Franks Gordons: Merkeles ceturtais uznāciens 3
Angela Merkele – patiešām dūšīgā sieviete, kuru daudzi uzskata par “Rietumu atbildi Trampam”, – pie varas noturējusies 12 gadus, un tagad pienācis laiks ir viņas ceturtajam uznācienam uz Vācijas politiskās skatuves. Ja viņa turpinās vadīt Vācijas valdību (un faktiski valsti) konstitūcijā paredzētos nākamos četrus gadus, tad tas nozīmēs, ka vesela vāciešu paaudze uzaugusi, nepazīstot citu kancleri kā Merkeli.
2005. gadā pirmoreiz kļuvusi par valdības vadītāju, pateicoties savas partijas – Kristīgi demokrātiskās savienības (CDU/CSU) – uzvarai vēlēšanās, Merkele, luterāņu mācītāja meita, bija pazīstama kā nevardarbīgas protesta kustības dalībniece 1989. gada rudenī. Šī kustība paātrināja Kremļa protektorāta VDR agoniju. Uzaugusi šajā valstiskajā veidojumā, viņa teicami apguva krievu valodu un, kancleres amatā vairākkārt tiekoties ar Vladimiru Putinu, brīvi un nepiespiesti varēja ar viņu sarunāties – vēl jo vairāk tāpēc, ka Putins, bijušais KGB rezidents Drēzdenē, savukārt runā vāciski.
2015. gads Angelai Merkelei bija divējādi liktenīgs: apliecinājusi gatavību uzņemt Vācijā ap miljonu bēgļu, patvēruma meklētāju un citu migrantu no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem, viņa uzņēmās milzīgu atbildību, smagu nastu (“Wir schaffen das” – “Tiksim galā”) un reizē iemantoja ļoti daudzu vāciešu nīgru protestu un naidu. Zināms mierinājums viņai bija “Gada personas” tituls uz amerikāņu žurnāla “TIME” vāka.
Visu cieņu Merkeles aukstasinībai un izturībai: 2016. gadā migrantu vilnis manāmi noplaka, daudzi atrada darbu, citus sāka sūtīt atpakaļ, un vienlaikus uzplauka Vācijas ekonomika, tās ražojumu eksports auga, un šā gada 24. septembra Bundestāga vēlēšanu priekšvakarā maz kāds šaubījās par viņas uzvaru. Diemžēl Merkeles ceturtais uznāciens sakrita ar “Alternative für Deutschland” – “AfD” pirmo uznācienu
“AfD”, nebaidos teikt, ir ģiftīga, kauslīga, izteikti prokrieviska un labēji radikāla partija, kuras elektorāts zināmā mērā atgādina Donalda Trampa elektorātu: ne pārāk izglītota “krogu publika”, mazpilsētu mājsaimnieces u. tml. Viņus pārbiedēja “nebalto” migrantu bari. Viņi uzķērās uz “AfD” politiķu retoriku – sak, pietiek kaunēties par tiem nacistiskā “trešā reiha” gadiem, nav ko mūžīgi pieminēt holokaustu… Viens no “AfD” runasvīriem pat aicināja “lepoties par mūsu karavīriem abos (!) pasaules karos”. Un tai pašā laikā “AfD” sludina, ka ar Putina Krieviju jāsaprotas, jo “mums ar Krieviju ir kopīgas vērtības”. Naida un tumsonības sprediķu rezultātā “AfD” deputāti nu iesoļos Bundestāga zālē zem apaļā kupola.
Angelas Merkeles uzvara Bundestāga vēlēšanās sola pasaulei, ka Vācija arī turpmāk būs ekonomiski spēcīgs stabilizējošs faktors Eiropas Savienībā un pildīs savas saistības, stiprinot NATO aliansi. Bet “AfD” frakcija Vācijas parlamentā noteikti ievieš disonansi, bojā gaisotni arī opozīcijas solos.
