“Iedzīvotāju apvienošana pilnībā netika panākta ne 1990. gadā un nav sasniegta arī tagad,” tā Merkele par Vācijas atkalapvienošanu 2
Rūdolfs Bruss, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 3. oktobrī, aprit 30 gadi kopš Vācijas atkalapvienošanās. Neskatoties uz apaļo gadadienu, koronavīrusa izplatības dēļ svinības šoreiz ir daudz piezemētākas.
Katru gadu atkalapvienošanās jeb Vienības dienas galvenās svinības tiek rīkotas citā Vācijas pilsētā, un šogad kārta pienākusi Potsdamai, kas ir Brandenburgas federālās zemes galvaspilsēta. Potsdamā jau kopš septembra sākuma ir atklāta brīvdabas Vienības izstāde.
Vienības diena un vēsture
Lai arī 1990. gada 3. oktobris ir datums, kad Vācijas Federatīvajā Republikā tika iekļauta Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija un apvienota Berlīne, Vienības dienas svinēšana šajā datumā nebūt nav pašsaprotama lieta.
Sākotnēji tika rosināts Vienības dienu atzīmēt 9. novembrī, Berlīnes mūra krišanas gadadienā.
Tomēr šim datumam Vācijas vēsturē ir arī negatīva nokrāsa, īpaši saistībā ar 1938. gadā notikušo Kristāla nakti, kad nacisti sarīkoja grautiņus pret ebreju īpašumiem.
Tāpēc ir tikai saprotams, ka pat tik nozīmīgs un emocionāli pacilājošs datums kā 9. novembris netika izraudzīts. Ne visiem Vācijas politiķiem 3. oktobris ir šķitis nozīmīgs.
Vēloties iegūt vienu papildu darba dienu un tādā veidā veicināt ekonomisko izaugsmi, 2004. gadā toreizējais kanclers Gerhards Šrēders centās panākt Vienības dienas izņemšanu no oficiālo brīvdienu saraksta un pašu svētku pārcelšanu uz oktobra pirmo svētdienu. Šādu ieceri viņam tomēr neizdevās realizēt.
Tuvojoties Vācijas apvienošanai nozīmīgiem datumiem, vienmēr tiek uzdots jautājums, vai tā ir bijusi veiksmīga. Uz šo jautājumu ir gandrīz neiespējami atbildēt, jo viss ir atkarīgs no tā, ko ņem par atskaites punktu. Aizvadītajos 30 gados bijusī Austrumvācija neapšaubāmi spērusi platus soļus, lai mazinātu ekonomisko atpalicību iepretim valsts rietumu daļai.
Apvienošanās brīdī 1990. gada 3. oktobrī iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu cilvēku Austrumvācijā bija tikai 37% no Rietumvācijas līmeņa, bet tagad tie ir jau 79,1%, norādīts Vācijas valdības ikgadējā ziņojumā.
Samazinājies arī bezdarbs, kas vēl 2005. gadā Vācijas austrumos bija 15%, bet tagad nokritis zem 10%.
Tomēr joprojām vērojams, ka valsts rietumos iedzīvotāji vairāk tic demokrātijai, kuru par labāko politisko sistēmu atzinuši 91% rietumvāciešu, bet tikai 78% austrumvāciešu.
Atšķirības Vācijas austrumu un rietumu teritoriju iedzīvotāju attieksmē var novērot arī vēlēšanās. Labējie un kreisie radikāļi Vācijas austrumos bauda daudz lielāku vēlētāju atbalstu nekā rietumos.
Arī kanclere Angela Merkele ir atzinusi, ka vēl jāveic daudz darba, lai apvienotu vēl tikai pirms 30 gadiem sašķelto vācu tautu. Vienības dienas svinībās pērn viņa norādīja, ka, lai arī oficiālā Vācijas apvienošanās ir notikusi, abu valsts daļu iedzīvotāju apvienošana “pilnībā netika panākta ne 1990. gada 3. oktobrī un nav sasniegta arī tagad”.
Lai arī pati Merkele nāk no bijušās Austrumvācijas, daudzi šīs valsts daļas iedzīvotāji uzskata, ka ir pārāk maz pārstāvēti politiskajās un biznesa aprindās un viņu balsis nav pietiekami sadzirdētas.
Kādā aptaujā 57% Vācijas austrumu teritoriju iedzīvotāju atzinuši, ka jūtoties kā otrās šķiras pilsoņi, vēsta raidsabiedrība “Deutsche Welle”. Savulaik, 1990. gadā, Vācijas kanclers Helmūts Kols austrumvāciešiem bija solījis “plaukstošas ainavas”, tomēr ne visur tās ir sagaidītas.
Kopš 1989. gada Vācijas austrumus pametuši aptuveni divi miljoni cilvēku, kas ir tikai pastiprinājis reģiona ekonomiskās problēmas, jo aizbraucēji parasti ir gados jauni un izglītoti. Vairums Vācijas austrumos esošo uzņēmumu pieder rietumvāciešiem vai ārvalstu kompānijām, bet pašā bijušās Austrumvācijas teritorijā neatrodas gandrīz nevienas lielas firmas galvenā mītne.
Vai tā laika politiķi bija spējīgāki?
Vācijas atkalapvienošanās notika ļoti strauji un mierīgi. Vēl tikai 1989. gada 9. novembrī krita Berlīnes mūris, bet jau 1990. gada 3. oktobrī Austrumvācija tika iekļauta Vācijas Federatīvajā Republikā. Lai Vācija vispār varētu tikt apvienota, bija jāgūst četru Otrā pasaules kara uzvarētāju – ASV, Francijas, Lielbritānijas un PSRS – piekrišana.
Uzreiz pēc Berlīnes mūra krišanas tas nebūt nebija pašsaprotami. Pat starp Rietumvācijas sabiedrotajiem bija vērojama liela skepse un bailes par apvienotu Vāciju Eiropas centrā. Tomēr ar prasmīgas diplomātijas palīdzību Kolam izdevās gūt Lielbritānijas premjerministres Mārgaretas Tečeres un Francijas prezidenta Fransuā Miterāna piekrišanu.
Tomēr galvenais bija pārliecināt Padomju Savienības līderi Mihailu Gorbačovu par to, ka apvienota Vācija, kas turklāt paliktu NATO, nebūs drauds Padomju Savienībai. Apvienošanai par labu noteikti nāca arī tas, ka ekonomisko problēmu nomocītajai Padomju Savienībai bija vajadzīga Rietumvācijas finansiālā palīdzība.
Straujā un mierīgā ceļā panāktā aukstā kara izbeigšana un Vācijas apvienošana liecina par spējīgiem un pragmatiskiem iesaistīto valstu līderiem.
Tas liek uzdot jautājumu – vai mūsdienu politiķu paaudze spētu tikt galā ar šāda mēroga izaicinājumiem? Sagaidot Vācijas atkalapvienošanās 30. gadadienu, jāatzīmē arī, ka pusi šī laika tās valdību vadījusi tieši Merkele.
Viņa paziņojusi, ka piekto pilnvaru termiņu parlamenta vēlēšanās nākamgad necentīsies iegūt. Tātad pēc ilgajiem un stabilajiem Merkeles valdīšanas gadiem vāciešiem nāksies izraudzīties jaunu līderi.
