Mērija ābeļu ziedos. Arī filmām ir smarža… 0
Šonedēļ pirmizrādi piedzīvo Kristīnes Želves dokumentālā spēlfilma ”Mērijas ceļojums” – jau septītais veikums ciklā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”. Šī filma atšķiras ar īpaši bagātīgo kultūrslāni, ko tai piedāvā galvenās varones Mērijas Grīnbergas mūžs. Filma uzņemta ne tikai Latvijā, bet arī Čehijā, ko noteica turēšanās pie vēsturiskās patiesības un arī netverami emocionāli meklējumi.
Arī filmām ir smarža. Kad sākām pētīt Grosvaldu-Grīnbergu dzimtas likteņus, pirmais uzvējoja īpašais muzeja aromāts – priekšmeti, gleznas, etnogrāfiskie rokdarbi, dienasgrāmatas, aizgājušo laiku godība… Tas viss Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā vēstīja par Mērijas Grīnbergas likteni – iedvesmoja, raisīja nostalģiju un nedaudz sāpināja. Vēl bija cigarešu aromāts, jo Mērijas smēķēšana muzeju darbinieku vidē ir tikpat leģendāra kā viņas nosargātās Latvijas muzeju mantas. Filma smaržoja arī pēc lielas centības un uztraukuma, līdz skaistā pavasarī jau atklātajai smaržu buķetei pievienojās pats būtiskākais aromāts – Čehijas ābeles maija ziedonī. Tieši to smaržā 1945. gada 8. maijā Mērija Grīnberga pieņēma izšķirošo lēmumu atgriezties Latvijā un nosargāja mūsu muzeju mantas līdz galam – bez patosa, bet ar apziņu par saknēm un ziediem vienlaikus.
Aristokrātisko sakņu spēks
Mērija Grīnberga (1909 – 1975) cēlusies no ievērojamas un Latvijas vēsturē svarīgas Rīgas inteliģentu ģimenes, slavenās Grosvaldu-Grīnbergu dzimtas. Viņas māte, arī Mērija Grīnberga (1881 – 1973), bija pirmā latviešu tautas daiļamatniecības pētniece un tautastērpu popularizētāja, kura 1926. gadā nodibināja pirmo mākslas salonu Rīgā. Mātes brāļi: Jāzeps Grosvalds – gleznotājs, jaunu ceļu uzsācējs latviešu glezniecībā, Oļģerds Grosvalds – diplomāts un mākslas zinātnieks, Latvijas vēstnieks Francijā. Talantīgo, izglītoto bērnu tēvs un Mērijas vectēvs – advokāts un ilggadējs Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Fridrihs Grosvalds.
Pati Mērija Grīnberga piedzima Pēterburgā, kur viņas tēvs Jānis Grīnbergs kalpoja par Krievijas latviešu luterāņu draudžu bīskapu. Pēc tēva nāves 1923. gadā ģimene atgriezās Latvijā. Mērija mācījās Latvijas Universitātē, palīdzēja mātei mākslas salonā, apceļoja Eiropu un vēlāk strādāja Valsts vēsturiskajā muzejā. Mērijas brālis Emanuels studēja matemātiku Latvijas Universitātē un Francijā, ieguva doktora grādu.
Saknes bija tik spēcīgas, ka Mērijai nevajadzēja locīties kā niedrei vējā vai meklēt dzīvē vien pašlabumu un komfortu. Jau Krievijas bērnībā viņa redzēja, cik svarīga ir dvēseliskā piederība savai tautai, cik būtiski to stiprināt ar tautas vēstures un etnogrāfijas pārzināšanu. Zīmīgi, ka viņas māte, Mērija Grīnberga vecākā, tieši Pēterburgā sāka pastiprināti interesēties par latviešu tautas ornamentiem, izšuva tos, gan mazo Mēriju gaidīdama, gan mazu auklējot klēpī – šie raksti nevarēja pazust bez pēdām! Tie krāsainiem pavedieniem piešuva Mērijas likteni pie dzimtās zemes, lai vēlāk, dzīves ziedonī, viņa izdarītu savu izvēli – pagrieztos uz māju pusi. Domājams, ka arī Krievijā piedzīvotā iekārtu maiņa, dramatiskā revolūcijas laika radītās izmaiņas cilvēkos Mēriju bija norūdījušas uz visu raudzīties ar savām, ne bara acīm – kritiskā domāšana un sava izvēle pagājušā gadsimta laikmeta griežos bija zināma greznība.
Smaržu buķetē tie ir mūžīgie papirosi, jo Dievs vien zina, kādas domas līdz ar dūmiem Mērija izpūta debesīs.
Četrsimt kastes mantu un nepateicība
Kad Otrā pasaules kara beigās vācieši atkāpās no Rīgas, okupēto teritoriju kultūras vērtības tika evakuētas uz rietumiem. 400 kastēs iesaiņoja muzeju kolekcijas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, lai izvestu uz Vāciju un vēlāk uz dažādām vietām Čehijā (toreizējā Sudetija). Sākumā kolekciju pavadīšanai bija deleģēti vairāki muzeju darbinieki, taču beigās palika viena brīvprātīgā – tolaik trīsdesmit piecus gadus vecā Mērija Grīnberga.
1946. gadā pēc pusotra gada ilga ceļojuma muzeju krājumi, kuru vērtību tolaik lēsa ap 2,2 miljardiem rubļu, tika atvesti atpakaļ uz Rīgu. Ar lepnumu un pompu nu jau padomju Latvijā tika sarīkota atgūto dārgumu izstāde. Mērijas vārds gan neparādās nevienā publikācijā, avīzēs viņas veikums ir anonīms. Vēl jo vairāk – viņu pakļāva pratināšanām, un, kad no evakuācijas atvestā kolekcija ir puslīdz savesta kārtībā, Mērija no muzeja tiek atlaista. Formālais iemesls – nespēja pietiekami ātri tikt galā ar darba apjomu. Patiesais – aizdomas un neuzticēšanās. Neviens netic, ka jauna izglītota sieviete ar radiniekiem ārzemēs labprātīgi no Rietumu zonas atgriezusies Padomju Savienībā. Vispārējo aizdomu apstākļos Mērija kļūst par Rīgas Elektroarmatūru rūpnīcas strādnieci. No stresa viņai izkrīt mati, pēc laika Mērija piedzīvo onkoloģisku operāciju. Mūža nogalē viņai izdodas atrast darbu Mākslas muzeja bibliotēkā, bet pateicību par Latvijas vēsturisko vērtību nosargāšanu savas dzīves laikā tā arī nesaņem.
Šo it kā vilšanās un dzīves nepateicības smaržu filmā, manuprāt, iznes Mērijas vācu armijas zābaki, ar kuriem viņa ceļojusi cauri kara nopostītajai Eiropai. Tāda smaga, neērta sajūta, sviedri, pūles, nedrošība par nākotni – viss, kas notiek, kad sievietes uzņemas vīriešu likteni… Zābaki smako, tāpat kā komunālā sadzīve Grosvaldu kādreiz tik lepnajā dzīvoklī – pēc kara abas Mērijas, māte un meita, mitinās divās stāvgrūdām pārpildītās istabās, ko no blakus telpām pavada cāļu inkubatora, skābu kāpostu, matrožu uzdzīvē pludojoša šņabja smaka un citi sadzīviski piezemējoši aromāti. Viss tik slikti, tik slikti… Pat šķērmi paliek no uzstādījuma par dzīves nepateicību un sūro likteni, par upurēto sievietes dzīvi, kam tikai darbs ir devis gandarījumu… Vai tad pašaizliedzībai būtu jāsmaržo tikai rūgti un nolemti? Vai sirdsapziņas diktētai izvēlei ir jābūt smagai kā arklam akmeņainā zemē?
Viss atkarīgs no uzsvariem, tāpēc rūgtajai buķetei vajadzīgi vēl kādi aromāti, domāju – ar savu producentes prātu un radošo intuīciju. Turpinām meklējumus.
Tintes un papīra stāsts
Pēc atgriešanās no ceļojuma un tam sekojošām represijām Mērija savās sajūtās un piedzīvotajā ar apkārtējiem nedalījās. Atbilstoši viņas paskaidrojumiem drošības iestādēm var restaurēt ceļojuma maršrutu – kurās stacijās, ciemos vai sādžās vilciens uzkavējies, kuras kastes vai kolekcijas tikušas apdraudētas, uzlauztas vai apzagtas, kurus eksponātus izdevies atgūt, staigājot pa ciemu vai iemainot pret pudeli degvīna… Par redzēto, izjusto, pārdzīvoto – ne vārda. Arī atgriezusies Rīgā, Mērija nerakstīja dienasgrāmatu. Mēs nezinām viņas izjūtas par nodevīgo attieksmi muzejā, represijām un atlaišanu. Nezinām, ko viņa pārdzīvoja, kad ģimenes greznie apartamenti tika pārvērsti par komunālo dzīvokli. Nezinām, ko Mērija domā par ģimenes locekļiem emigrācijā – mātes brāli, Latvijas vēstnieku Francijā, mātes māsām Zviedrijā un brāļa Emanuela sievu un dēliņu Miku Amerikā. Mērija tikai smēķē un lasa, smēķē un lasa dienām un naktīm…
Toties dienasgrāmatu rakstīja Mērijas mamma, Mērija Grīnberga vecākā, un tās spektrs ir ļoti plašs – sākot ar idilliskām atmiņām par bērnību vāciski runājošā ģimenē, kur “katru gadu šuva jaunu baltu kleitu”, uzplaukuma gadiem Latvijas Republikā, kad Mērija atver savu Daiļamatniecības un tautastērpu salonu, par ceļojumiem, tautastērpu izstādēm, dizaina un modes skatēm Parīzē, līdz pat nožēlojamai eksistencei pelēkajā un represīvajā padomju realitātē. Savas pēdējās pierakstu burtnīcas viņa dēvē skarbi – “Melnās grāmatas”.
Tās atrada pēc Mērijas Grīnbergas jaunākās nāves (viņa pārdzīvoja savu mammu par dažiem gadiem), kad viņu abu istabās atklājās bagātīgs kultūrslānis. Tajā bija gan Mērijas ceļojuma vācu armijas zābaki, gan latviešu vecmeistaru gleznas, gan cara laika porcelāns un latviešu etnogrāfiskie tautastērpi, gan avīžu izgriezumu kaudzes un Mērijas Grīnbergas, vecākās, dienasgrāmatas. Tajās māte bija izstāstījusi meitas stāstu – cik nu zināja un nojauta.
Tā ap mūsu filmu kopš ieceres brīža dvesmoja sažuvušas tintes un veca papīra aromāts — nostalģisks, nedaudz biedējošs, tas gan uzrunāja, gan atgrūda… Nav vienkārši lasot ieiet svešas dvēseles teritorijā, kur ir gaiši un tumši brīži, kur prieks un pazemojums, pārdzīvojumi un samierināšanās. Šī ir ļoti būtiska smarža, taču tai vajag dozatoru – visa tur ir par daudz!
Kad malka smaržo vējā
Mērija Grīnberga vecākā ar savu roku atklāj dzimtas stāstu, kas izrādās tipisks Latvijai – no zemniecības cēlušies strādīgi un taupīgi latvieši, iegūst izglītību un, pieslienoties vācu valodai un kultūrai, arī stāvokli sabiedrībā. Tad saprot, ka nācijas vērtība ir nacionālā kultūra, izglītība, valoda, tradīcijas, folklora, etnogrāfija, un sāk to celt gaismā. Kad nācija kļūst stipra un ir radīta Latvijas valsts, notiek dabiska integrēšanās Eiropas kultūrā – caur izglītošanos, ceļojumiem, valodu prasmi, darbu, mākslu. Dzimta sazarojas un top arvien spēcīgāka, līdz padomju režīms nocērt vai atmērdē zaru pēc zara. Bet varbūt – tāds gluži vienkārši ir šīs dzimtas liktenis? Cik daudz atbildības dzimtas izplēnēšanā var uzvelt laikam un politiskajai iekārtai? Un cik nosaka netveramais?
Mēs negribam drūmo stāstu, arī varoņu eposu ne, gribam, lai ir kā dzīvē! Bez Čehijas mēs to nesapratīsim, saku bez liekulības, mums vajag īsto vietu, īsto laiku, īsto smaržu! Tas ir mans producentes risks, jo varam taču mānīties – kino ir ilūziju māksla. Pēc režisores ieceres kadrā no pils tāpat būs redzams tikai pagalms un kāds neliels ēkas fragments – stūris, logi, kur 1945. gada 8. maijā izkārti baltie padošanās karogi… Latvijā filmēt taču būtu lētāk! Vai ir vērts censties? Kurš tad atpazīs, kurš novērtēs pūles, laiku, nervus? Šaubos un sarunājos ar sevi, nezinu, kā rīkoties. Ir ziema, pēdējais brīdis, kad izšķirties par filmēšanu Čehijā, par papildu izdevumiem un rūpēm. Eju uz tikšanos Miera ielā, man ir jāizlemj, jāpasaka lēmums citiem, joprojām nezinu, kā ir pareizi… Pēkšņi līdz manām nāsīm atstīdz kāda jutekliska smarža, nepiederīga pilsētai, bet ļoti atbilstoša ziemai. Tā ir svaigi cirsta malka, koksnes caurausts gaiss, kas pēkšņi izgaisina manas šaubas par Čehiju – protams, brauksim! Koka smarža atgādina tās septiņsimt koka kastes, ko Mērija devās uzmanīt bīstamajā ceļā. Es iedomājos, kā smaržoja kastes ar mākslas darbiem, kā vējā un gaismas staros lidinājās iepakojuma zāģu skaidas, skruļļainas kā nekad neredzētu eņģeļu mati… Ar īsto ceļojumu mēs gribam tuvoties personiskajai, jutekliskajai realitātei, kas noteikti ir skaistāka par mūsu iepriekš izdomāto pagātnes drūmumu.
No kuras puses paskatās
Tikmēr publiskajā telpā notiek brīnums – kāda sieviete pēc režisores Kristīnes Želves stāstījuma par topošo filmu sameklē viņu un nodod Mērijas un kāda E. mīlestības vēstules. Tās ir rakstītas kara laikā, daļa no tām tieši Čehijā. Drūmo kara hroniku vietā pēkšņi iztēlē uzplaukst cita dzīve, kur, par spīti karam, ir silti vasaras vakari, peldes ezerā, ziedoši magoņu lauki, braucieni ar aizlienētu velosipēdu, ar kuru Mērija pārvietojas no pils uz klosteri, no klostera uz pili… Sudetija ir skaista, sakopta vieta, kur dzīvo galvenokārt vācieši, kas, pat kara neizbēgamo rezultātu nojauzdami, nezaudē galantas manieres un pašcieņu. Daļa Latvijas muzeja kastu tiek paslēptas Kladrubi klostera cellēs – svētā mierā un drošībā. Klosterī ir izmitināti vācu aviācijas pulka atlikušie karotāji. Te tiek noglabātas lidmašīnu rezerves daļas, ko apsargā jauni, skaisti piloti. Paralēli karam rit jaunība, Mērijai tas ir dzīves pilnbrieds, kas neliecina ne par vilšanos dzīvē, ne rūgtumu pret pasauli, ne pārspīlētu pienākuma apziņu.
Vēstulēs staro mīlestība, un tāda pati ir jaušama pavasara dabā. Gan 1945., gan 2017. gada maijā Trpistas pils apkārtnē zied simtiem ābeļu. Mūsu uzturēšanās laikā neprātīgi dzelteni ir rapša lauki, bet ceļmalas gluži vai slīkst baltās un rozā ābeļu kupenās. Trpistas pilij apkārt ir grandiozs, labi kopts parks, tajā vītero putni, lido taureņi, kā izaicinot debesis, cauri zālei spraucas vijolītes, pienenes un maijpuķītes. Uz zemiem soliņiem pils aizmugurē sasēduši epizodisko lomu atveidotāji – Trpistas pilī izmitinātie arhivāri un muzejnieki. Pa parku kladzinādamas skraida vistas, apjukušie cilvēki gaida amerikāņus, kas slepus solījuši atbraukt tiem pakaļ. Baltie karogi apliecina, ka arī te ir pienākusi kapitulācija, karš beidzies uz neatgriešanos un par savu likteni nu jāizlemj katram pašam… 2017. gadā pils saimnieks, no Sudetijas patriekto vāciešu pēctecis, apgalvo, ka 1945. gadā te viss ir izskatījies vēl spožāk. Vairāk par karu šo apkārtni izpostīja marodieri, kas pirmie atrada arī Mērijas sargātās muzeju mantas, sāka tās izvazāt, laupīt un plēst.
Kad filmējam izdemolētās kastes, no salmiem un zāģu skaidām rēgojas gan galvu noliekusi Dievmāte, gan Dziesmu svētku karogs, gan tautiskās jostas. Tam visam pa vidu maza un trausla stāv mūsu Mērija – aktrise Daiga Kažociņa. Aiz viņas kuplo neliela ābelīte, kuras smarža vējā pēkšņi uzvēdī kaut ko no mūžības. Kad vēja mašīna palaiž savu pūtienu un gaisā lidinās papīru jūra, katrs pēkšņi mēģina ko notvert. Vienam tiek notis, otram sens rokraksts, trešam dzejas rindas… Tie ir rekvizīti, bet brīnuma mirklis ir radīts. Baltās lapas lidinās pa senās pils pagalmu kā apjukuši tauriņi dejā, kurā cilvēks var vien noraudzīties – tā ir ārpus laba un ļauna un mūsu spējām to mainīt. Var tikai pieņemt un iet savu ceļu, kā sirds to liek.
Vismaz man filmas smaržu buķete šajā brīdī sastājas vietā. Papirosu nolemtība un dienasgrāmatu nedaudz gruzdošā sāpe atkāpjas ziedošās ābeles priekšā. Mūsu Mērija mīl ne tikai vecas muzeju mantas, bet arī dzīvību visapkārt, raksta mīlestības vēstules un mājās grib atgriezties vienkārši pie mammas. Par varoņdarbu to saucam mēs, bet viņa tikai gāja savu ceļu – kā daudzi nevilši un neafišēti ikdienas varoņi.
