Juris Lorencs: Merkele iedzīta strupceļā? 3
Un tā pirmais mēģinājums izveidot jauno Vācijas valdību beidzies bez rezultātiem. Tas ir bezprecedenta notikums visā pēckara periodā. “Dunci mugurā” kanclerei Angelei Merkelei iegrūda ideoloģiski vistuvākie sabiedrotie – liberāļi jeb “Brīvo demokrātu partija”. Eksperti vēl tagad min, kāpēc viņi tā rīkojās. Vai tā bija nevēlēšanās atkāpties no saviem principiem, kā viņi paši deklarēja? Varbūt bailes no atbildības, egoisms vai vienkārši cinisks aprēķins? Visdrīzāk jau viss kopā. Daži apgalvo, ka konflikta cēlonis slēpjoties liberāļu līdera Kristiāna Lindnera personīgajās ambīcijās, bezmaz vai viņa ne visai stabilajā psihē.
Tomēr diezin vai būtu taisnīgi vainot tikai liberāļus un Lindneru, liela daļa atbildības par pašreizējo situāciju jāuzņemas arī pašai Merkelei. Viņas neapdomīgā politika bija tā, kas ļāva Vācijas parlamentā iekļūt populistiskajai partijai “Alternatīva Vācijai”, tieši tās panākumi izraisīja ķēdes reakciju, kuras rezultātus redzam šodien.
Vērojot politisko procesu Vācijā, nāk prātā jau pa pusei aizmirsti notikumi tepat pie mums Latvijā. Proti, 6. Saeimas vēlēšanas un mokošie mēģinājumi izveidot koalīcijas valdību. Pēc tam, kad Saeimai neizdevās apstiprināt Māra Grīnblata un Ziedoņa Čevera valdības, prezidents Guntis Ulmanis aicināja par premjeru “neatkarīgu”, kā toreiz šķita, kandidātu – Andri Šķēli. Iemesls tik ilgai un grūtai valdības veidošanai bija visai neparastais 6. Saeimas sastāvs, vispirms jau Zīgerista partijas iegūtie 16 mandāti (14,9% balsu). Parlaments izrādījās neglābjami fragmentēts un sašķelts, kas apgrūtināja stabilas koalīcijas izveidi.
Kaut ko līdzīgu redzam šodien Vācijā. Partijas “Alternatīva Vācijai” negaidītā veiksme nesenajās vēlēšanās (12,6% balsu) izrādījās tas liktenīgais “ķīlis”, kura dēļ valdības koalīciju nevarēja izveidot tradicionālie sabiedrotie pēckara Vācijas politikā. Gan kristīgajiem demokrātiem kopā ar liberāļiem, gan sociāldemokrātiem kopā ar zaļajiem vienkārši pietrūka balsu. Savukārt mēģinājums izveidot triju partiju tā dēvēto Jamaikas koalīciju – kristīgie demokrāti kopā ar liberāļiem un zaļajiem – sadūrās, kā tagad redzam, ar neatrisināmām pretrunām iespējamo nākamās valdības partneru starpā. Vēl kāda interesanta paralēle starp Latviju un Vāciju – gan Zīgerista partijas, gan partijas “Alternatīva Vācijai” panākumus noteica tautas neapmierinātība ar pavisam konkrētiem notikumiem. Latvijas gadījumā tas bija “Bankas Baltija” sabrukums, Vācijā – 2015. gada bēgļu problēma, kad valstī nekontrolēti sāka ieplūst migranti no Sīrijas un Āfrikas.
Neapšaubāmi, Vācijā patlaban ir politiska krīze, bet tā ne tuvu vēl nav valsts krīze. Vācijas konstitūcija precīzi atrunā visas procedūras, kā rīkoties šajā gadījumā. Pats radikālākais, kas var notikt, – ārkārtas vēlēšanas. Tās gan nesola neko labu ne kristīgajiem demokrātiem, ne “sociķiem” – tā vismaz liecina jaunākās socioloģiskās aptaujas. Abas “vecās partijas” zaudētu vēl dažus procentus vēlētāju atbalsta. Rezultāts varētu izrādīties pavisam bēdīgs, par abām kopā tām neizdotos savākt pat 50% balsu. Tāpēc nav izslēgts, ka šādos apstākļos līdzšinējās varas partijas tomēr izšķirsies turpināt strādāt kopā “lielajā koalīcijā” arī nākamos četrus gadus. Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeijers licis noprast, ka valsts interešu vārdā viņš pats atbalstītu tieši šādu notikumu attīstību. Pagaidām gan “sociķi” gluži kā teātrī ietur garu pauzi, daži pat izteikušies, ka viņiem nebūtu nekas pretī atbalstīt arī Merkeles mazākuma valdību. Izskatās gan, ka šī pauze vairāk kalpo kā instruments lielāku “labumu” iztirgošanai nākamajā valdībā.
Tikmēr pati Merkele jau spiesta klausīties balsis, ka “viņas laiks ir aizgājis”. Patiešām, bēgļu problēmas ignorance, partijas “Alternatīva Vācijai” spēku nenovērtēšana, sliktie vēlēšanu rezultāti un augstprātīgā attieksme nesenajās koalīcijas sarunās liecina, ka pēc divdesmit septiņiem Vācijas politikā pavadītiem gadiem (no tiem divpadsmit kancleres krēslā) Merkele vismaz nedaudz ir zaudējusi realitātes izjūtu. Jācer, ka šie notikumi viņai palīdzēs nolaisties “tuvāk zemei” un izdarīt vajadzīgos secinājumus. Par vienu gan varam būt droši – kanclera krēsls jau tukšs nepaliks.
