Memorands vai Stompaku kauja? Domstarpības par Nacionālās pretošanās kustības atceres dienas datumu 18
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sabiedrībā pazīstamu personu grupa nosūtījusi vēstuli Latvijas Republikas Saeimai, aicinot Nacionālās pretošanās kustības atceres dienai izvēlēties 2. martu, nevis 17. martu.
Pēdējo vairākkārt piedāvājis un atbalstījis Valsts prezidents Egils Levits, kā arī liela daļa vēsturnieku, kas pēta Otrā pasaules kara un pirmo pēckara gada notikumus Latvijā.
Diskusija, kurš no nosauktajiem datumiem cienīgāks, lai Saeima pārskatāmā nākotnē to ietvertu likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” kā Nacionālās pretošanās kustības atceres dienu, rit trešo gadu, bet priekšvēsture ir vēl senāka.
2019. gada 1. oktobrī attiecīgo priekšlikumu, minot 17. martu, Saeimas komisijai nosūtīja E. Levits. Tas tika akcentēts arī šogad, Valsts prezidenta kancelejai 17. martā rīkojot tiešsaistes konferenci “Cīņa par Latviju. Nacionālās pretestības kustības izpēte un atcere”, kurā uzstajās prezidents un vēsture pētnieki.
Jāatgādina, ka minēto datumu Latvijas vēsturē uzskata par simbolisku, jo 1944. gada 17. martā profesora Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome (LCP) pabeidza parakstu vākšanu Memorandam, kurā Latvijas tautas vārdā tika pieprasīta Latvijas neatkarības atjaunošana un pausta pārliecība, ka Latvijas valsts un Satversme turpina juridiski pastāvēt arī vācu okupācijas apstākļos.
Memorands bija paredzēts izplatīšanai Rietumos, un dominē uzskats, ka LCP dokumentu atbalstījuši ne vien tā sauktie kurelieši, bet arī vismaz daļa nacionālo partizānu vienību pēckara gados.
Turklāt 1949. gada 17. martā notika Īles kauja, kad liela čekas karaspēka vienība uzbruka latviešu un lietuviešu mežabrāļu grupas bunkuram Dobeles novada Īles pagasta mežā un sagrāva gan vienību, gan tās bunkuru.
2. marta kauja esot nozīmīgāka
Drīz pēc Valsts prezidenta rīkotās konferences tapusi vēstule Saeimai, ko sagatavojuši bijušais Saeimas deputāts Pēteris Simsons un mežabrāļu kustības pētnieks, agrākais SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieks Jānis Vasiļevskis.
Vēstulē apšaubīts, vai 17. marts tiešām būtu nozīmīgākā diena visā nacionālās pretošanās periodā, ko vēsturnieki Latvijā mēra no 1940. gada līdz 1990./1991. gadam: “Latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā tieši mūsu nacionālo partizānu (mežabrāļu) cīņas ir saglabājušās kā pretošanās simbols – nozīmīgākā nacionālās pretošanās forma, kas ilga 12 gadus.
Taču Īles kauja 1949. gada 17. martā, kuras rezultātā nacionālo partizānu grupa tika sagrauta (15 nogalināti, 9 ar dažāda smaguma ievainojumiem saņemti gūstā, bunkurs uzspridzināts), nav uzskatāma par īpaši izceļamu notikumu Latvijas nacionālo partizānu kara gaitā.
Nepārprotami nozīmīgāka nacionālo partizānu kauja 1945. gada 2.–3. martā notika Viļakas apriņķa Stompaku purva salās, kas ir lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē.
Ap 350 Latgales mežabrāļu izcīnīja smagu kauju ar uzbrūkošā čekas karaspēka skaitlisko pārspēku, paliekot nesakauti, un, organizēti atkāpjoties, izvairījās no draudošā aplenkuma un papildu zaudējumiem.
Tāpēc ierosinām Saeimai noteikt par nacionālās pretošanās piemiņas (atceres) dienu Stompaku kaujas datumu 2. martu – kā latviešu tautas neapstrīdamas varonības un nepārprotamas valstsgribas apliecinājumu.”
Tāpat vēstulē pausts uzskats, ka nav pietiekama pamata uzskatīt Valsts prezidenta ieteikto 17. martu par nevardarbīgās pretošanās sākuma un bruņotās cīņas kulminācijas punktu.
“Nenoliedzot LCP Memoranda vēsturisko nozīmi, nedrīkstam aizmirst Pašpārvaldes ģenerāldirektora A. Valdmaņa memorandu Latvijas ģenerālkomisāram O. Dreksleram jau 1942. gada novembrī, kurā nepārprotami uzsvērts Latvijas kā neatkarīgas valsts turpmākais statuss.”
Starp 12 vēstules parakstītājiem ir vēsturnieks Ainārs Bambals, agrākais Saeimas un Eiroparlamenta deputāts un eksministrs Ģirts Valdis Kristovskis, nacionālās pretošanās kustības dalībniece Lidija Lasmane, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības goda priekšsēdētājs Edgars Skreija, TV seriāla “Sarkanais mežs” viens no scenāristiem Armands Zvirbulis.
“Politiskā konjunktūra”
J. Vasiļevskis spriež, ka pēc LCP Memoranda parakstīšanas 1944. gadā nekādas praktiska darbības deklarētā mērķa sasniegšanai nesekoja, bet 1949. gada Īles kauja drīzāk bijis skumjš notikumus, kamēr Nacionālās pretošanās kustības atceres dienai jāasociējas ar cīņām.
No tāda viedokļa 1945. gada 2. marta Stompaku kauja, viņaprāt, būtu piemērotāka.
“Stompaku kauja bija visā Nacionālo partizānu kara vēsturē lielākā, turklāt nebeidzās ar mežabrāļu sakāvi, jo viņi pēc kaujas tumsas aizsegā organizēti atkāpās, izvairoties no aplenkuma, kas tajā situācijā bija vienīgā normālā rīcība. Grupējums pārgāja uz Grīvas mežiem un turpināja cīņu.”
J. Vasiļevska ieskatā, 17. marta izvēli šobrīd nosaka “politiskā konjunktūra”. Jāsaka, arī iepriekšējos gados izskanējušas aizdomas, ka šā datuma apstiprināšana zināmā mērā nozīmētu 16. marta leģionāru dienas aizēnošanu. Politiķi gan tādu scenāriju vienmēr nolieguši.
