“Citiem smejot saku, ka man nav 91, bet 16.” Vecākais Vienības brauciena dalībnieks Edgars izvirzījis ambiciozu mēŗki 13
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Septembra sākumā, kad notika gadskārtējais Vienības brauciens, uzmanību piesaistīja neliela informācijas drumsla par sacensību vecāko dalībnieku Edgaru Rači.
Viņam šogad paliks 92 gadi, bet joprojām turpina braukt.
Un ne jau īsas distances un ne jau pirmo gadu. Edgars Račis sarunā ar “Latvijas Avīzi” saka, ka kopš 1979. gada, kad sācis veikt pierakstus par veiktajiem kilometriem, viņam sanākot 315 000 kilometru.
Visticamāk, ka esot arī vairāk, jo ar riteni braukts jau krietni senāk.
Savas laimes kalējs
“Viss bija kārtībā. Biju pareizi apģērbies, jo laiks bija vēss. Es jau braucu katru dienu, tāpēc tos 30 kilometrus mierīgi pieveicu un tad uz mājām,” par Vienības braucienu, kas allaž norisinās Siguldas pusē, saka Juglā dzīvojošais Račis.
Starp citu, tiklīdz tika atjaunots Vienības brauciens, viņš nevienu nav izlaidis. Šogad uz sacensībām viņš devās ar vilcienu, mājās jau ar savu uzticamo draugu – velosipēdu.
“Vasaras mēnešos es cenšos katru dienu nobraukt 30–40 km, lai mēnesī savāktu tūkstoti. Pavasarī, rudenī, ziemā, kad laika apstākļi neļauj, sanāk varbūt mazāk. Bet mans mērķis ir 1000 km mēnesī. Arī šorīt nobraucu 30 km, un, ja laika apstākļi ļaus, tad vēl desmitnieku nobraukšu pēcpusdienā,” sarunas dienā saka riteņbraucējs.
“Vienības braucienā trases pirmajā pusē bija ass un auksts pretvējš no ziemeļiem, bet es māku kādam iesēsties aizmugurē un izmantot aizvēju. Tad gāja vieglāk,” uz pieredzi norāda Edgars.
Pieredze viņam ir milzīga, noteikti lielākā starp tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ikdienā sēžas uz velosipēda.
“Katrs jau pats ir savas laimes kalējs. Savas veselības uzturētājs. Cenšos būt ar pozitīvu noskaņojumu un kopā ar pozitīviem cilvēkiem. Man ir svarīgi veselīgi ēst, labi izgulēties, tas palīdz uzturēt mundrumu un vēlmi braukt ar riteni,” saka Račis.
No Pamira kalna līdz Urāliem
“Jau jaunībā nodarbojos ar riteņbraukšanu. Savulaik sacentāmies ar Hariju Japiņu, kurš šogad pavasarī aizgāja aizsaulē. Viņš gadu par mani jaunāks. Man šogad Vecgada vakarā paliks 92 gadi.
Esmu dzimis 1929. gada 31. decembrī. Man no 60 līdz 80 gadiem bija tradīcija, savā dzimšanas dienā nobraucu tik kilometrus, cik gadu. Pēc tam to neturpināju, jo laika apstākļi mēdz būt dažādi.
Tolaik man bija arī domubiedru pulciņš, kas sekoja man līdzi. Vienu gadu bija tāda ziema, ka slēpojām. Ar riteņbraukšanu sāku nodarboties pēc kara. Jauniešus, lai nemaldītos pa ielām, iesaistīja darbos, tā nonācu velosipēdu rūpnīcā “Sarkanā Zvaigzne”, kur jau bija riteņbraucēji.
Tā mēs sākām, tur vesels bariņš bija, tas pats Japiņš, Lāpstiņš, Vilsons, Ķeisters, Alma Lapsa. Piedalījāmies sacensībās. Pēc dienesta armijā pagāju nedaudz nost, jo 20 gadus piedalījos motosportā, lai gan turpināju mīt arī velosipēdu.
Tā īsti atgriezos, kad republikas tūristu klubs organizēja veloturiādi uz dažādām, bet noteiktām vietām.
Pirmais brauciens bija uz Igauniju un tās salām, tad sekoja Karpati, Karēlija, beigās ar riteni esmu izbraucis Kaukāzu, aizbraucis līdz Urālu kalniem. Tas bija interesants laiks, piemēram, ar riteni pabiju Pamira kalna pārejā.
Pēdējā laikā man ļoti svarīgs bija “Krišjāņa Barona takas” brauciens, kuru organizēja Vita Jaunzeme. Tur bija jāveic 1000 km dažādos posmos. Tos pievārēju septiņas reizes.
Protams, paralēli vajadzēja strādāt, darbojos Strazdumuižas neredzīgo uzņēmumā. Tur bija latviska vide, mani pieņēma, un tur nostrādāju 40 gadus,” savu dzīves stāstu atklāj Edgars.
Uzticamie draugi
“Kad izbraukāju puspasaules, man bija divi velosipēdi. Viens “Salūts”, vēlāk otrs “Tūrists”. Tie man abi ilgi bija, vienu izmantoju vasarā, otru ziemā.
Tad pirms daudziem gadiem no domubiedriem dzimšanas dienā saņēmu dāvanu, naudiņu 60 latus, pieliku vēl 20 klāt un sanāca man, kā es pats saku “baiks”, ar kuru braucu joprojām. Kalpo labi. Uzticama tehnika,” par saviem riteņiem, kuru dzīvē nemaz nav bijis tik daudz, saka Rača kungs.
Viņš jau 30 gadus dzīvo viens.
“Sieva devās aizsaulē 1991. gadā. Man ir meita, arī mazbērni. Bet esmu apradis, ka esmu viens. Tieku galā, tagad pats saku, ka neviens mani vairs neaiztur uz tiem trakajiem velo braucieniem. Vairs nav nevienam jālūdzas, ka braukšu, nervi kārtībā.
Esmu pie veselības, mans galvenais darbs ir braukt ar riteni. Mērķis ir tie 1000 km mēnesī. Mājās televīziju sen apnicis skatīties, arī grāmatas lasīt. Es kārtīgi izbraucos pa dienu, tas vienīgais glābiņš. Tad labi paēdu, nomazgājos un jūtos lieliski, kā jauns puika. Citiem smejot saku, ka man nav 91, bet 16.
Tagad jau nē, bet smieklīgi bija tad, kad man bija 84, tad teicu, ka ir 48 un bija, kas tam ticēja. Covid-19 mani nebiedē, jo esmu vakcinējies. Daudz pa veikaliem nestaigāju, cik pārtiku iegādāties. Tiesa, mazāk iespēju noteikti šobrīd ir.
Centos organizēt vecā gadagājuma riteņbraucējiem sestdienas izbraucienus, tā uz 30–50 km. Tagad ap desmit esam palikuši. Agrāk bija vairāk, bet jaunajiem ar tādiem večiem jau nav interesanti,” ar humoru saka Edgars.
Viņš pastarpināti paseko līdzi arī tam, ko dara šā brīža mūsu labākie riteņbraucēji, bet ne ļoti cītīgi.
“Kaut ko jau paklausos, bet tā īsti ne. Viņi ne mani zina un mana laika labākos, ne es īsti viņus. Katram savs laiks. Man nav interneta, jo neprasās, bet valstī notiekošajam gan sekoju līdzi,” saka Račis.
