai būs iespējams šim mērķim izmantot Solidaritātes fonda atbalstu?
– Plūdi ir skāruši daudzus zemniekus lielā daļā ES, arī Latvijā, un daudzu valstu valdības ir vērsušās pie mums, lai uzzinātu, kā ES var palīdzēt. Kā zināt, EK priekšsēdētājs Žans Klods Junkers tikšanās laikā 19. oktobrī personiski apliecināja premjeram Mārim Kučinskim, ka EK izskata visas iespējas palīdzēt Latvijai izmantot ES finansējumu, lai atbalstītu plūdos cietušos zemniekus, un mēs pavisam noteikti tieši to arī darām.
Patiesībā jau esam spēruši attiecīgus soļus, lai atļautu daudzām dalībvalstīm, ieskaitot Latviju, elastīgi izmantot avansa maksājumus zemniekiem, lai palīdzētu kompensēt plūdu sekas. Saskaņā ar Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) noteikumiem tiešos maksājumus zemniekiem dalībvalstu iestādes parasti veic no attiecīgā gada 1. decembra līdz nākamā gada 30. jūnijam. Tomēr patlaban dalībvalstis var veikt šos maksājumus jau no 16. oktobra, nepārsniedzot 50% no tiešo maksājumu kopējās summas un 75% no lauku attīstības fondu (LAF) maksājumiem. Ja Latvija vēlas, tagad var palielināt avansu līdz 70% no tiešo maksājumu summas un līdz 85% no LAF maksājumiem.
Taču ES dalībvalstu, arī Latvijas, rīcībā ir vēl daudzi citi līdzekļi. Piemēram, dalībvalstis var palīdzēt cietušajiem zemniekiem ar lauku atbalsta programmām (LAP), novirzot finansējumu turp, kur tas visvairāk nepieciešams. Viens no atbalsta pasākumiem, kas ir atļauts lauku atbalsta programmās, nodrošina finansējumu ieguldījumiem, piemēram, nelabvēlīgos klimatiskos apstākļos, arī plūdos, cietušas lauksaimniecības zemes atjaunošanā. Šīs LAP pēc EK apstiprinājuma saņemšanas administrē un par finansējuma sadali lemj dalībvalstu iestādes. Latvijas pašreizējā programmā nav iespējas finansēt šādas darbības, bet mēs, protams, esam gatavi palīdzēt Latvijai vai jebkurai citai valstij, kas vēlas izmainīt savu programmu, lai piemērotu to šai konkrētajai situācijai.
Tehniskā līmenī esam arī gatavi izskatīt iespējas nākt pretī gadījumos, kad zemnieki nespēj pildīt savas saistības esošo LAP ietvaros (kas ir priekšnoteikums lauku attīstības fondu naudas saņemšanai), jo viņu zeme ir cietusi plūdos. Mūsu tiesību aktos ir iekļauti nosacījumi par nepārvaramu varu un ārkārtas apstākļiem, kad zemnieki nevar pildīt zināmas saistības tādu apstākļu dēļ, kas ir ārpus viņu kontroles.
Šādos gadījumos valdības var arī piešķirt valsts atbalstu attiecīgajām nozarēm, un esmu gandarīts, ka Latvija izmanto šo iespēju.
ES solidaritātes fonds gan nebūtu īstais, no kā izmaksāt kompensācijas zemniekiem. Šī fonda nauda ir paredzēta ļoti konkrētiem gadījumiem – būtībā operācijām ārkārtas situācijās, ko veic valsts iestādes, piemēram, glābšanas dienesti, būtiski svarīgas infrastruktūras atjaunošanai, pagaidu pajumtes sniegšanai vai dabas katastrofās cietušu rajonu atjaunošanai. Protams, Latvijai ir tiesības pieteikties uz šī fonda atbalstu – tas vēl nav izdarīts, bet ir iespējams apmēram līdz decembra beigām. Ja pieteikums tiks iesniegts, tam jābalstās uz plūdu izraisīto seku novērtējumu visas valsts mērogā. Šajā novērtējumā var iekļaut lauksaimniecības zemei nodarītos postījumus, taču finansējumu nevar izmantot kompensācijām zemniekiem, jo nosacījumi par to, kam naudu drīkst tērēt, ir ļoti stingri.
– Kādas ir Latvijas lauksaimnieku cerības saņemt vienlīdzīgus ar citu dalībvalstu saimniekiem tiešmaksājumus nākamajā plānošanas periodā?
– ES Padome 2013. gada februārī lēma, ka tiešo maksājumu līmenī nepieciešama konverģence starp dalībvalstīm. Praksē tas nozīmē, ka ES dalībvalstīm, kurās atbalsts uz vienu hektāru ir zemāks par 90% no ES vidējā, pakāpeniski izlīdzinās vienu trešdaļu no starpības starp pašreizējo atbalsta līmeni un 90% no ES vidējā rādītāja. Mērķis, par ko dalībvalstis ir vienojušās – visās valstīs sasniegt vismaz 196 eiro par hektāru līdz 2020. gadam. Zinu, ka tas ir īpaši svarīgi zemniekiem Latvijā un pārējās Baltijas valstīs.
Attiecībā uz nākotni patlaban nevar pateikt, kas tieši notiks, jo apspriedes un diskusija par KLP nākotni un nākamo ES budžetu periodam pēc 2020. gada tikko sākas. Tomēr ir skaidrs, ka jautājums par tiešo maksājumu līmeņa konverģenci starp dalībvalstīm būs daļa no šīs diskusijas.
– Kā vērtējat situāciju, ka Austrumeiropas valstu pircējiem piedāvā no Rietumeiropas valstīm atšķirīgas, sliktākas, kvalitātes produktus? Kā tā varēja izveidoties, un kā to mainīt?
– Šo jautājumu būtībā aktualizēja patērētāji. Dubultstandartu problēmu (kad vieniem un tiem pašiem pārtikas produktiem, ko ražo tie paši ražotāji un pārdod ar vienu zīmolu, ir dažādi kvalitātes līmeņi atkarībā no vietas, kur tie tiek pārdoti) pacēla paši pilsoņi, no kuriem daudzi ir no Austrumu dalībvalstīm, jo viņus satrauca fakts, ka viņiem pārdod sliktākas kvalitātes vai neveselīgāku pārtiku nekā citviet.
EK ir skaidri paudusi, ka ES vienotajā tirgū šāda prakse nav pieņemama – galu galā nevar pieļaut, ka tas kļūst par dubultstandartu tirgu. Turklāt tas lielā mērā ir arī jautājums par cilvēku veselību. Patērētājiem vienā valstī nedrīkst pārdot neveselīgāku produktu par to, ko pārdod kaimiņvalstī. Mēs vēlamies panākt vispārēju pārtikas kvalitātes uzlabošanos ne tikai noteiktos tirgos, bet visā ES – piemēram, lai pārtikā būtu mazāk cukura un sāls.
Esam ierosinājuši veikt vairākus pasākumus, lai cīnītos ar šo problēmu. No vienas puses, esam organizējuši dažādas tikšanās ar pārtikas ražotājiem un vairumtirgotājiem (jo dubultstandarti top galvenokārt šajā, nevis zemnieku saimniecību līmenī), lai mudinātu uz lielāku caurskatāmību visā pārtikas piegādes ķēdē, jo patērētājiem jāzina, ko satur pārtika, ko viņi lieto. Pārtikas rūpniecības nozare ir apņēmusies izstrādāt savu uzvedības kodeksu šajā jomā.
No otras puses, mēs strādājam arī ar dažādām organizācijām (ieskaitot laboratorijas, kas veica sākotnējās analīzes un atklāja dažādu pārtikas sastāvu), lai ES līmenī izveidotu vienotu testēšanas pieeju. EK Kopīgā pētniecības centra rīcībā ir miljons eiro, par ko finansēt šādas metodoloģijas izstrādi, un vēl miljons ir pieejams ES dalībvalstu iestādēm, kas var finansēt pašas savus pētījumus un iesniegt ziņojumus par šo jautājumu, tādējādi iesaistoties procesā. Testēšanas vadlīnijām būtu jābūt gatavām 2018. gada sākumā.
Taču jau septembrī mēs palīdzējām dalībvalstu iestādēm (kuru tiešais uzdevums ir nodrošināt, lai uzņēmumi ievēro ES likumdošanu) ar citām vadlīnijām – kā noteikt, vai uzņēmums pārkāpj ES likumdošanu, pārdodot dažādas kvalitātes produkciju dažādās valstīs. Šajos ieteikumos ir uzskaitītas attiecīgās ES pārtikas likumdošanas un ES patērētāju tiesību aizsardzības normas, uz kurām iestādēm jābalstās, izskatot iespējamu pārtikas dubultstandartu gadījumu. Tur ir runa gan par informācijas sniegšanu patērētājiem, gan par negodīgu tirdzniecības praksi, piemēram, par identisku zīmolu produktu reklamēšanu tādā veidā, kas potenciāli var maldināt patērētājus.
Vairāk lasiet žurnāls Agro Tops novembra numurā
