Kristīne Želve: Mērijas ceļojums pierāda – katra izvēle ir svarīga 0
Šonedēļ, 2. maijā, uz kinoekrāniem nonāks režisores KRISTĪNES ŽELVES filma “Mērijas ceļojums”, kas veltīta Latvijas muzeju leģendai Mērijai Grīnbergai, netieši caur viņu – arī 20. gadsimta sākumā slavenajai Grosvaldu dzimtai un Latvijas liktenim Otrā pasaules kara laikā.
Kā radās doma veidot filmu tieši par Mēriju Grīnbergu?
K. Želve: Es pilnīgi nejauši iepazinos ar Mērijas Grīnbergas stāstu 2014. gadā, kultūras notikumu pārbagātībā. Stūra mājā notika izstāde “Desmit lietu stāsti par cilvēkiem un varu”, kurā viena istabiņa bija veltīta arī Mērijai Grīnbergai. Es izlasīju stāstu, ieraudzīju viņas zābakus un sapratu – ar to kaut kas jādara, tikai nezināju, vai tā būs grāmata, filma vai raidījums. Ļoti labi atceros, kā 2015. gada 1. janvārī aizsūtīju vēstuli Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktores vietniecei Ilonai Celmiņai, un muzejā uzreiz teica – filmu, filmu! Tā starta šāviņš bija iedots, kā aicināta, nāca valsts simtgades filmu programma, un mēs ar producenti Elvitu Ruku sapratām – šis ir īstais projekts, ko pieteikt.
Faktiski tas ir stāsts par to, kā viens cilvēks, viena sieviete, izglābj Latvijas muzeju krājumu.
Sākumā visu laiku bijām pārņemti: tāda dzimta, tāds stāsts, bet pamazām izkristalizējās tas, par ko gribu filmā stāstīt, un tā ir cilvēka izvēle, kas, izrādās, var ietekmēt ļoti daudz. Esam pieraduši teikt: ko nu es, no manis jau nekas nav atkarīgs. Mērija pierāda, ka arī no viena cilvēka daudz kas ir atkarīgs, un tas ir arī mans vēstījums: tava izvēle ir svarīga.
Mēs bieži sev uzdevām jautājumu: kāpēc Mērija izlēma braukt līdzi muzeju krājumam? Viena no iespējamām atbildēm – viņa bija īsts muzejnieks, un muzejniekam saprotams, ka viņš riskē par lietām, kas citam šķiet tikai lietas. Otrs – to teica Tatjana Pāvele, viena no Mērijas draugiem, viņa diemžēl šoziem nomira, filmu nesagaidījusi, – tā izpaudusies Mērijas reliģiskā izjūta. Mērijas tēvs bija mācītājs, viņa pati nekad nav apmeklējusi baznīcu, bet viņas ticība izpaudusies šādi, caur darbību.
Tomēr Mērija Grīnberga, kaut gan paveica faktiski varoņdarbu, netika novērtēta pēc atgriešanās un arī pēc neatkarības atgūšanas, šķiet, tiek cildināta pirmoreiz.
Jā, to noteikti Mērija nevarēja paredzēt, ka viss beigsies tā – bez kādas pateicības, ar varas iestāžu aizdomām. Un vēl tāāāda dzimta, un radi ārzemēs, varbūt viņai dots kāds uzdevums… Katrā ziņā esmu ļoti gandarīta, Mērijas stāstu ļoti gribējās izstāstīt, un kino ir medijs, kas spēj sasniegt plašu sabiedrību. Protams, visi muzejnieki tāpat zināja par Mēriju Grīnbergu, arī mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs pētījis gan muzeju krājumu izvešanas procesu, gan Mērijas dzimtu, taču tie bija akadēmiski pētījumi, kas nesasniedza plašāku sabiedrību. Filma turpretī uzrunā emocionāli – tu neredzi krājuma priekšmetu arhīva numurus, bet redzi Mēriju, kura sēž uz izvandītām kastēm un pīpē, un visu saproti.
Kā saprotu, pamatā filma balstās uz Mērijas mātes dienasgrāmatām?
Jā, viņa rakstīja par visu – par pagātni, par tagadni, par vīru, par bērniem. Mērija pati nerakstīja neko, izņemot vienu ļoti lietišķu paskaidrojumu, kurā varēja uzzināt, ka tajā un tajā datumā viņi iebraukuši tur un tur, izkrāvuši tik un tik kastes, pārkrāvuši visu tur un tur. Kaut ko mazliet Mērija vēl raksta par turpbraucienu, tādā ideoloģiskā mērcē, ka vācu karavīri mēģinājuši kaut ko nolaupīt, bet par atpakaļbraucienu mēs – diemžēl vai paldies Dievam! – nekad neko neuzzināsim, jo viņa par to bija klusējusi visu mūžu. Varbūt mātei kaut ko pastāstīja, bet dienasgrāmatās tas nav pieminēts…
Viens gadījums no atceļa gan ir zināms – padomju karavīriem nepatika, ka Mērija vagonā raksta. Domāja, ka viņa ir spiedze, un tad viņa bija nonākusi nopietnā konfliktā un laikam fiziski ietekmēta. Ģimenes draugam Tatjanai Pāvelei, kura strādāja Vēstures un kuģniecības muzejā, viņa bija kaut ko mazliet uzticējusi. Tieši Tatjana Pāvele bija arī pārtulkojusi un uz rakstāmmašīnas pārrakstījusi Mērijas vecākās dienasgrāmatu, jo māte bieži rakstīja vāciski. Tas arī ļoti atviegloja mūsu darbu.
Mērijas mātes dienasgrāmatas glabājas muzejā?
Jā, dienasgrāmatas glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, tās brīnumainā kārtā saglabājušās. Es gara acīm skatu viņu divas istabas komunālajā dzīvoklī, par kādu bija pārvērsts Grosvaldu dzīvoklis Aspazijas bulvārī, bija pat Mērijas zābaki, skices un pieraksti, kvītis, vēstules, arī šādas tādas lietas no Mērijas vecākās tautastērpu veikaliņa un viņas brāļa, Jāzepa Grosvalda, gleznas. Mērijas mātei bija problēmas, jo pie viņas glabājās muzeja priekšmeti, viņa tika apsūdzēta un tiesāta. Tas ir atsevišķs stāsts – bija skaidrs, ka lietas, kas liecina par brīvvalsti, tiks iznīcinātas vai, labākajā gadījumā, noliktas specfondos, tāpēc muzejnieki daudz ko slēpa dzīvokļos. Daudzi to darīja pašaizliedzības dēļ, dažiem diemžēl bija arī mantkārīgi nolūki. Daudziem tas beidzās ar krimināllietu, arī vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītājs Karnups, pie kā Mērija strādāja, sēdēja cietumā, un arī viņām abām viss varēja beigties vēl dramatiskāk.
Kur to visu filmējāt?
Telpas ir viens no iemesliem, kādēļ “Mērijas ceļojums” tik lielā mērā ir spēlfilma – gandrīz nekas no vēsturiskajiem interjeriem nebija saglabājies. Taisām filmu, kolosāli, bet kur? Mērijas dzīvoklī, mājā, kur lejā bija mātes veikaliņš? Tā māja pārdota, tur notiek remonts, iekārto biroju telpas, iekšā nelaiž. Vēstures muzeja telpās pilī arī iekšā netiek. Autentiska ir tikai Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bibliotēka, kur Mērija mūža nogalē strādāja, un Trpistas pils Čehijā. To nopircis ļoti inteliģents cilvēks, viņš bija papētījis pils vēsturi un zināja, ka tur glabājušies muzeju krājumi no okupētajām teritorijām. Protams, viņš nezināja Mēriju, bet ideja viņam šķita cienījama un viņš mums atvēlēja vietu filmēšanai. Ierādīja vienu telpu, kur varējām grimēties, pārģērbties, un otrā ieveda, sakot: “Šī būs istaba galvenajai zvaigznei.” Tā nu Daigai Kažociņai uz vienu dienu bija istaba ar zīda pārsegiem un baldahīnu gultai (smejas).
Grosvaldu salonu, arī Pēterburgas ainas un pamesto Vēstures muzeju filmējām Vāgnera zālē – bijām vieni no pēdējiem, kas tur iekļuva. Blakus pielikām arhīva materiālus, un viss izskatās gandrīz autentiski. Tur tika filmētas arī Pēterburgas ainas, Vāgnera zāle mums bija tāds kā paviljons. Rīgas kinostudijas paviljonu sen vairs nav, tādēļ tiek meklētas dabiskās lokācijas.
Vai kāds no Grosvaldu dzimtas vēl zināms?
Mērijas vecākās brālis Oļģerds nomira Francijā. Kad viņas uzzina par Oļgerda nāvi, Mērija tā kā ar ironiju saka – nu redz, vēl viens no mūsu buržuāziskajiem radiniekiem miris. Par māsu likteni Zviedrijā nekas daudz nav zināms. Mērijai jaunākajai bija arī brālis Emanuels, viņš apprecējās jauns, tad viņu iesauca leģionā, bet sieva ar dēliņu aizbrauca vispirms uz Vāciju, tad – Ameriku. Viņi vairs nekad nesatikās, cik zināms, arī nesarakstījās. Iespējams, saņēma kādu ziņu netieši, no citiem cilvēkiem. Mērijas vecākās dienasgrāmatā katru gadu parādās ieraksti: “Mikum astoņi. Mikum jau divpadsmit.” Emanuels apprecējās otrreiz, bet šajā laulībā bērnu nebija. Mēs prātojām, vai par to filmā vajadzētu stāstīt, un izlēmām, ka ne – tad sižets kļūst pārāk sazarots…
Izklausās, ka filmēšanā bijis daudz izaicinājumu.
Mēs teicām: “Mērija parūpējās.” Sākumā gan viņa bija tāda neuzticīga. Pirmā saruna bija ar Māru Lāci rekonstruētā mākslas muzeja krātuvē. Jāiet iekšā, jāfilmē, bet neveras durvis, atslēdzas kartes, nekas nestrādā. Māra Lāce teica: “Nu tā, Mērija negrib, ka par viņu taisa filmu.” Mums bija jāpierāda, ka interese ir nopietna, ka negribam tikai kaut ko ātri paķert, un tad Mērija sāka par mums rūpēties – kad jau šķita, ka viss būs tikai no mātes, jo nav nekādu Mērijas rakstīto materiālu, atsūtīja savu krustmeitu, drauga meitu, ar savām vēstulēm…
To jau tikai saproti, cik nopietni viss ir, kad sāc strādāt. Bet, protams, inscenējumi un precīzās rekonstrukcijas bija ļoti svarīgi un interesanti, jo režisors ar stāstu, savu varoni pavada kopā vismaz divus dzīves gadus.
“Mērijas ceļojums”, dokumentāla spēlfilma
* Režisore un scenārija autore Kristīne Želve, operators Andrejs Rudzāts, māksliniece Ieva Stūre, komponists Juris Vaivads, montāžas režisore Gunta Ikere.
* Lomās Daiga Kažociņa, Marina Janaus, producents Uldis Cekulis.
* Pirmizrāde – 2. maijā k/t “Splendid Palace”, bezmaksas izrādīšana – Latvijas kino maratonā 4. maijā, izrādes – visā Latvijā.
