Merkeles kristīgajiem demokrātiem koalīcijas partneru meklējumi solās būt sarežģīti 0
Prieks, kas svētdienas vakarā piestrāvo Kristīgo demokrātu galveno mītni Konrāda Adenauera namā Berlīnē, ir lipīgs. Tas dažās minūtēs pārņem ikvienu, kurš ienācis starojošo seju piepildītajā telpā. Glāzēs šampanietis, šķīvjos kartupeļu zupa, cepta cūkgaļa un rulete. Uz lielā ekrāna – procentu stabiņi.
Jau kopš sešiem vakarā, kad tika slēgti vēlēšanu iecirkņi un parādījās pirmie rezultāti, nemainīgi visaugstākais ir melnais. Trīsdesmit deviņi procenti, četrdesmit, četrdesmit viens. “Angi, Angi!” skandē jauniešu koris. Netālu no skatuves, neuzkrītoši nostājies maliņā, stāv kāds vīrietis pelēkā uzvalkā. Viņš negavilē un nekliedz, taču šķiet, ka arī viņš iekšēji staro. Tas ir fiziķis, zinātnieks Joahims Zauers. Viņš ir viens no tiem daudzajiem, kam paldies vēlāk saka Angela Merkele, ar uzrunu kāpusi uz skatuves. “Viņam arī šis tas ir bijis jāpacieš.” Visticamāk, Joahimam Zaueram vēl šis tas būs jāpacieš arī nākamos četrus gadus. Viņš ir Vācijas kancleres Angelas Merkeles vīrs, un ir gandrīz droši, ka viņa sieva pēc kristīgo demokrātu uzvaras Vācijas parlamenta vēlēšanās tiks atkal ievēlēta kanclera amatā.
Uzvarētāji sabiedroto meklējumos
“Vēsturiska uzvara” – tā kristīgo demokrātu panākumus dēvē politikas pētnieki. Vēlētāju atbalsts kristīgajiem demokrātiem ir lielākais pēdējo divdesmit gadu laikā. Svētdienas vakarā nebija skaidrs, vai partijai izdosies gūt vēl grandiozāku uzvaru – iegūt absolūto vairākumu, ko nodrošinātu Bundestāgā neiekļuvušo partiju balsu sadalīšana “uzvarētājiem”. Vakar noskaidrojās, ka līdz tam kristīgajiem demokrātiem tomēr pietrūkst dažu mandātu.
Kas varētu būt Merkeles sabiedrotie, veidojot nākamo valdību, visticamāk, nebūs skaidrs vēl labu laiku. Līdzšinējā koalīcija ar brīvajiem demokrātiem vairs nav iespējama, jo šī partija parlamentā nav iekļuvusi.
Merkele esot “uzņēmusi kontaktu” ar Vācijas sociāldemokrātiskās partijas vadītāju Zigmāru Gabrielu, tā Vācijas kanclere vakar atklāja preses konferencē. Sociāldemokrāti par savu turpmāko rīcību sola lemt tikai piektdien.
Matemātiski iespējama ir arī tā saucamā “sarkani-sarkani-zaļā” koalīcija ar Zaļo partiju, Kreiso partiju un sociāldemokrātiem, taču sociāldemokrāti ir pilnībā izslēguši šādu modeli. Atlikušās iespējas ir vai nu Zaļo partijas un kristīgo demokrātu koalīcija, vai tā dēvētā plašā koalīcija, kurā kopā ar zaļajiem un Merkeles partiju iesaistītos arī sociāldemokrāti. Merkeles galvenais sāncensis vēlēšanās sociāldemokrātu kandidāts Pērs Šteinbriks, kurš lielās koalīcijas ideju ir noraidījis, atzinis, ka “bumba ir Merkeles laukuma pusē”. Taču pagaidām kopējais noskaņojums partijās paradoksālā kārtā ir: neviens nevēlas valdīt kopā ar Merkeli. Parlamentā iekļuvušo partiju programmatiskās nostādnes ir pārāk atšķirīgas un padoties vilinājumam valdīt kopā ar Merkeli nozīmētu pievilt savus atbalstītājus. “Visiem ir bailes no tāda likteņa, kādu tikko piedzīvoja brīvie demokrāti,” norāda portāla “Spiegel online” komentētājs Rolands Nelless. Proti, valdīt kopā ar Merkeli nozīmē kļūt par zaudētāju.
Brīvie demokrāti lauž “likumu”
Pat ja ne tik pārliecinoša, Merkeles partijas uzvara vēlēšanās tomēr bija gaidīta. Taču vēlēšanu lielākais pārsteigums ir brīvo demokrātu un šogad dibinātās partijas “Alternatīva Vācijai” vājie rezultāti. Ne viena, ne otra partija nav pārvarējusi piecu procentu barjeru. Taču katrai no tām šis iznākums nozīmē kaut ko pilnīgi pretēju. Brīvajiem demokrātiem, kas parlamentā bijuši pārstāvēti kopš 1949. gada un ir kristīgo demokrātu partneri līdzšinējā valdībā, tā ir absolūta sagrāve, raisot šaubas pat par partijas turpmāko pastāvēšanu. Partijas vadītājs, pašreizējais Vācijas ekonomikas ministrs Filips Roslers vakar paziņoja par atkāpšanos. Savukārt eiroskeptiskajai “Alternatīvai Vācijai” šāds rezultāts nozīmē apbrīnojamus panākumus. Par šogad dibināto, joprojām skaidru profilu neiemantojušo politisko spēku savas balsis atdevuši 1,2 miljoni vāciešu.
“Līdz šim Vācijā bijis spēkā “likums” – partijai, kas parlamentā divus periodus ir bijusi valdībā, vieta nākamajā parlamentā ir garantēta. Un, no otras puses, – jebkurai jaunai partijai iekļūt Bundestāgā ir tikpat kā neiespējami. Pēdējos gadu desmitos tas bija izdevies tikai vienai – Zaļo partijai. Nu šis “likums” ir lauzts,”
saka Allensbahas demoskopijas institūta pētniece Renāte Kūhere. Brīvo demokrātu vēlētājus izdevies pārvilināt Merkeles kristīgajiem demokrātiem un “Alternatīvai Vācijai”. Brīvo demokrātu līdzšinējais vēlētājs, pat ja joprojām ir uzticīgs partijas idejām, “nesaprata, kāpēc viņam jābalso par Reineru Brūderli (brīvo demokrātu kanclera kandidāts. – T. A.), lai kanclera amatā atkal iedabūtu Angelu Merkeli”, saka vēlēšanu pētnieks Matiass Jungs. Otrkārt, daudzi vēlētāji no brīvajiem demokrātiem novērsušies pēc Bavārijas vēlēšanām, kurās partija cieta smagu sakāvi. “Domādami stratēģiski”, brīvo demokrātu piekritēji izvēlējušies pieslieties uzvarētājiem – Merkeles partijai, jo brīvajiem demokrātiem tāpat nebūtu izredžu iegūt nopietnu pārstāvniecību Bundestāgā. Savukārt “Alternatīvas Vācijai” panākums uzskatāms par fenomenālu, atzīst sociālo pētījumu uzņēmuma “Forsa” pētnieks Pēteris Matušeks. Partijas nostādnes ir labēji radikālas, bet tās vēlētājs par tādu nav uzskatāms. Vidējie “Alternatīvas Vācijai” atbalstītāji pārstāv ļoti dažādus sociālos slāņus, starp viņiem ir gan personas ar augstu ienākumu līmeni, gan trūcīgi pašnodarbinātie. “Kaut kas līdzīgs astoņdesmito un deviņdesmito gadu republikāņiem,” saka P. Matušeks.
Kancleres stratēģija nemainās
Vācijas kanclere Angela Merkele savas partijas panākumus Bundestāga vēlēšanās raksturoja kā “spēcīgu balsojumu” par labu vienotai Eiropai, vienlaikus solot, ka viņas stratēģija krīzes pārvarēšanai nemainīsies. Vaicāta, vai Vācija tagad kļūs elastīgāka savās prasībās Eiropas partneriem attiecībā uz strukturālajām reformām un līdzsvarotu budžeta politiku, viņa atbildēja: “Mūsu Eiropas politikas kurss nemainīsies.” “Mums no šīs krīzes ir jāizkļūst spēcīgākiem,” sacīja Merkele. Vācija pirms aptuveni desmit gadiem tika uzskatīta par “Eiropas slimo cilvēku”, bet tagad tā ir Eiropas Savienības “stabilitātes enkurs”. “Arī citi to var sasniegt,” uzsvēra kanclere. Merkele, būdama ES lielākās tautsaimniecības līdere, uzstājusi, lai problēmu māktās eirozonas valstis apmaiņā pret palīdzību īsteno nopietnas reformas un samazina budžeta izdevumus.
Dzimtenē kanclere izpelnījusies vēlētāju atzinību, bet parādu un saimnieciskās lejupslīdes māktajās valstīs – tādās kā Grieķija un Spānija – viņa tiek bargi pelta.
Pirmais Merkeli apsveicis Francijas prezidents Fransuā Olands, abiem līderiem apliecinot vēlmi “turpināt ciešo sadarbību, lai stātos pretī Eiropas projekta izaicinājumiem”. Arī Eiropadomes prezidents Hermans van Rompejs paudis pārliecību, ka Merkele, paliekot Vācijas kancleres amatā, turpinās strādāt “miermīlīgas un pārtikušas Eiropas” labā. Britu konservatīvais laikraksts “Daily Mail” norādījis, ka, saglabājot kancleres amatu uz trešo pilnvaru termiņu, Merkele “kļuvusi par Vācijas Mārgaretu Tečeri”.
Fakti Partiju rezultāti un pārstāvniecība 630 vietu bundestāgā Kristīgo demokrātu savienība kopā Kristīgo sociālistu savienību (CDU/CSU) – 41,5% balsu, 311 deputāti Sociāldemokrāti (SPD) – 25,7% , 192 deputāti Kreisā partija “Die Linke” – 8,6% , 64 deputāti Zaļo partija – 8,4%, 63 deputāti Citas partijas nav pārvarējušas 5% barjeru un parlamentā nav iekļuvušas. |
