Kad zivs tikusi izvilkta krastā, pāri Ventai nograndušas milzu ovācijas: Jāņa loms – 12 kilogramīga līdaka! 0
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmais maijs ir svinības ne tikai plašāk zināmo iemeslu dēļ, bet arī svētki visiem spiningotājiem: kopš šī datuma ir atļauta makšķerēšana no laivām.
Nārstošana ieilgusi
Ir beidzies līdaku saudzēšanas laiks, beigušies arī to mīlas prieki un pēcnācēju laišana savā – ūdens – pasaulē. Patērēta milzu enerģija, zudumā gājuši spēki un taukumiņš, un tagad tā gribas uzkosties, ka teju vai acīs cērtas, un šīs pastiprināti grābj visu, kas kustas.
Te gan jāteic, ka, pēc maniem un daudzu copmaņu vērojumiem, šogad līdaku nārsts daudzās vietās vēl nav beidzies, jo daudzās ūdenstilpēs temperatūra zema, nārstam nepiemērota.
Arī daudzas pirmajā maijā noķertās līdakmammas vēl bija pilnas ar ikriem, tāpēc pirmajā copes dienā ēsmu ņēma ar samērā gariem zobiem un prasīja no makšķerniekiem diezgan lielas pūles, lai piemānītu kādu normālu eksemplāru. Līdaku ēstgribu pasliktināja bieža blankās saules ripas parādīšanās debesu jumā un teju vai gludais ūdens spogulis, kuram ņirbu piedeva vienīgi palaikam garām skrienošās copmaņu laivas.
Nav bara zivs
Kur tad pēc nārsta slēpjas līdakas, kā tās atrast un izprovocēt uz ņēmienu?
Neilgi pēc nārsta tās joprojām atrodas netālu no nārsta vietām, un, lai gan līdaka nav bara zivs, izvelkot vienu, ir lielas iespējas tajā pašā vietā noķert vairākus eksemplārus. Drīz tās izklīdīs un iekārtosies slēpņos – bedrēs un to krantīs, aiz nogrimušiem kokiem, zemūdens akmeņiem, ūdenstilpes reljefa padziļinājumos, ūdenszālēs un piekrastes niedrēs. Lai veiksmīgāk un ātrāk tās atrastu, ļoti labi noderētu eholote.
Jāņem vērā, ka līdaka, kā arī citas plēsīgās zivis, kuras mīt Latvijas ūdeņos, ļoti ietekmējas no laika apstākļiem, un, ja no nārsta pagājis labs laiciņš, līdakas atkopušās, milzīgo kāri uz svaigu medījumu nodzinušas un spēkus jau nedaudz uzkrājušas, dienā, kad spīd balta saule un vēja praktiski nav, tās uz ēsmas sagrābšanu pierunāt būs ļoti grūti.
Jāatceras gan vecā patiesība, ka līdaka tiek dēvēta par ūdeņu sanitāru, un savainotu, pusbeigtu zivteli grābs teju vai jebkurā laikā un apstākļos.
Dodoties spiningot maijā, atcerēsimies, ka līdz 31. maijam spēkā ir zandartu liegums!
Iesācēja veiksme
Skrundenieks Jānis Jaunzems visus savus trīsdesmit četrus gadus pavadījis kopā ar draugiem – kopīgi svētki, ceļojumi, ekskursijas, pirts rituāli un, protams, makšķerēšana. Par tradīciju izveidojusies 1. maija svētku kopāsvinēšana pie Jāņa Skrundas Ventās, kur pieejama liela māja viesiem un draugiem, pirts un laivu noma un arī notiek sezonas atklāšana makšķerēšanai no laivām. Lai kopā būšanu padarītu aizraujošāku un interesantāku, izgatavojuši savu ceļojošo kausu “Ventas brekši”.
Jānis smej, ka ar brekšu makšķerēšanu tam sakara neesot praktiski nekāda, bet kauss ticis tam, kurš atzīts par sezonas labāko. Draugi kopā makšķerējuši un spiningojuši, bet Jāni spinings tā īpaši uzrunājis neesot, lai gan beidzot viņš, saskatījies un saklausījies par lielo līdaku ķeršanu, palūdzis draugus nopirkt viņam “Big bait” inventāru.
Reizes trīs patrenējies mešanas gudrībās, līdz šogad līdaku sezonas atklāšanas svētkos pienāca Jāņa lielā diena, kura āķi uz šo zivju ķeršanu iedzina arī paša Jāņa lūpā dziļi jo dziļi. Svētdienas, 1. maija, pēcpusdienā divi Jāņi un Sandis sēdās laivā, lai dotos līdaku medībās Ventā. Tālāk, pēc Jāņa vārdiem, sekojis īsts Eldorado.
Jau pirmajā stundā Jāņa jauno inventāru pārbaudīt devās astoņdesmit centimetrus gara līdaka.
Uztveramā tīkliņa līdzi nebija, un, kad makšķernieks zivi bija pievilcis pie laivas un tā atrādījās visā savā krāšņumā, viņš draugiem kategoriski paziņoja, ka šo monstru viņš ar roku neņemšot. Palīdzējis draugs, kurš līdaku aiz žaunu vākiem iecēlis laivā. Tur tā nomērīta un uzreiz atlaista. Laimīgais copmanis apsolījis draugiem, ka nākamo zivi ņemšot pats. Jānis turpinājis spiningot, sekojusi cope, piecirtiens, un Jānis uzreiz sapratis, ka tie vairs nav astoņdesmit centimetri, bet krietni vairāk.
Nācies krietni vien papūlēties, lai milzeni piedabūtu pie laivas, bet zivij enerģijas bijis vēl pietiekami un to ar rokām nekādi nav bijis iespējams dabūt laivā.
Draugi pieņēmuši lēmumu braukt pie krasta, kur zivi būtu vieglāk izvilkt. Lielo mānekli līdaka bija ierijusi pamatīgi, un norauties tā nevarēja, bet piedzīvojumi ar to nebeidzās. Jānim, kāpjot no laivas, paslīdējusi kāja, un viņš gandrīz uz galvas iegāzies upē, bet draugam kājā iedūries paša mānekļa āķis.
Kad zivs beidzot tikusi izvilkta krastā, pāri Ventai nograndušas milzu ovācijas.
Tā kā māneklis bija ieķēries dziļi, draugi, kuri spiningo pēc principa “ķer un atlaid”, šo zivi nolēmuši paturēt. Un pareizi darīja, jo zivs tāpat būtu aizgājusi bojā. Līdaka bija 120 centimetrus gara un svēra divpadsmit kilogramus. Draugu kopējais veikums šajos līdaksvētkos – astoņas līdakas no sešdesmit līdz simts divdesmit centimetriem, septiņas no tām atlaistas.
Visiem veiksmīgu jauno sezonu, ne asakas!
