Mēmie krustojumi 0
Mēdz gadīties iepriekš neplānoti mazi ceļojumi – ieraudzījām Nīgrandes pusē norādi “Vaiņode, 13 km” un ļāvāmies impulsam: ļoti sen tur nav būts, aizbraucam! Zemes ceļš bija visnotaļ pieklājīgs, savlaicīgi greiderēts un smagu kravnešu nesapostīts, un ainava Lietuvas pierobežā apmēram tāda pati kā citur valstī.
Pieņēmām lēmumu plašāk aplūkot Jēkaba Janševska “Bandavas” tuvāko apkaimi, atgriežoties mājās pa citu maršrutu. Šķita, nekas nevar būt vienkāršāks, atliek vien trāpīt uz reģionālā autoceļa P106 Grobiņa–Embūte–Ezere un uz priekšu. Sekosim parastiem ceļu rādītājiem, mēs spriedām. Šo naivumu vēl īsti neapzinājāmies arī Vaiņodes galvenajā krustojumā: brīvs no jebkādām norādēm, tas mudināja orientēties pēc debespusēm ikvienam ceļotājam, kurš dažādu iemeslu pēc nav bruņojies ar mūsdienu navigācijas līdzekļiem. Lai pārliecinātos, ka tomēr dodamies vēlamajā virzienā, uzrunājām vīrieti, kurš stūmās pa brauktuvi uz velosipēda. Kungs, liekas, gribēja būt noderīgs, taču bija pavairāk ņēmis uz krūts. Jauneklis, kurš gatavojās apseglot motociklu, bija skaidrā un laipni parādīja ieliņu, kas izvedīs no apdzīvotās vietas. Tur būšot krustojums, darbs tikai izvēlēties vajadzīgo norādi, viņš teica.
Līdz krustojumam gāja raiti. Pēc tam patiešām bija izvēle – atgriezties jaukajā Vaiņodē, iestūrēt brauktuvē “Lietuvas robeža, 6 km” vai virzīties pa trešo, bezvārda ceļu. Pa to ripinot, drīz atpazinām šurpceļā manītos orientierus. Secinājām, ka tāda avantūristiska pārvietošanās nav atdarināšanas cienīgs paraugs.
Viss beidzās labi, protams. Bet mazais piedzīvojums tomēr mudina atcerēties daudzkārt lasītos un dzirdētos stāstus par to, kā mēs gaidām tūristus. Piekrītu, ka mērķtiecīgs ceļotājs jau iepriekš izstrādā maršrutu un pat tuksnesī neapmaldās, un mūsdienās tikai retais dodas, kurp acis rāda. Tomēr, domāju, visi, orientēšanās sportā gūto iemaņu neaplaimotos ieskaitot, pelnījuši labi saprotamus ceļu rādītājus cilvēkiem loģiski nepieciešamos punktos. Zinu, ka starp daudzajiem oficiālajiem noteikumiem atrodama arī norāžu uzstādīšanas regula, kur definēti attiecīgi valsts iestāžu un pašvaldību pienākumi. Privātā sarunā Vaiņodes pusē dzīvojoša vietējās nozīmes amatpersona man bilda, ka galvenokārt te grozās tuvējie ļaudis, kuri jau zina “visus caurumus”. Ja kāds beidzot saņemtos uzspodrināt Embūtes Joda dambja pievilcību un atdzīvināt Induļa un Ārijas traģisko mīlas stāstu, tad noteikti šurp bariem trauksies eksotikas kārie svešzemnieki, tad gan būšot jēga stiprināt pie katra staba norādi, kas – starp citu – standartizētā izpildījumā sālīti maksā. Tā ir. Bet vienalga kļūst skumji, ka, lai ko arī runātu, par patiesi vērtīgiem Latvijā turpina uzskatīt vien ārzemju tūristus un tā īsti gaida tikai viņus.
