“mēnessērdzīgie dejo uz balkona margām” Ingridas Tāraudas dzeja 0
Dzejniece INGRIDA TĀRAUDA Īrijā dzīvo jau septiņus gadus. Par tagadējo dzīvesvietu viņa teic, ka “tā tiešām ir Dieva radīta sala – skaista, noslēpumaina, ar dažādām iespējām”. “Šobrīd esmu “pilna laika mamma” savam piecgadniekam, un arī hobiji ir saistīti ar mana dēla audzināšanu,” saka I. Tārauda.
Absolvējusi Rēzeknes novada Dricānu vidusskolu, Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē studējusi par krievu valodas un literatūras skolotāju nacionālajās vidusskolās, pāris gadus vēlāk – par latviešu valodas un literatūras skolotāju cittautu vidusskolās, Rēzeknes Augstskolā – par speciālās izglītības programmas pamatizglītības pedagogu. Strādājusi par latviešu valodas skolotāju Vecstrūžānu pamatskolā un Tiskādu vidusskolā, Tiskādu bērnunamā – par audzinātāju, pēc tam – Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolā par krievu valodas skolotāju. Īrijā dibinājusi un vadījusi Tulovas latviešu skoliņu “Saulessvece”.
Ingrida teic, ka dzeja – latviski un latgaliski – pie viņas ierodas, kad pienāk īstais laiks. Pirmā dzejas publikācija – dzejolis “Somā ar uzrakstu “Love”…” – dienasgaismu ieraudzīja 1987. gadā iznākušajā laikrakstā “Latvijas Jaunatne”. Pirmā lielākā publikācija – latgaliešu jaunās paaudzes dzejnieku kopkrājumā “Pagrauda” (1999). Četru grāmatu autore – “Vīgla byušonys ironeja” (2000), “Izdadzynuota sirds” (2001), “Boltais šokolads/Baltā šokolāde” (2012), “Bisers zam kuoju/Pērlītes zem kājām” (2017).
No 2007. gada novembra – Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Trīs reizes saņēmusi Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas stipendiju. 2006. gadā – www.draugiem.lv latgaliskās versijas www.munidraugi.lv autore – tulkotāja. Latviešu autoru Īrijā klubiņa “Baltie vārti” dibinātāja un vadītāja.
– Kā Īrijā dzīvo jūsu latgaliskums? Vai tam ir kur izpausties?
I. Tārauda: – Mūsmājās latgaliskums dzīvo labi (smaida). Puika ar mammu un vecmammu runā latgaliski, ar tēti – latviski, arī krieviski un angliski runā. Uzskatu, ka valodas mācība vispirms jau ir ģimenes lieta, un tikai tad var kaut ko prasīt no skolas, valsts utt. Ja es runāju latgaliski, latviski, tad tas ir organiski, un bērns saprot, ka tā ir pareizi. Izvēlos svešā zemē vispirms iemācīt pareizu dzimto valodu, nevis, kā paklausies apkārt, nepareizu angļu valodu. To viņš tāpat iemācīsies, bet dzimtās valodas saliņa ir tieši ģimene, mājas.
– Jums ir izdotas četras dzejas grāmatas. Kādas emocijas tajās dzīvo?
– Pirmās divas – “Vīgla byušonys ironeja” un “Izdadzynuota sirds” – izdotas manā “Latvijas laikā” (kad I. Tārauda dzīvoja Latvijā. – I. K.-M.), trešā – “Boltais šokolads/Baltā šokolāde” –, kas man ir vistuvākā no manām grāmatām, un ceturtā – “Bisers zam kuoju/Pērlītes zem kājām” – “Īrijas laikā”. Emocijas – protams, nelaimīga mīlestība, viss sajūtu spektrs par kādu pieskārienu, skatienu… Arī tad, ja tā ir laimīga mīlestība, – kaut kāds skaists traģisms tam visam ir klāt, jo – tā tam jābūt.
– Kā radās ideja Īrijā dibināt latviešu autoru klubiņu “Baltie vārti”?
– Mums Īrijā ir ļoti aktīva latviskā sabiedriskā dzīve – teātri, deju kopas, kori, ansambļi, skoliņas. Un, izrādās, ir arī pietiekami daudz rakstošu cilvēku, kuri ir jau gana populāri un arī – ne tik populāri. Tā radās ideja – apvienot pēc iespējas vairāk rakstošo latviešu klubiņā. Klubiņš ir dibināts 2017. gada septembrī un apvieno deviņas ļoti dažādas ekspresivitātes – gan darbos, gan raksturos – autores, un tas ir brīnišķīgi, jo visas mācāmies darboties kopā. Šogad esam izdevušas pirmo kopkrājumu “Ieelpot”, kas ir sava rakstītā vārda apliecinājums sev un tiem nedaudzajiem lasītājiem, pie kā tas nonāks, jo nācis klajā ekskluzīvā metienā.
– Šobrīd strādājat pie jaunas grāmatas “Pajautys”. Kad tā varētu ieraudzīt dienasgaismu?
– Pie grāmatas strādā brīnišķīga izdevēju, mākslinieku, korektoru un redaktoru komanda. Iespējams, “Pajautys” varētu būt mazs pārsteigums latgaliešu dzejas cienītājiem uz Ziemassvētku laiku…
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Ingridas Tāraudas jaunākos dzejoļus.
***
zils baltu mākoņu paijāts miers
skatos un mīlu šo vasaru visu tevi
smilgu rakstos ierakstīti glāsti ar pirkstu
galiem uz pasaules malu aizstaigāt lēnām
izstāstīt sevi tev atrodot īstos vārdus
lauzto siržu krūms neziedēs šogad
***
mūsu debesis mūsu jūra mūsu pasauļu
sajukums trakie lido gaisos kā bezdelīgas
nātru krekls dzeldē miesu sodīt
var un nav jau par ko kad saules aptumsums
aizklāj puķu dobes ar ēnām
skaidrs ka klusēsim pāri vārtiem kas
aizvērušies pavisam
***
nesaprati nepieņēmi pazaudēji
starp simtiem simtiem citu balsu un dziesmu
neatvērtu grāmatu izmestu žurnālu kaudzēm
un krītošo koku lapu rudenī viegli ir
atteikties necīnīties izmist nepateikt
nezināt cik tālu vestu mūs zeltainais dzīpars
sajūta sirdī kā izplēsta sirds un neko vairs
***
rīts miegainām acīm un punktotu aizkaru
aizvērienu ar sajauktiem palagiem segām
iesmaida taviem lūpkaktiņiem manā istabā
izlikties mīlēt padoties mīlēt
paspēlēties ar mīlestību vārīgi taurenim spārni
nošaukstinās gar vaigu un varbūt ka vajag
lai nesāp neasaro aizdzīst jo neīstie
aktieri spēlē kā spēlē
***
mēnessērdzīgie dejo uz balkona margām jo zina
ka lido ka var ka staro caur mani izlaužas
kliedziens un bulta ieurbjas trula
ikdiena aizpeld kā kravas kuģis
noburti esam jo netiekam dejot vien
krastā gaidīt bultas un apskaust
kā mēnessērdzīgie dejo uz balkona margām
***
pilsēta viegla – aizlido pāri visam pirmie putni
tā tik var ieelpot izelpot lai
krūtīs briest pilnojas plīsīs
krāsaini ziepju burbuļi – ielas malā mazs zēns
kabrioletā sarkanpilnīglūpas un brilles ar vējainiem matiem
tu skaties alkdams pārmaiņu nezinot ka
pārmaiņas ir noslēpumainais kad nav atklātas
vienalga vai tavā kabatā sitas mana sirds
***
Home is tea and biscuits un vēl mazliet
mīlestības un spēles ar matu sprogu pie deniņiem
mazliet kopīgi sabērtu zilkurpīšu ziedlapu uz grīdas
un mazliet atpogātu krekla pogu kas paver
glāstu apvāršņus līdz zem
lietus dienās kad dzirksteļo stari no acīm
jo mīlestība ir ieritinājusies ne pie lieveņa dziļāk
***
izsapynuot var –
lilleigi tumneigys kreit
šlivys zuolē
***
bisera byrums –
tova kasdīna sapleist
munā skuovīnī
***
vokora mygla –
nikod naapstuosme kur
zīdlopu dzyga
