Uldis Šmits: Līdz ar Dombrovski Latvijai jāpiedāvā arī idejas 6
Eiropas Parlamentā varētu tikt izveidots kas līdzīgs lielajai koalīcijai pa vācu modei ar konservatīvo jeb Eiropas Tautas partijas, sociāldemokrātu un varbūt liberāļu piedalīšanos. Taču Vācijas iespaids EP un kopumā Eiropas Savienībā pastiprināsies ne tikai formas ziņā vien. Tie eiropieši, kuri EP vēlēšanās balsoja par galēji labējiem vai galēji kreisajiem un tātad pret Angelas Merkeles iemiesoto kursu, būs, paši to negribēdami, vairojuši viņas ietekmi.
Tā pieaugs lielā mērā uz Parīzes rēķina. No Francijai Eiroparlamentā atvēlētajām 74 vietām 24 aizņems Nacionālās frontes cilvēki (iepriekš – 3) un būs vēl arī daži dziļā kreisumā ieslīgušie, bet tas nozīmē Francijas ierasti spēcīgāko partiju īpatsvara vēl nepieredzētu sarukumu. Protams, šīs aplēses nav noteicošās, un galvenā lemšana notiek ne jau parlamentā, kur turklāt eiropeisko spēku pārsvars kopumā nav nopietni apdraudēts. Tomēr diez vai Franciju vairs var blakus Vācijai dēvēt par vienu no divām “Eiropas lokomotīvēm”. Tomēr Merkelei, kurai jau tāpat pārmet diktātu un uzkundzēšanos, ir nepieciešams politisks partneris, kas būtu arī sava veida pretspēlētājs. Iespējams, šo lomu uzņemsies Itālijas valdības galva Mateo Renci, kura Demokrātiskā partija guva vēlēšanās labus panākumus. (Itālija jūlijā kļūs par ES Padomes prezidējošo valsti, lai pēc pusgada nodotu stafeti Latvijai.) Bet, kā viņš sacījis, “no šīs delikātās situācijas vajag iziet kopīgi, sadodoties rokās”. Francija, kaut politiski novājināta, aktīvi iesaistīsies ES biezāko portfeļu dalīšanā, kas jau ir visnotaļ kaujinieciski sākusies. Šajā aizrautīgajā nodarbē Eiropas lielvalstis atkal saskaras ar grūti izskaidrojamu pretrunu – ja arī, britu premjera Kemerona vārdiem, ES ir pārāk “liela”, “pavēlnieciska” un “uzbāzīga”, tad to nekādā ziņā nevarētu attiecināt uz ES augstākajām amatpersonām, kuras ir blāvas un bez iniciatīvas. Jo galvenokārt Berlīnes, Parīzes un Londonas izraudzītas ar aprēķinu, lai šīs kompromisa figūras neaizēnotu lielvalstu valdošos politiķus…
Mums šajā sakarā svarīgi, lai Latvija piedāvātu ne tikai Dombrovski komisāra amatam, bet arī idejas un lai tās tiktu aizstāvētas, vēlams, kopā ar Igauniju un Lietuvu. Uz pagājušo vēlēšanu fona baltieši izskatās cienījami – piekasīgie Rietumu analītiķi ierindo ES pretinieku galēji labējā spārnā vienīgi Lietuvas, pareizāk, Rolanda Paksa partijas “Kārtība un taisnīgums” pāris deputātu. Mēs pat varētu sniegt pamācošus norādījumus par “fašisma” briesmām vienai otrai valstij, piemēram, Grieķijai, kuras pārstāvji savulaik pamācīja Latviju un Igauniju. Taču nebūsim sīkumaini, ir steidzamākas lietas, un grūtībās nonākušie lielvalstu politiķi dažas nupat atgādināja: moderno tehnoloģiju ieviešana, enerģētika, robežu aizsardzība, drošība šī jēdziena plašākā nozīmē u. c. Eiropas eksistenciālie jautājumi nav izzuduši. Varbūt ir pienācis laiks, lai atbildes uz tiem meklētu ne tikai Berlīnē vai Parīzē, bet arī Rīgā.
