Merķeļa dzīvoklis piederējis hosteļa “magnāta” brālim, terašu trakums un Baidens iedrošina Saeimu. Nedēļas notikumu apskats 4
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Hosteļu “magnāts”
“Negribu nodarboties ar biznesu, kas kaitē cilvēkiem,” tā savu pāriešanu no augļošanas uz hosteļu biznesu pērn augustā Andrim Kivičam viņa interneta raidījuma “Bullshit Experience” sarunā skaidroja Ernests Rieksts. Tagad, astoņus mēnešus vēlāk, pēc traģiskā ugunsgrēka Merķeļa ielā 8, kurā gāja bojā astoņi cilvēki un slimnīcā vidēji smagā stāvoklī nogādāti seši cietušie, Ernests Rieksts ir policijas meklēšanā.
Sarunā viņš atklāj, kā sācis biznesu ar sešiem netīriem matračiem un 1600 latiem. Pirmajā gadā viņa piedāvājumā jau bija 100 gultasvietas par 20 latiem par nakti. Līdz beidzot biznesu izvērsis līdz 500 gultasvietām, pretendējot uz lielākā hosteļu īpašnieka statusu Baltijas valstīs. Tagad gan peļņa neesot tik liela, jo par gultasvietu varot paņemt vien piecus eiro.
Pretēji Rīgas mēra Mārtiņa Staķa gribētajai realitātei hostelis bija likumīgs – Valsts ieņēmumu dienests pagājušonedēļ atklāja, ka Merķeļa ielas hosteļa dzīvokļa īpašnieks bija reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs. VID nav grūti uzmanīt šādus hosteļa pakalpojumu sniedzējus – tikai laiku pa laikam jāsalīdzina sava datubāze ar izmitināšanas lietotnes “AirBnB” piedāvājumiem.
SIA “Hospitality Solutions” jau pusotru gadu bija arī Valsts darba inspekcijas (VDI) redzeslokā (11 sūdzības!), tam piemēroti sodi par nereģistrētu nodarbinātību un atalgojuma neizmaksāšanu. Tā kā šis uzņēmums izvairījies no nodokļu nomaksas, VID tā saimniecisko darbību apturējis un ierosināts kriminālprocess. Tāpēc tai liktenīgajā 26. aprīļa naktī par šo Merķeļa ielas 8. nama sestā stāva dzīvokli atbildēja tikai tā īpašnieks.
Šī konkrētā dzīvokļa īpašnieks ir jurists, bijušais Rīgas Juridiskās augstskolas studentu asociācijas prezidents Andrejs Gailis. Tā kā reģistrējies VID, viņš drīkstēja savu dzīvokli izīrēt un par to saņemt īres maksu. Viņš norādīts kā hosteļu uzņēmuma SIA “Hospitality Solutions” kontaktpersona. Šī uzņēmuma vienīgais īpašnieks un valdes loceklis, pēc “firmas.lv” datiem, ir kāds lietuvietis Arūns Skupeika. Taču nemeklē viņu, bet gan Ernestu Riekstu. Kāpēc?
Tāpēc, ka gan iepriekšējos uzņēmumus, gan šo faktiski vadījis Ernests Rieksts. Kaut arī Uzņēmumu reģistra dati šobrīd neuzrāda viņu kā kāda hosteļu uzņēmuma īpašnieku vai valdes locekli, ir vēl kāda saistība, kuras nozīmi noskaidros izmeklēšana. Ernests Rieksts un Andrejs Gailis ir brāļi. Kā dzied dziesmā: “Un ilgi domājām,/ Vai tiešām labi darījām,/ Ka pirti piedirsām/ Jo/ Mēs esam brāļi Ilmāri!”
Prieks. Aizmirstais pabalsts beidzot iekustināts
Aizvadītajā gadā valdības vadītājs Krišjānis Kariņš un finanšu ministrs Jānis Reirs noraidīja Demogrāfijas lietu centra vadītāja un Ministru prezidenta padomnieka demogrāfijas jautājumos Imanta Parādnieka valdībai piedāvāto ģimenes valsts pabalsta reformu, kurai nepieciešami vairāk nekā 80 miljoni eiro.
Politiķu izpratnē tolaik svarīgāk par demogrāfijas veicināšanu bija mediķu un pedagogu algu palielināšana, Satversmes tiesas spriedumu izpildīšana, arī kovids nepārtraukti prasīja papildu izdevumus. Toreiz tas bija tikai Parādnieka priekšlikums, nevis valstiska vajadzība. Tomēr Nacionālās apvienības spiediena ietekmē Kariņš solīja, ka ģimenes valsts pabalsta reforma būšot 2022. gadā, un nu solījums ir izpildīts.
Aizvadītajā nedēļā Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja valdības akceptēto ģimenes valsts pabalsta (ĢVP) būtisku palielinājumu, sākot no nākamā gada. Līdz ar to tiek iekustināts gadiem sastāvējies ūdens šajā jautājumā, jo ĢVP nomināls kopš 90. gadu vidus līdz pašreizējam brīdim ir saglabājies gandrīz nemainīgs – 11,38 eiro mēnesī. Šī ir pamatsumma, no kuras tiek rēķināts pabalsts par otro un trešo bērnu.
Gadiem ritot, pabalsts kļuva arvien mazvērtīgāks pret cenām, algām un citiem sociālajiem maksājumiem, kā arī maznozīmīgāks no budžeta skatupunkta. ĢVP apjoms no valsts kopējā budžeta ir samazinājies no 6,4% 1993. gadā līdz mazāk par 1% mūsdienās.
Beidzot situācija ir mainījusies uz labo pusi, jo reforma paredz, ka ĢVP par vienu apgādībā esošu bērnu līdz 16 gadu vecumam (patlaban 15 gadu vecumam) 2022. gadā pieaugs no 11 eiro līdz 25 eiro mēnesī, par diviem bērniem – 100 eiro mēnesī jeb 50 eiro par katru bērnu, savukārt par trim bērniem – 225 eiro mēnesī jeb 75 eiro par katru bērnu, bet par četriem un vairāk bērniem – 100 eiro mēnesī par katru bērnu. Vienlaikus ar pabalsta sistēmas izmaiņām paredzēts jauns atbalsta veids – sociālā stipendija 160 eiro mēnesī – daudzbērnu ģimeņu bērniem studijām.
Tautas ataudzes ietekmējošo faktoru pētījumā, kurš tika veikts pēc Valsts kancelejas pasūtījuma, ir konstatēts, ka visefektīvāk dramatisko dzimstības kritumu mūsu valstī varētu mīkstināt nodarbinātība, jo tā uzlabo cilvēku spēju parūpēties par sevi un saviem bērniem. Taču pabalsti tāpat zināmā mērā arī ir drošības spilvens, kas apliecina, vai valstij ir vai nav svarīgas ģimenes ar bērniem, vai tās ir prioritāte.
Darījums. Pavasaris terasēs
Pagājušās nedēļas nogalē beidzot sita tā stunda, kad kafejnīcas un restorāni varēja klientu apkalpošanai atvērt āra terases. Šo atvieglojumu nākamo soli lēmēji norija kā ilgi mutē viļātu karstu kartupeli, lai gan valdības vadītājam šis kumoss iebarots tādā kā piespiedu kārtā. Kamēr premjers un ministri šaubījās, Saeima gandrīz vienbalsīgi lēma, ka terasēm jābūt vaļā jau pirmajā maija piektdienā. Uz politiskās skatuves šāda lietu kārtība lēmumu pieņemšanā radīja apmulsumu un pat minējumus par iespējamo valdības krīzi.
Vai ēdināšanas biznesa lobijs tiešām būtu spēcīgāks par citu pakalpojumu nozaru lobijiem? Vai tomēr šādā pretimnākšanā ēdinātājiem ir saredzama arī kāda loģika? Te varētu atcerēties paša Kariņa nostāju, kad valdības sēdē marta sākumā tika lemts atļaut lidojumus no Latvijas uz trešajām valstīm.
Toreiz viņš runāja par situācijas sakārtošanu, jo pārgalvīgos atpūtniekus daudz vieglāk ir uzraudzīt, ja tie Latvijā atgriežas caur vietējo lidostu, nevis šķērso robežu automašīnā ceļā no lidostas kaimiņvalstī. Līdzīga retorika no premjera puses izskanēja, arī lemjot par atsevišķu citu ierobežojumu atcelšanu. Tomēr kafejnīcu terašu jautājumā viņš šāda veida argumentus atteicās pieņemt.
Piemēram, ka drošāk maltīti ieturēt āra terasē, ievērojot distanci no citiem apmeklētājiem, nevis uz trotuāra apmales vai kāda parka soliņa plecu pie pleca ar svešinieku. Arī to, ka epidemiologi pašlaik krasi neiebilda pret kontrolētu aktivitāšu organizēšanu svaigā gaisā, jo rasti pierādījumi, ka ārtelpās inficēšanās iespēja ar Covid-19 ir minimāla. (Ja vien nenotiek pulcēšanās lielās grupās un tiek ievērota droša distance.)
Jādomā, ka terašu saimnieki, kuriem jau ir pieredze ievērot striktus drošības pasākumus, novērtēs izcīnīto iespēju un strādās atbildīgi. Redzēts arī, ka distances ievērošanu un masku nēsāšanas nepieciešamību šobrīd nereti uzrauga sabiedrība pati. Visbeidzot neticīgos un nedisciplinētos noteikti palīdzēs izķert kārtību uzraugošās iestādes, kuras taču ilgstoši trenējušās, blīvi patrulējot frizētavās un tirdzniecības vietās.
Šaubas. Baidens iedrošina Saeimu
Saeimas pieņemto paziņojumu “Deklarācija par Osmaņu impērijas laikā īstenoto armēņu genocīdu” var vērtēt no dažādiem skatupunktiem. No morālā – nekādu šaubu, tas ir starptautisks noziegums, kuru pienākas atcerēties un nosodīt. Taču, ja skatās politiski (un Saeima kā lēmējvara ir politiska institūcija), var rasties jautājums – kāpēc lēmums pieņemts tieši tagad?
Notikumi, par kuriem ir runa, nav norisinājušies vakar, pat ne pirms gada vai desmit, bet tālajā 1915. gadā, tā ka Latvijas un citu valstu politiķiem bijis diezgan daudz laika, lai pozīciju paustu jau agrāk. Daļa, starp citu, to arī izdarījusi, piemēram, Šveice, Francija, Polija, Krievija, Argentīna, Urugvaja un vēl citas.
Nereti šie politiskie lēmumi bijuši saistīti ar armēņu lobiju aktīvu darbību, savukārt piesardzība – ar nevēlēšanos sabojāt attiecības ar Turciju, kurai ir nepatīkami šie vēsturiskie atgādinājumi. Tāpat uz tiem karstasinīgi reaģē arī Turcijas ciešā sabiedrotā – Azerbaidžāna, kurai ir konflikts ar Armēniju.
To, ka lēmums var atsaukties uz Latvijas drošību, Saeimas debatēs norādīja arī vairāki deputāti, atgādinot, ka Turcija ir viena no lielākajām un militāri spēcīgākajām NATO dalībvalstīm. Uz to jau iepriekš tviterī bija vērsis uzmanību arī aizsardzības ministrs Artis Pabriks, atzīmējot, ka daļa Latvijas parlamentāriešu “ar šādu soli vēlas nopirkt indulgences sev, upurējot nacionālās intereses”.
Par to, ka nevajadzētu lieki kaitināt kādu NATO partneri, Latvijas politiķi uztraukušies pat stipri maznozīmīgās situācijās, piemēram, savulaik ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pārdzīvoja, ka Itālija ņems ļaunā to, ka Latvija atsaukusi dalību “Expo” izstādē Milānā, un tās lidmašīnas vairs negribēs sargāt mūsu debesis. Te tomēr situācija ir nopietnāka.
Taču var arī teikt, ka Latvijas Saeimai šoreiz ir stipra aizmugure – tikai pavisam nesen armēņu slaktiņu 1915. gadā par genocīdu nosauca ASV prezidents Džo Baidens, lai gan iepriekš to nebija darījis neviens viņa priekštecis.
Tas noteikti iedrošina arī citus. Savukārt Armēnijai tā ir ne vien vēsturiskās patiesības atjaunošana, bet arī neliels ģeopolitisks mierinājums par neseno sagrāvi karā pret Azerbaidžānu, kur Turcijai bija ļoti svarīga loma.
Sagatavojuši: Ivars Bušmanis, Māra Libeka, Māris Antonevičs, Ieva Ēvalde
