Merkele memuāros savu saukli “Wir schaffen das!” atzīst par banālu, bet Putinu raksturo kā vienmēr uzbrukt gatavu cilvēku 0
Otrdien laisti klajā Vācijas bijušās kancleres Angelas Merkeles memuāri “Freiheit: Erinnerungen 1954-2021” (Brīvība: Atmiņas 1954-2021), kas vienlaikus iznākuši 30 valodās.
Kopš Merkele 2021.gadā atstāja valdības vadītājas krēslu, viņa tikusi kritizēta par nepietiekami stingru nostāju pret Krieviju, par bīstamo Vācijas enerģētisko atkarību no krievu gāzes un par valsts robežu atvēršanu nekontrolētai nelegālo imigrantu plūsmai.
Tajā pašā laikā šobrīd 70 gadus vecā Merkele palikusi atmiņā ar savu mierīgo vadības stilu.
Savos 736 lapaspuses biezajos memuāros, kas tapuši kopdarbībā ar viņas ilggadējo līdzstrādnieci Beāti Baumani, viņa noraidījusi savu atbildību par jebkādām šodienas problēmām.
Pēc vairākiem gadiem, kas pamatā aizvadīti ārpus sabiedrības izmanības, saistībā ar viņas memuāru publicēšanu Merkele devusi virkni interviju, kurās izteikusies gan par savu bērnību komunistiskā režīma jūgā bijušajā Austrumvācijā, gan par savām attiecībām ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, kā arī ar bijušo un nākamo ASV prezidentu Donaldu Trampu.
Savos memuāros cita starpā viņa detalizēti apskatījusi 2015.gada migrācijas krīzi, kas lielā mērā raksturoja viņas politiskās darbības beigu posmu.
Merkeles kritiķi norāda, ka lēmums atvērt Vācijas robežas nekontrolētai nelegālo imigrantu plūsmai noveda pie straujā popularitātes kāpuma, ko piedzīvo labējo eiroskeptiķu partija “Alternatīva Vācijai” (AfD).
Tikmēr bijusī kanclere, kas tolaik ļāvās uzņemt pašbildi kopā ar kādu sīriešu patvēruma meklētāju, apgalvo, ka “joprojām nesaprot (..), kā iespējams uzskatīt, ka draudzīga seja fotogrāfijā var mudināt bariem ļaužu bēgt no savas dzimtenes”.
Atzīstos, ka Eiropai ir jāaizsargā savas ārējās robežas, bijusī politiķe norāda, ka “labklājība un likuma vara vienmēr padarīs Vāciju un Eiropu (..) par vietām, kurp ļaudis vēlas doties”.
Viņa arī uzsver, ka, pateicoties ātrajam vācu sabiedrības novecošanās procesam, “legāla imigrācija ir būtiska”.
Savu tagad jau bēdīgi slaveno tā laika saukli “Wir schaffen das” (“Mēs to spējam”) Merkele tagad raksturo kā “kā banālu paziņojumu, ka šķēršļu gadījumā jāpieliek pūles to pārvarēšanai”.
Pievēršoties AfD, Merkele brīdina tradicionālās partijas no labējo populistu retorikas pārņemšanas, nepiedāvājot esošo problēmu konkrētus risinājumus, jo tādējādi tradicionālās partijas cietīšot neveiksmi.
Merkele memuāros aizstāvējusi arī savas attiecības ar Putinu.
Viņa Krievijas diktatoru raksturojusi kā cilvēku, kas “pastāvīgi saglabā modrību, baidoties no pāridarījuma, un vienmēr ir gatavs uzbrukt”.
Neskatoties uz to, Merkele apgalvo, ka viņai bijusi taisnība, atsakoties pārtraukt kontaktus ar Krieviju un saglabājot ar to tirdzniecības attiecības.
Bijusī kanclere norādījusi, ka Krievija līdz ar ASV ir viena no abām pasaules kodollielvastīm.
Viņa arī aizstāvējusi savu iestāšanos pret Ukrainas uzaicināšanu iestāties NATO 2008.gadā alianses Bukarestes samita laikā, jo būtu iluzori uzskatīt, ka kandidātvalsts status būtu to pasargājis no Krievijas uzbrukuma.
Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka, atgriežoties no samita, viņa jutusi, ka “NATO nav kopīgas stratēģijas, kā izturēties pret Krieviju”.
Merkele noraidījusi arī kritiku, ka piekritusi gāzesvadu “Nord Stream” būvniecībai. Viņa norādījusi, ka vienošanos par “Nord Stream 1”, kas savienoja Krieviju ar Vāciju pa Baltijas jūras dibenu, parakstījis viņas priekštecis kanclera amatā Gerhards Šrēders, kas kļuvis bēdīgi slavens kā “Putina draugs”.
Savukārt piekrišanu “Nord Stream 2” būvniecībai, neskatoties uz Krievijas veikto Krimas okupāciju un aneksiju un iebrukumu Ukrainas kontinentālajā teritorijā, viņa devusi, jo būtu bijis grūti pārliecināt patērētājus Vācija un citviet Eiropā piekrist pārejai uz dārgāku sašķidrinātās gāzes izmantošanu no citiem avotiem.
Viņa arī apgalvo, ka gāze bijusi nepieciešama kā pārejas perioda enerģijas avots, pārorientējoties uz atjaunojamajiem enerģijas avotiem pēc atteikšanās kodolenerģijas, ko izraisīja 2011.gada Fukusimas atomelektrostacijas katastrofa.
Merkele arī apgalvo, ka kodolenerģija neesot nepieciešama, lai Vācija sasniegtu tā dēvētos klimata mērķus, un ka Vācijas atteikšanās no kodolenerģijas varot iedvesmot arī citas valstis sekot tās piemēram.
