Menstruāciju stāsts jeb Sievietes mīla un dzīve. Armands Znotiņš vērtē festivāla “Skaņu mežs” koncertus 4
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Festivāls “Skaņu mežs” ar Evijas Skuķes jaundarbu “Sievietība” koloratūrsoprānam un klavierēm uzreiz atsauca atmiņā divus daudz senākus kultūras artefaktus. Pirmais no tiem – animācijas filmu autoriem, pētniekiem vai vienkārši faniem labi zināmā 1946. gada filma “Menstruāciju stāsts”, kuras virsraksts būtībā arī pasaka visu.
Latvijā tobrīd līdz pirmajām animācijas filmām vēl vajadzēja gaidīt divdesmit gadus, un neteikšu, ka tas šajā kontekstā būtu lielākais ļaunums. Otrs artefakts – Roberta Šūmaņa 1840. gada vokālais cikls “Sievietes mīla un dzīve” ar Adelberta fon Šamiso dzeju. Cikla pēdējo daļu sauc “Kad pirmoreiz tu sāpes dari man”, un vēlāk šis romantisma meistardarbs tika uzlūkots arī kā piemērs divu vīru sarunai par tēmām, kuras viņi nesaprot un nekad nesapratīs.
Tagad, 2022. gadā, Evijas Skuķes vokālajā ciklā rodami abi iepriekšminētie pieteikumi un daudz kas vēl. Komponiste gan izteikusies: “Esmu apzināti izvēlējusies šeit neiekļaut mātes un seksa faktorus, to vietā koncentrējoties uz citiem sievietības aspektiem,” taču šeit vienalga parādās sievietes dzīve tās integritātē.
Un rezultāts, kas tapis sadarbībā ar horeogrāfi Agati Bankavu, dziedātāju Guntu Gelgoti un pianisti Leldi Tīreli, ir ne tikai asprātīgs un nedaudz izaicinošs mūzikas teātris – solistei dota arī iespēja izdziedāties plašās vokālās kantilēnās, pianiste var izpriecāties dažādās klavieru faktūrās, turpretī pati komponiste, domājams, jutās gandarīta par viņas līdzgaitnieču virtuozitāti.
Tiktāl par svarīgāko. Lai gan patiesībā šīgada “Skaņu mežā” svarīgas bija arī citas muzikālās aktualitātes – atšķiras tikai katra atsevišķa klausītāja gaume un no tās izrietošo interešu loks. Pirmais novērojums – “Hanzas perons” 23. un it īpaši 24. septembrī bija publikas piepildīts, kas šajā gadījumā liecina arī par pretimnākšanu avangarda mākslai un noteiktu kvalitātes līmeni.
Otra atziņa sasaucas ar iepriekšējo gadu pieredzi – “Skaņu meža” programmas savā būtībā ir izaicinošas, aicinot klausītājam viņa apziņā pārvirzīt mākslas robežas un reflektēt par to, kas vispār ir kultūra. Un zīmīga sakritība – šajā laika periodā parasti notiek arī skatuves mākslas festivāli “Homo novus” un “Patriarha rudens”.
Turpretī trešais vērojums – atšķirībā no aizvadīto gadu “Skaņu meža” klasiskās un jo īpaši neakadēmiskās mūzikas pārstāvju klejojumiem iekšējās pasaules un kolektīvās apziņas tumšākajos nostūros vai augstākajās sfērās šoreiz daudz lielāks akcents bija likts uz sociāli aktīvām tēmām. Tā 24. septembrī uzreiz pēc “Sievietības” pirmatskaņojuma uz skatuves kāpa dziedātāja Amirta Kidarbi un bundzinieks Mets Evanss, lai paustu personisku stāstu par sērošanu, un viņu radītā skaņu partitūra ar tās vokālo vijīgumu un neordinārajiem perkusiju skārumiem bija gan aizkustinoša, gan mākslinieciski ietilpīga.
Dienu iepriekš cits duets – Alija Alsultani un Mariama Rezaei, soprāns un dīdžejs, ar skarbākiem toņiem, ar raupjākiem krāsu triepieniem –, taču koncepcija bija līdzīga iepriekšminētajām – individuālais un personiskais saskaras ar sabiedriskiem motīviem, laikmetīgu skaņurakstu caurvij politiskas zemstrāvas.
Turpat vēl kāda būtiska sasaukšanās ar 23. septembra programmām – jau pieminētā mūzikas teātra elementi, kas katrreiz izpaudās citā uzskatāmības pakāpē, metaforu lokā un emociju sfērā. Mūsdienu klasiskajā skaņumākslā iesaistīti klausītāji īpaši gaidīja komponista Pētera Ablingera un vijolnieces Bilianas Vučkovas dalību “Skaņu mežā” (Ablingera mūzika vijolei un vienlaikus arī balsij, ar komponista jaunradi saskanīgs pašas solistes oriģinālopuss, abu mākslinieku kopīga improvizācija), un viņu priekšnesums nelika vilties.
Skaņu un vārdu spēles, trausla muzikālā matērija ar paplašinātām stīginstrumentu artikulācijas iespējām, humora izjūta, koncerta tuvināšanās performancei – arī šie raksturlielumi izmaina ierastos estētiskos modeļus un mūzikas, literatūras, teātra mākslas savstarpējās attiecības. Atkal no cita skatpunkta šos jautājumus risināja Iveta Džanīna Džeksone, kuras uzmanības centrā ir skaņu kolāžas un radio operas – viņas elektroakustiskā mūzika savukārt raisīja tīri vizuālas asociācijas, kam klāt vēl pievienojās nojauta par tiem pašiem politiskajiem zemtekstiem un ļoti neskaidri definētu literāru, kinematogrāfisku, skatuvisku stāstu.
Galu galā – par mūzikas saistību ar sociālām norisēm, runāto vārdu, teatrāliem žestiem 24. septembrī atgādināja Losandželosas eksperimentālā hiphopa grupa “Clipping” (reperis Davīds Digss, elektroniskie mūziķi Džonatans Snaipss un Viljams Hatsons) kā uzskatāms piemērs solista harismai un visas trijotnes profesionālajai spozmei.
Divās festivāla “Skaņu mežs” dienās, kā parasti, piedzīvots daudz (koncerti sākas septiņos vakarā un noslēdzas kaut kad naktī, noklausīties pilnīgi visu ir gandrīz nereāli). Noteikti vēl jāpiemin festivāla organizētāju atgriešanās pie akusmātiskās mūzikas klasiķa Bernāra Parmedžiāni mākslas – šoreiz caur komponista un elektronisko partitūru interpreta Fransuā Bonē skatījuma prizmu; tāpat cildinošos vārdos jāraksturo arī brīvās improvizācijas kvarteta [Ahmed] jeb pianista Pata Tomasa, saksofonista Sīmora Raita, bundzinieka Antonēna Gerbāla un kontrabasista Džoela Gripa uzburtā harmoniju un tembru eksplozija un visu iespējamo konsonējošo izjūtu sakāpinājums.
Noslēgumā jāteic, ka šīgada “Skaņu mežs” ar tā kontrastiem un vērienu automātiski norāda uz nākamajām interesēm un prioritātēm, kuru īstenojums, protams, atkarīgs arī no daudzu citu iesaistīšanās – festivālā spēlētie Andra Dzenīša, Jāņa Petraškeviča, Krista Auznieka, Lindas Leimanes, Evijas Skuķes opusi noteikti pelnījuši atskaņojumus arī citās koncertzālēs un jaunās interpretācijās; starpdisciplināru mākslas darbu iedzīvinājuma nolūkos vērts kaut vai tikai apdomāt “Skaņu meža” sadarbošanos ar, piemēram, festivālu “Homo Novus”; šādi būtu iespējams uzvest arī Roberta Ešlija, Mortona Subotnika, Kloda Vivjē operas, raugoties vēl tālāk, uz latviešu autoru jaundarbiem.
