Merkeles ieilgušais noriets 0
Cik ilgi amatā noturēsies Angela Merkele? Vai atlikuši vēl gadi? Mēneši? Bet varbūt jau rit pēdējās nedēļas?
Šis jautājums Vācijā tiek regulāri uzdots jau kopš pavasara, kad tika apstiprināta jaunā federālā valdība.
Politikas apskatnieki arvien no jauna noliek kādu nākamo datumu vai pārbaudījumu, kuram beidzot vajadzētu pilnībā izšķirt Vācijas valdības nākotni. Par tuvāko “tiesas dienu” tiek uzskatītas Landtāga vēlēšanas Hesenē šosvētdien. Ja kristīgo demokrātu rezultāti būs tik slikti, ka Hesenes pavalsts Ministru prezidenta amatu zaudēs Folkers Bufjē, Merkele decembrī noliktajā partijas kongresā varētu vairs netikt pārvēlēta partijas vadītājas amatā un Vācijas lielās koalīcijas dienas būs skaitītas. Šo vēlēšanu nozīmi nevajadzētu pārvērtēt – ierasti nesatricināmu iespaidu turpretī cenšas atstāt pati Merkele.
Grūti sadiegtā koalīcija dzīvo strīdos
Lai gan Vāciju atkal vada jau ierastā tā saucamā Lielā koalīcija, kas sastāv no Kristīgi demokrātiskās, Kristīgi sociālās savienības un Sociāldemokrātiskās partijas, jau pats ceļš uz valdības sastādīšanu bija ērkšķains. Tā tapa kā izejas variants, kad izgāzās sarunas par tā dēvēto Jamaikas koalīciju ar Kristīgajiem demokrātiem, Zaļo partiju un Brīvajiem demokrātiem.
Visi trīs valdošie spēki 2017. gada vēlēšanās ir tikuši vēlētāja sodīti, tādēļ koalīcijai ir mazāk balsu nekā iepriekšējā parlamentā. It sevišķi sociāldemokrāti iesaistīties atkārtotajā koalīcijā piekrita ar zobu sāpēm, jo baidījās, ka vēl četri gadi Merkeles ēnā partijai varētu izrādīties nāvējoši, jo tās profils turpinās zaudēt asumu. Tomēr, tā kā alternatīva bija vien pirmstermiņa vēlēšanas, kas draudētu ar vēl sliktākiem rezultātiem, valdību izdevās izveidot.
Kopš tā laika koalīcija pārdzīvojusi jau vairākus strīdus. Visasākais līdz šim bijis par migrācijas politiku. Strīda aizsācējs, Vācijas iekšlietu, būvniecības un dzimtenes ministrs un Kristīgi sociālās savienības vadītājs Horsts Zēhofers šovasar vēlējās sākt citās ES valstīs reģistrēto migrantu atraidīšanu uz Bavārijas robežas ar Austriju. Tam iebilda A. Merkele, uzstājot uz “eiropeisku risinājumu”. Draudot izpostīt Vācijas koalīciju un satricināt stabilitāti Eiropas Savienībā, strīds nedēļām ilgi turēja spriedzē arī Vācijas partnerus, līdz beidzot Merkele un Zēhofers noslēdza pamieru, vienojoties par kompromisu: migrantu “tranzīta centru” veidošanu Vācijas pierobežā.
Strīdi un pazemojums Merkelei
Kaismīgajos strīdos dzimušais kompromiss tagad gan atkal piemirsts, priekšlikumu tā arī neīstenojot. Šis apstāklis kritiķus vedina secināt: Zēhofers apzināti tēmu teatralizējis. Uzturot “stingrās rokas” politikas tēlu, viņš cerējis savai partijai atkarot balsis no partijas “Alternatīva Vācijai” Bavārijas landtāga vēlēšanās. Tās notika oktobra vidū, un, lai gan nepiepildījās pašas sliktākās prognozes, pūliņi arī nevainagojās panākumiem. Kristīgi sociālā savienība tajās sasniedza sliktāko rezultātu kopš 1950. gada (37,2%). Tas nozīmē, ka vairs nevarēs valdīt kā ierasti viena pati, bet nāksies veidot koalīciju ar vēl vienu pēc profila līdzīgu konservatīvu partiju – Bavārijas “Brīvajiem vēlētājiem”.
Pēc migrācijas strīda sekoja vēl vairāki, pēc mēroga mazāki, bet koalīciju vienlīdz nelāgā gaismā rādoši konflikti. Nesenākais: Vācijas Satversmes aizsardzības biroja šefa Hansa Georga Māsena atlaišana. Viņš tika atbrīvots saistībā ar skandālu par saviem apgalvojumiem presē, ka videomateriāli, kuros nofilmēta ārvalstnieku vajāšana protestu laikā Kemnicā, varētu nebūt īsti, kā arī pārlieku biežajām tikšanās reizēm ar “Alternatīvas Vācijai” politiķiem. Taču atlaišana praktiski izrādījās pārcelšana vēl labāk apmaksātā amatā, tādēļ koalīcijas partneri pēc publikas spiediena lēmumu bija spiesti revidēt.
Šobrīd, ja vadās pēc aptauju rezultātiem, lielā koalīcija vairs nespētu iegūt vairākumu parlamentā. Tikai 27 procenti iedzīvotāju atbalsta kristīgo demokrātu bloku, un vēl 14 būtu gatavi balsot par sociāldemokrātiem.
Taču vēl uzskatāmāka tendence ir: Angela Merkele zaudē atbalstu pati savas partijas rindās. Septembra beigās Kristīgo demokrātu frakcijas priekšsēža amatā netika pārvēlēts viņas favorīts Folkers Kauders, viņa vietā nobalsojot par Ralfu Brinkhausu. Tas daudzu politisko apskatnieku redzējumā tulkojams nevis kā vienkārši pozīciju pasliktināšanās, bet gan īsts pazemojums Merkelei.
Tomēr atšķirībā no bundestāga vēlēšanām, kad lielākā uzmanība tika pievērsta labēji populistiskajai “Alternatīva Vācijai” un tās pirmreizējai iekļūšanai parlamentā, šobrīd starmešu gaismā nonācis cits fenomens – Zaļās partijas popularitātes pieaugums.
Bavārija, kurā “Alternatīva Vācijai” nupat tika ievēlēta ar 10 procentu balsu, kā arī Hesene, kur aptaujas tai rāda 13 procentu atbalstu, ir pēdējās Vācijas federālās zemes, kurās līdz šim šī partija vēl nebija pārstāvēta. Tomēr jau sen bija droši, ka tā šajos parlamentos iekļūs. Tikmēr Zaļās partijas iegūtā otrā vieta Bavārijā (17,5%) un dažas dienas pirms vēlēšanās prognozētais 21% atbalsts Hesenē ir pārsteigums pašai partijai. Kā pēc Bavārijas vēlēšanām novērtēja tās līdzpriekšsēdētājs Roberts Habeks: “Prieks ir milzīgs, un vēlēšanu rezultāts mums un arī Bavārijai nav saucams citādi kā vien par vēsturisku.”
Niša starp populistiem un lielo koalīciju
Lai atgūtu vēlētāju uzticību, vajag pievērsties tām pašām cilvēku bažām un bailēm, ar kurām spēlējas populisti, un tad mēģināt viņus pārtrumpot – pēc šādas formulas līdz šim ir vadījušās lielās partijas Vācijā, it sevišķi Bavārijas Kristīgi sociālā savienība.
Nav iespējams precīzi pateikt, vai gadījumā, ja partija nebūtu tik izteikti atdarinājusi “Alternatīvas Vācijai” saukļus migrācijas politikā, tās rezultāts nebūtu vēl sliktāks. Tomēr migrācijas strīds un Zēhofera asā retorika polarizēja vēlētājus Bavārijā. Tie, kuriem Kristīgi sociālās savienības populistiskais tonis nebija pieņemams, meklēja alternatīvu – un atrada to Zaļajā partijā. Piemēram, Minhenē Zaļā partija ir pat absolūtā uzvarētāja.
“[Spēcīga] attieksme populisma vietā” – ar šādu saukli Zaļā partija startē arī Hesenē. Un solās gūt labus panākumus. Tāpat kā Bavārijā, arī Hesenē vēlēšanās uzmanības centrā nav lielā politika vai patvēruma meklētāji, bet gan praktiskas lietas, kā katastrofāli augošas dzīvokļu īres cenas, vietu trūkums bērnudārzos, sabiedriskā transporta un vides problēmas. Tareks al Vazirs, zaļo ministru prezidenta kandidāts un līdzšinējais zaļo-kristīgo demokrātu koalīcijas ekonomikas ministrs, ir gandrīz tikpat populārs kā kristīgo demokrātu premjers Folkers Bufjē. “Šādus augstumus [aptauju rādītājos] kā patlaban mēs varam sasniegt tikai tāpēc, ka tautu partijas tās vecajā formā vairs nepastāv,” sacījis al Vazirs.
Tikmēr Angela Merkele, kura arī pēdējā nedēļā aktīvi iesaistījusies Hesenes priekšvēlēšanu kampaņā, intervijā Hesenes sabiedriskajam medijam centusies samazināt šo vēlēšanu nozīmību: Merkele: “Nevar katras landtāga vēlēšanas stilizēt tā, it kā tās būtu mazas bundestāga vēlēšanas.” Ne lielā politika, bet gan vien Hesenes iedzīvotāji stāvot to centrā.
