Mēness neredzamā puse 0
Jūrmalas teātra izrāde “Aspazija. Vakara laivā” Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas kultūras programmā “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” ielūkojas dzejnieces radošajā un biogrāfiskajā dzīvē.
Uzveduma astoņas ainas iecerētas kā autobiogrāfiskas epizodes, lai atklātu dzejnieces – sievietes pretrunīgās rakstura šķautnes. Dramaturģe Lelde Stumbre ar sev piemītošo mākslinieciskas mistifikācijas paņēmienu (Tabūns B. “Modernisma virzieni latviešu literatūrā”, “Zinātne”, 2003, 157. lpp.) epizožu gadus kārto atpakaļ – no 1943. uz 1894. gadu. Sākums ir tumša novembra nakts Jūrmalā, Gončarova ielā 13/15, kad vientuļās Aspazijas pamestības noskaņu pārtrauc apmaldījusies ceļiniece. Izrāde beidzas ar mirkli pirms pirmās satikšanās ar Jāni Pliekšānu “Dienas Lapas” redakcijā. Izrādes struktūra ļauj skatītājam ieraudzīt un iepazīt abu dižgaru attiecības arī citos noteiktos un zīmīgos laika nogriežņos. Epizodēs akcentētas atšķirīgas īpašības, kas, iespējams, piemitušas Aspazijai. Katrā ainā redzamais ir daļa no personības – gluži kā mirdzošo tiltu uz mēnesi izgaismo atsevišķi stari. Mēnesnīcas iespaidu veido gan izrādes plakāts, gan skatuviskais iekārtojums un noskaņa. Izrādes žanrs – “patiesu sirreālo atmiņu retrospekcija” – ļauj spēlēties ar iedomāto kā patieso un dokumentālo kā varbūtējo.
Spēles mērķi, manuprāt, ir divi, pirmais – mazināt liekulīgo godbijību pret kanonizēto Dzejnieci, un otrais – parādīt viņas dzīvi kā daiļrades fonu, kurā virmo dažādas, ne tikai apgarotas enerģijas. Raiņa izrādē nav, taču viņa klātbūtne jūtama kā atskaites mērs. Viņi ir pretēji un savstarpēji papildinoši. Raini var asociēt kā saules dzejnieku, bet Aspazija šajā skatuves versijā ir mēness dzejniece. Izrāde ir daļējs pētījums, ciktāl fakti atbilst dokumentalitātei, daļējs minējums psiholoģijā. Robežas ir brīvi plūstošas. Aspazijas emocijās galvenokārt akcentēti nepievilcīgi vaibsti, piemēram, godkāre kļūt par prezidenta kundzi, vecišķa valšķība jaunekļa priekšā, muļķīga jūsma par ganu meitas revolūciju (kas gluži kā vētra ūdens glāzē beidzas ar saucienu pēc mammas) un Pelnrušķītes cienīga “ziedošanās” trauku lupatai trimdā Kastaņolā, un vēl un vēl. Ar sadrumstalotām epizodēm varētu samalt Aspazijas dižumu ikdienības putekļos un secināt tipisko – radošas personības izsīkumu gadu gaitā, kas padara tukšu ikviena bijušā mākslinieka dzīvi. Ja vien tas būtu izrādes mērķis, taču konkrētajās sadzīviskajās ainās un sarunās mērķtiecīgi iespraucas dzejas rindas no “Sidraba šķidrauta” un līdzās Aspazijai (atšķirīgos vecumposmos dzejnieci atveido divas izpildītājas Gunta Mīlenberga un Sandija Didrihsone) uz skatuves nemainīgi ir klāt simboliskais dzejnieces radītais gara bērns – Guna (lomā – Gundega Baušiniece).
Aspazija dažās epizodēs sarunājas ar citiem neredzamo – iedomāto Gunas tēlu, citās epizodēs Guna ir reāla persona – sekretāre redakcijā, kalpotāja, arī Olga Raiņa vasarnīcā. Šis paņēmiens turpina spēli ar īstenību/šķietamību. Vai persona ir patiesa vai tā notiek tikai atmiņās? Tas skaidrojams ar dzejnieces īpašo psihes stāvokli, kurā saplūst divi pretēji stāvokļi – sapņi un realitāte. Tomēr galvenais Gunas skatuves uzdevums ir iemiesot Aspazijas mūzas un izredzētības veidolu. Tam lielā mērā palīdz skatuves iekārtojums. Viņa, tērpta sudrabaini zilā pieguļošā kleitā, ir līdzīga no jūras iznirušai nārai un lielā mērā reprezentē Aspazijas mākslinieciskās zemapziņas nemieru. Mizanscēniski veiksmīgi atrisinātas attiecības starp galvenajām varonēm un Gunu, rodas sajūta, ka starp abām būtnēm ir kāda neredzama saite.
Pretrunīgais padara izrādi intriģējošu. No vienas puses – dokumentāli fakti no Aspazijas un Raiņa dzīves, portretējamo personāžu grims ar vēsturisko prototipu līdzību (īpaši veiksmīgs ir Īvandes Kaijas raksturs un līdzība Evijas Baulas atveidojumā). Dokumentāli ir arī radioieraksti, mūzikas vēsturiskais konteksts, darbojošos personu vārdi. No otras puses – ieskatīšanās radošas personības dzīlēs ļauj komandai uzbūvēt piesātinātu asociāciju telpu. Izrādi caurvij zilā krāsa, kas, poētiski iedzīvināta zilās rozēs, pērļu virtenēs, piena kannā, zilā somā, cepurē vai kurpēs, izsaka Aspazijas atšķirīgo – iekšējo gaismu. Šis skatījums rāda pasauli principiāli citādu – gan sāpīgāku, gan apgarotāku.
Dzejisko tēlainību papildina videoprojekcijas kā savienojošs dažādu gadu epizožu elements. Tajās ir norādes uz attiecīgā gada vēsturiskiem notikumiem, taču nav izmantots dokumentālais foto, kino materiāls. Montāžas paņēmienā ir izrādes pamattēma – mākslinieka jūtīgums. Diemžēl traucē vairāku pāreju ilgums un vienveidība, radot nevajadzīgu formālisma iespaidu. Manuprāt, veiksmīgākā pāreja, kas precīzi ieskicē attiecīgā gada vēstures fonu, ir 1905. gads. Vizuāli redzams pāri trauka malām līstošs piens, gluži kā pāri ikdienas pacietībai lūst vadzis un revolūcijas nemiers plūst ielās, lūst Daugavas ledus. Emociju uzplūdā var neskatīties zem kājām, jo virs galvas lido plīvurs – sidraba šķidrauts, ko Aspazijas dzejas vārdi uznesuši augstu gaisā. Sidrabotais šķidrauts visu laiku ir uz skatuves, to savās rokās dažādi lieto Guna, kādā epizodē tas ir priekšauts, citā – sildošs apmetnis, citā līdzinās spārniem. Izteiksmīga ir Gunas beigu epizode, kad viņa kā mākslinieka dvēseles iemiesojums meklē un neatrod sev vietu, it kā jautājot, vai šodien mums jūtīgums ir vajadzīgs.
Izrādes koptēls atklāj, ka radošais darbs nav atraujams no dzīves, gluži kā aiz mēness spožā vaiga otrajā pusē spulgo spīdekļa tumšā daļa. Kāda tā ir, intriga saglabājas, jo to neviens nav redzējis un iespējamība ir tikpat īsta, cik pieļāvums.
Uzziņa
Lelde Stumbre. “Aspazija. Vakara laivā”, iestudējums Jūrmalas teātrī
Režisors: Imants Jaunzems, skaņu kolāžas: Reinis Sējāns, videokolāžas: Elīna Matvejeva, kostīmi: Aigars Balulis.
Lomās: Gunta Mīlenberga, Sandija Didrihsone, Evija Baula, Kaspars Kravinskis, Kristians Avotiņš, Linda Aušte, Gundega Baušiniece.
Nākamā izrāde: 10. maijā.
