Franks Gordons: Merkele – krieviski, Putins – vāciski 34
Vācijas vēstnieks Latvijā Rolfs Šute intervijā “Latvijas Avīzei” teica, ka kanclere Angela Merkele bieži sazvanoties ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Nav arī brīnums: galu galā kanclere Merkele, kurai skolas gados komunistiskajā Austrumvācijā vajadzēja obligāti apgūt valodu, “kurā runāja Ļeņins”, krievu mēlē bez grūtībām komunicē ar Vladimiru Putinu, kurš savulaik, būdams KGB rezidents Drēzdenē, iemācījies brīvi runāt valodā, kurā uzrakstīts “Fausts”.
Valodu zināšanas atvieglo kontaktus, un pēc kārtējas “sazvanīšanās” nav brīnums, ka Merkele, runādama kārtējā savas partijas – Kristīgi demokrātiskās savienības (CDU) – pasākumā, pauda savu nodomu “panākt tādu vienošanos starp Eiropas Savienību un Krieviju, kas ļautu atcelt pret Krieviju vērstās rietumvalstu sankcijas”. Vai te, runājot metaforās, sentimentālais “vācu romantisms” sastopas ar krievu “dvēselisko garīgumu” (duhovnostj)?
Uz lielā NATO Varšavas saieta fona nav palicis nepamanīts arī kārtējais tā sauktais Pēterburgas dialogs, kura ietvaros pilsētā pie Ņevas sastopas Vācijas un Krievijas “politikas, ekonomikas un kultūras” dūži. Atgādināsim, ka šo īpatnējo “abu nāciju sabiedrības pārstāvju forumu” bija nodibinājuši Vladimirs Putins un bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, kurš, šķirdamies no šī augstākā amata, ticis jo dāsni atlīdzināts, kļūstot par Krievijas milzu konglomerāta “Gazprom” valdes locekli: pasakaina alga, karaliska akciju pakete un nekādu pienākumu, jo pilnīgi pietiek ar parakstu – “bij. Vācijas bundeskanclers”.
Līdztekus Maskavā notika tā sauktās Bergedorfas sarunas, ko organizējis kāds “Kerbera fonds” ar mērķi Vācijai un Krievijai “atrast kopsaucēju”. Visa šī vāciski –krieviskā būšana kļūst saprotama, kad lasām, ko izdevuma “Der Spiegel” interneta portālā raksta šī žurnāla spilgtākais publicists Klauss Vīgrefe savā esejā “The Siren Song of NATO’s Hawks” (“NATO vanagu sirēnas dziesma”). Viņš jau pašā sākumā apšauba NATO politisko un militāro līderu uzskatu, ka šīs alianses klātienes stiprināšana Baltijas valstīs un Polijā uzlabošot Eiropas drošību.
Esejas autors raksta, ka pat Josifs Staļins, viens no lielākajiem noziedzniekiem, nebija uzdrošinājies uzbrukt NATO aliansei, kas izveidojās 1949. gadā kā pretsvars PSRS. Arī Hruščovs to neriskēja, nedz tie, kas valdīja pēc viņa. Vai tad tiešām Putins – viens no trijiem puslīdz demokrātiskā ceļā pie varas tikušiem Krievijas vadītājiem – uzņemsies šo risku? Klauss Vīgrefe nosodoši piemin tādus “vanagus” kā bijušais NATO pavēlnieks Veslijs Klarks un bijušais vācu ģenerālis Egons Ramss, kuri brīdinājuši, ka Baltijas valstu un Polijas 1300 kilometru garā robeža ar Krieviju un Baltkrieviju – no Narvas līdz Brestai – varot kļūt par tramplīnu Krievijas bruņoto spēku iebrukumam Eiropā. Esejas autors stipri apšauba NATO “vanagu” apgalvojumu, ka Krievija esot “eksistenciāls drauds” Eiropai. Viņš solidarizējas ar Vācijas ārlietu ministru Franku Valteru Šteinmeijeru, kurš krasi vēršas pret “bungu rībinātājiem” un uzstājīgi iesaka “ieturēt pauzi pārdomām un meklēt perspektīvu”. Esejas noslēgumā Vīgrefe raksta: “Absolūta drošība vienai pusei nozīmē absolūtu nedrošību visām pārējām valstīm. Putins jau paziņojis, ka viņš uz jaunajiem NATO pasākumiem atbildēs ar pretsoļiem.”
Klauss Vīgrefe, piebalsojot Šteinmeijeram, aicina NATO militāristus “ieturēt pauzi”. Taču derētu ieklausīties arī brīdinājumā, ko paudusi NATO saieta dalībniece – Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite. Intervijā tam pašam “Der Spiegel” viņa iesaka: “Mums Putina paranoja jāņem nopietni. Krievija ir neaprēķināma.”
Nupat bija runa par 1300 km garo robežu, kur stiprināma NATO klātiene, lai nosargātu Baltijas valstis un Poliju. Šīs līnijas dienvidu posms “pieguļ” Baltkrievijas teritorijai, un te nu, manuprāt, mūs varētu uzmundrināt ziņa, ka šīs valsts autoritārais prezidents Aleksandrs Lukašenko formulējis jaunu militāro doktrīnu, kas aizliedz Baltkrievijas bruņotajiem spēkiem darboties ārpus savas valsts robežām. Tātad Krievija nevar cerēt uz Baltkrievijas dalību militārās operācijās jebkuras citas valsts teritorijā. Daudzējādā ziņā Lukašenko pēdējā laikā “iet savu ceļu”, piemēram, ievērojot neitralitāti Krievijas un Ukrainas konfliktā.
