“Melu un naida propaganda nav demokrātija!” Saruna ar ukraiņu žurnālisti Kovaļenko 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Karā viens no cīņas laukiem ir arī informatīvā telpa. Arī te redzam frontes, uzbrukuma virzienus un aizsardzības pozīcijas. Informatīvā kara pirmajās līnijās tagad atrodas Ukraiņu žurnālisti. Man bija iespēja attālināti aprunāties ar vienu no viņiem – interneta medija “Babel.ua” žurnālisti Oksanu Kovaļenko. Viņa 2002. gadā absolvējusi Tarasa Ševčenko Nacionālās universitātes Starptautisko attiecību institūtu Kijivā. Strādājusi medijā “Українська правда”, kur vadīja ziņu nodaļu un rakstījusi politiskos komentārus. 2018. gadā pievienojusies “Babel.ua” komandai.
Vai Ukrainas mediju cilvēki ir pietiekami sagatavoti darbam kara apstākļos?
O. Kovaļenko: Ukrainas mediji kara apstākļos strādā kopš 2014. gada. Lielākajai daļai žurnālistu, vismaz galvenajos medijos, jau ir bijusi šāda pieredze. Mēs arī apzināmies un saprotam, ka daļa informācijas ir klasificēta, ka tai ir dažādas slepenības pakāpes. Kaut vai tādēļ, lai neiedotu krieviem mūsu karavīru pozīcijas un nepalīdzētu koriģēt artilērijas uguni.
Vai piekrītat uzskatam, ka propaganda ir ierocis, it īpaši jau kara laikā?
Te pat nav ko apspriest. Protams! Paskatieties, kāda pret Ukrainu vērsta propaganda valda Krievijas valsts medijos. Viltus, meli, naida runa, dīvainas apsūdzības genocīdā – tas viss veļas pār vienkāršo krievu galvām. Diemžēl cilvēki tam tic. Un tad krievu karavīri brīnās, kāpēc ukraiņi viņus nesagaida ar ziediem. Ka uzskata nevis par “atbrīvotājiem”, bet gan par okupantiem. Bet visvairāk krievi būs šokēti tad, kad viņiem atklāsies patiesība par šo karu. Kad pat vistālākajā Sibīrijas nostūrī cilvēki beidzot sapratīs, ka genocīdu Mariupolē, Bučā, Borodjankā, Irpenā un citās Ukrainas pilsētās pastrādājuši krievu karavīri.
Latvijā šodien aizliegti un nobloķēti teju visi Kremlim tuvie mediji, kas slavina agresiju pret Ukrainu. Un tomēr atrodas daži žurnālisti, kuri šajā rīcībā saskata demokrātijas ierobežojumu. Ko jūs viņiem atbildētu?
Demokrātijā cilvēki var brīvi paust savu viedokli un nostāju. Viedokļi var būt dažādi, bet tiem jābūt balstītiem uz patiesiem faktiem. Melu un naida propaganda nav demokrātija. Vēstures pārrakstīšana pēc labākajām Orvela tradīcijām nav demokrātija. Tieši tas, ko patlaban redzam Krievijas valsts kontrolētajos televīzijas kanālos. Krievijā ir aizliegts saukt lietas īstajos vārdos. Agresīvais karš, kura laikā viņi iznīcina un okupē mūsu pilsētas, nogalina civiliedzīvotājus, izkar Krievijas karogus un aizliedz visu ukrainisko, tiek dēvēts par “speciālo operāciju”. Tikai meli, meli un vēlreiz meli. Bet melu apkarošana nav demokrātijas pārkāpums.
Kā ienaidnieks izmanto dezinformāciju?
Viens no populārākajiem dezinformācijas piemēriem ir stāsts par krustā sisto zēnu Donbasā, ko 2014. gadā izplatīja Krievijas propagandas mediji. Vēlāk izrādījās, ka nekāda zēna nav, bet sieviete, kas par to stāstīja, kā “aktrise” tikusi izmantota arī citos propagandas video. Piemērs no šā kara – kad kļuva zināms, ka krievu okupanti Kijivas apgabalā spīdzinājuši un nogalinājuši cilvēkus ar iepriekš sasietām rokām, Krievijas propaganda sāka stāstīt, ka to izdarījuši ukraiņu spēki.
Vai arī mainīgā leģenda par Kramatorskas dzelzceļa stacijas apšaudi. Sākotnēji viņu mediji ziņoja, ka Krievijas spēki patiesībā raidījuši raķetes uz Ukrainas militārpersonām. Kad izrādījās, ka nekādu bruņoto spēku tur nav, Krievijas mediji sāka izplatīt informāciju, ka staciju apšaudījuši ukraiņi.
Vai piekrītat viedoklim, ka kara laikā pārstāj darboties viedokļu daudzveidība? Un vai šādos apstākļos jāatspoguļo visi viedokļi?
Kara laikā jāprot atšķirt reālos faktus no dezinformācijas, kompetentu ekspertu viedokļus – no emocijām. Žurnālistam nepārtraukti jāpārbauda saņemtā informācija. Mēs “Bābelē” publicējam tikai pārbaudītas ziņas. Speciāli ārvalstu medijiem esam izveidojuši vietni angļu valodā “https://twitter.com/UaBabel”. Vienlaikus jāsaprot, ka pilnu informāciju par šo karu saņemsim tikai pēc uzvaras. Un tā būs briesmīga. Mēs arī apzināmies, ka žurnālistu kļūdu analīze un vainīgo meklēšana būs jāveic tad, kad būsim uzvarējuši ienaidnieku.
Tas, kas mums jāsaprot tagad un šeit – kara laikā informatīvajā telpā nav vietas Krievijas propagandai, pat ja šādus uzskatus pauž cilvēks ar Ukrainas pilsonību. Vēl nesen te bija tāds Augstākās Radas deputāts Iļja Kiva, kurš pirms kara izplatīja ienaidnieka propagandu. Tagad viņš jau ir aizbēdzis uz Krieviju, pieprasījis šīs valsts pilsonību un izplata paziņojumus, kuros sola “aizstāvēt savu dzimteni – Krievijas Federāciju”.
Lasu mediju ziņu: “13. aprīlis. Ukrainas TV publicē sižetu par Krievijas trofeju tehnikas remontu. 14. aprīlis. Krievi uzzina, ka video uzņemts kādā Kijivas rūpnīcā, un noskaidro precīzas šā uzņēmuma koordinātas. Naktī uz 16. aprīli šim objektam trāpīja raķete.” Vai notiekošajā nav vainojami bezatbildīgi mediji?
Šis gadījums tika plaši apspriests žurnālistu aprindās. Tomēr jāapzinās, ka krieviem ir informācija par visām mūsu rūpnīcām. Tās būvētas padomju laikos, un Maskavā ir kartes ar šo objektu koordinātām. Viņi iznīcina militāro infrastruktūru, lai nebūtu iespējams remontēt tankus, bruņumašīnas un citu tehniku. Tajā pašā laikā “rašisti” nevar palaist raķetes uz visiem objektiem vienlaikus.
Tādu resursu viņiem, par laimi, nav. Iespējams, jūsu pieminētais sižets varēja pievērst īpašu vērību šim konkrētajam uzņēmumam. Kā bija patiesībā, mēs nezinām. Te vietā būtu vēlreiz atgādināt tik svarīgo kara laika žurnālistiskas principu – nekaitēt savai valstij. Katrai ziņai, reportāžai vai fotogrāfijai jāatbilst šim principam.
Un tomēr – vai tad neviens neuzrauga, lai Ukrainas mediju telpā neparādītos šādas sensitīvas ziņas?
Ukrainā nav tādas iestādes, kas cenzētu medijus. Tas arī nav nepieciešams, jo vēlāk, mierīgā dzīvē, tāda var apdraudēt neatkarīgu žurnālistiku. Vienlaikus Ukrainā pastāv kriminālatbildība par informācijas izplatīšanu, kas skar militārpersonu atrašanos, pārvietošanos un karadarbību, pirms par to nav ziņojis armijas Ģenerālštābs.
Kara apstākļos ir tendence noklusēt savus un pārspīlēt pretinieka zaudējumus. Varbūt tā ir attaisnojama rīcība?
Vēlos minēt Izraēlas piemēru, kur ir aizliegts fotografēt vai filmēt nogalinātos Izraēlas armijas karavīrus. Tāpat nav atļauts ziņot par upuru skaitu militārpersonu vidū, pirms to nav izdarījušas oficiālās iestādes. Ukrainā šodien bieži tiek ziņots par civiliedzīvotāju upuriem. Militārpersonu zaudējumi nav lieli, kaut gan precīzu kritušo skaitu uzzināsim tikai pēc kara. Pašlaik mums vienkārši ir jāsaņemas un jācīnās. Sērosim un raudāsim pēc uzvaras.
Harkivā nesen demontēts piemineklis padomju maršalam Žukovam. Vai arī jūs uzskatāt, ka Ukrainā vairs nav vietas šādiem pieminekļiem? Jautāju to tāpēc, ka šādi pieminekļi joprojām atrodami arī Latvijā.
Es ļoti labi saprotu to cilvēku rīcību, kuri nojauca pieminekli Žukovam. Krievija sevi dēvē par Padomju Savienības pēcteci, kas Otrajā pasaules karā cīnījās pret fašismu. Tagad pati Krievija uzvedas kā fašisti.
Savā interneta lapā jūs rakstāt: “Mēs pārtraucām “Bābeles” krievu versijas atjaunināšanu pēc Krievijas vērienīgā iebrukuma Ukrainā 24. februārī. Krievu lapu atjaunot neplānojam – vairs nebūs ziņu, tekstu, fotoreportāžu krievu valodā. Nekad.” Kā jūs pamatojat savu rīcību?
Šeit viss ir vienkārši. Pēc tam kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, mēs nevaram un negribam publiski runāt okupantu valodā. Daudzi cilvēki, kas iepriekš runāja krieviski, pārgāja uz ukraiņu valodu. Jo nevēlējās, ka viņiem būtu jebkāds sakars ar okupantiem.
Ukrainas mediji publicē noklausītās Krievijas militārpersonu sarunas ar tuviniekiem. Vai tās ir īstas? Izskan neizpratne – vai tiešām cilvēki var būt tik stulbi, nežēlīgi, aprobežoti un alkatīgi…
Atklāti sakot, kad parādījās pirmie ieraksti, kurās okupanti lielās un stāsta, kā viņi aplaupa ukraiņu mājas, es tiem īsti neticēju. Bet tad tika publicēti video no Baltkrievijas, kuros redzami krievu karavīri ar salaupītām mantām. Arī liecības, kā šis laupījums tiek gatavots nosūtīšanai uz Krieviju. Mani paziņas militāristi, kuri redzējuši sašautu krievu militāro tehniku, stāsta, ka tajā bieži tiekot atrastas salaupītas mantas, pat virtuves kombaini un mikseri. Kad mani draugi atgriezās savās mājās, kas atradās uz neilgu laiku okupētā Kijivas apgabala reģionā, atklājās, ka krievu karavīri viņiem nozaguši pat drēbes! Tāpēc es ticu mūsu izlūkdienestu publicētajiem ierakstiem.
Jūsu jautājums, vai cilvēki var būt tik aprobežoti un nežēlīgi. Un atkal jāsaka – es nebūtu ticējusi, ja pati savām acīm nebūtu redzējusi noslepkavotus civiliedzīvotājus. Ja nebūtu dzirdējusi liecības par to, ka krievu militāristi izvaro ukraiņu sievietes un bērnus, vienpadsmit, pat deviņus gadus vecas meitenes. Es lasīju to cilvēku liecības, kuri vēlējās atstāt okupētu ciemu. Krievu karavīri viņus atbrīvoja, novēlēja laimīgu ceļu un pēc tam atklāja uz viņiem uguni. Joprojām meklēju atbildi uz jautājumu – kā kaut kas tāds ir iespējams? Es nezinu…
Vai Ukrainā noticis lūzums to cilvēku uzskatos, kuri 24. februārī vēl atbalstīja “krievu pasauli”?
Noteikti! Tikai viens piemērs – nesen intervēju Popasnajas militārās administrācijas vadītāju. Tā ir neliela pilsēta uz Doneckas un Luhanskas apgabalu robežas. Pašlaik tur notiek sīvas kaujas. Krievi iznīcina Popasnaju, met bumbas, apšauda ar artilēriju. Kā stāstīja Popasnajas vadītājs, tad pēc 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimu un iedibināja marionešu režīmus Doneckas un Luhanskas apgabalos, aptuveni puse iedzīvotāju esot atbalstījuši Krieviju. Visu pārmainīja pašreizējais uzbrukums Ukrainai. Pēc 24. februāra Popasnajā vairs neesot neviena cilvēka, kurš atbalstītu “krievu pasauli”. Līdzīga situācija ir arī pārējā Ukrainā.
Kā šodien izdzīvo “Babel.ua”?
Sākoties karam, daudzi Ukrainas mediji nonāca grūtībās, jo samazinājās ieņēmumi no reklāmas. Tāpēc mēs nolēmām koncentrēt spēkus grantu un privāto ziedojumu piesaistīšanai. Ar “PayPal” norēķinu sistēmu cilvēki var atbalstīt mūsu darbu. Esam pateicīgi par jebkāda veida atbalstu – morālo, materiālo, informatīvo.
