Uldis Šmits: Latvijā ir liela paļāvība, ka Vācija visu domā un dara pareizi 22
Nupat ir aizvadīta Vācijas atkalapvienošanās divdesmit piektā jubileja. Savukārt nākamajā mēnesī kanclere Angela Merkele varēs atzīmēt desmito gadskārtu, kopš viņa atrodas valdības priekšgalā. Un prese apspriež viņas izredzes iegūt Nobela Miera prēmiju.
Kancleres Merkeles iemiesotā Vācijas politika nu jau labu laiku ir vispārējas uzmanības centrā. Gan nevis pateicoties jubilejām, bet dažādām Eiropu piemeklējušajām krīzēm, kuru risinājumi tiek gaidīti pārsvarā no Berlīnes. Taču Vācijas vai, pareizāk, Merkeles izvirzīšanās priekšplānā nozīmē arī to, ka Eiropai trūkst citu līderu un ka Berlīnē pieņemtie lēmumi aizēno Eiropas Savienības kolektīvo lomu. Turklāt neviena krīze nav atrisināta.
Mēs uzlūkojam Vācijas pieņemšanos spēkā ar lielu un varbūt pārlieku paļāvību. Latvija parasti vairāk vai mazāk ērti iekārtojas flagmaņa ķīļūdenī, un tāpat sabiedriskā doma visnotaļ atzinīgi uztvēra, piemēram, Grieķijai noteikto taupības kūri. Mēs labi saprotam vāciešu attieksmi, ņemot vērā, ka viņi ir kreditori un spēkā esošie ekonomikas likumi un spēles noteikumi nemainās pat tad, ja kāda valsts sarīko referendumu, lai, rupji izsakoties, atteiktos maksāt parādus. Latviešu un vāciešu šķietami tuvā mentalitāte un vēsturiskā pieredze, kaut arī atšķirīgos laikos dažādi vērtējama, mums liek uztvert Berlīnes piedāvājumus kā saprātīgākos, kas vairākumā gadījumu droši vien ir pamatoti. Tomēr Eiropas attīstības vīzijas nav sagaidītas. Būtu gan muļķīgi par to vainot tikai Vāciju.
Saimniecisko lietu kārtošanā taupīgie vācieši un praktiskie latvieši tātad it kā ir vienisprātis. (Kaut arī, godīgi sakot, bijām gaidījuši plašāku Vācijas iesaistīšanos mūsu ekonomikā.) Cita lieta – ģeopolitisko interešu sakritība, jo Vāciju un Baltijas valstis vai, plašāk ņemot, visa bijušā Austrumu bloka valstis vieno dalība ES un Ziemeļatlantijas aliansē. Bet tieši NATO ietvaros domstarpības reizēm atklājas ļoti uzskatāmi. Pērn augustā vizītes laikā Rīgā Merkele ļoti kategoriski iestājās pret alianses spēku pastiprināšanu jeb bāzu izvietošanu Baltijā. Vai varbūt sāksim ar attālāku jautājumu: kas var apgalvot, ka Albānija visos kritērijos ir piemērotāka valsts iekļaušanai NATO nekā Gruzija, kurai šķēršļi uz aliansi visvairāk tika likti no Berlīnes puses? Šodien ir manāmas Berlīnes rūpes paslaucīt zem paklāja Krimas aneksijas tēmu. Vācija droši vien izmantos savu ietekmi, lai pēc iespējas ilgākā laika periodā novērstu Ukrainas iestāšanos NATO un ES. Ukrainā tirgus tomēr ir mazāks nekā Krievijā. Ak, jā, Vācijas industrija nemaz neesot ētiski tik nevainojama, kā izskatās. Visur pasaulē izplatītie “VW” autiņi bijuši aprīkoti ar programmatūru, kas uzrāda falsificētus kaitīgo izmešu datus. Bet tāpēc jau mēs nepārstāsim ticēt vācu auto kvalitātei un Vācijas autorūpniecībai. “Le Monde” raksta, ka Briselē par uzticību “VW” zīmolam gādā 43 no 240 tur reģistrētajiem autoindustrijas lobistiem. Šis starpgadījums sevišķi neiedragās Vācijas ekonomiku, kas arvien izceļas ar konkurētspēju, kas tiek panākta arī ar Eiropas izpratnē lēta darbaspēka piesaisti – viens no neafišētajiem iemesliem kancleres labvēlībai pret bēgļu uzņemšanu valstī. Viņu tomēr savācās pārāk daudz, tāpēc parādījās Berlīnes un tikai vēlāk arī Parīzes uzstādījumi par “bēgļu godīgu sadali”.
Nenoliedzami, mūsu politiķi varētu daudz ko pamācīties no vāciešiem. Pirmām kārtām, valdošo partiju prasmi saliedēties valsts interešu vārdā. Bet visvairāk to, ka valsts politiku veido pati valsts un galvenokārt pati aizstāv, nevairoties no partneru viedokļu apstrīdēšanas un kritizēšanas. Kas Latvijas gadījumā nozīmētu arī Vācijai adresētu kritiku.
