Par vēsturi jārunā skaidrā vīra un sievas valodā. Saruna ar Juri Pavloviču 10
Nesen Latvijas Televīzijā tika pārraidīts cikls par padomju laiku vēsturi ar ļoti piesaistošu nosaukumu “Melu laboratorija”. Raidījuma visas desmit sērijas aicinājām analizēt vēsturnieku, padomju laiku ekspertu Juri Pavloviču, grāmatas “Padomju Latvijas ikdiena” autoru. Viņš raidījuma veidotājiem pārmet “serdes” un hronoloģijas trūkumu un to, ka melis galu galā netiek parādīts. Par raidījumu, citām melu laboratorijām un viņa skatījumā notiekošo vēsturnieku aprindās J. Pavlovičs sniedza interviju Voldemāram Krustiņam un Ģirtam Vikmanim.
V. Krustiņš: – Pirms neilga laika LTV parādīja “Melu laboratoriju”, kas bija veltīta vairāk padomju laiku vēsturei . Strīdīgus jautājumus no skatītāju puses tā neizraisīja, kas mēdz būt pēc rakstiem un raidījumiem par jaunāko laiku vēsturi. Man radās jautājums – vai tā arī mūsdienu melu laboratorijas spētu parādīt? Tuvojas pirmsvēlēšanu kampaņa…
J. Pavlovičs: – Tas nav iespējams, jo “Melu laboratorijas” veidotāji jau salaida dimbā ciklu par tiem periodiem, kurus viņi aplūkoja. Es nevainoju intervētos vēsturniekus, bet mani uztrauc nesekošana notikumu hronoloģijai, nepaskaidrojot, kādā secībā tie risinājušies. Raidījuma vadītāji spriež skolas grāmatas līmenī.
– Man ir radies priekšstats, ka “Melu laboratorija” iecerēta kā vispārizglītojoša pārraide par vēsturi, kas balstīta uz aprobētām patiesībām, kas mūsdienu publikai jau ir ieguvums. Tik daudz faktu par vēstures nezināšanu.
– Par izglītojošu pārraides raksturu nepiekritīšu. Jā, ir parādīti meli, bet kur tad ir tā laboratorija, tā darbnīca, kur tos melus ražoja? Tā vietā, lai stāstītu, kā 20. gadsimtā šādas darbnīcas tapa un darbojās, nav vēstījuma, faktu, kaut arī raidījuma komandas rīcībā bija cilvēki, kas varēja pastāstīt.
– Bet cilvēki, pazīstami vēsturnieki… viņi jau bija ekrānā.
– Viņi parādījās kā ķipari, ko izvelk no kastes vajadzīgajā vietā un ieliek tajā atpakaļ.
– Jūsu galvenā kritika ir vērsta uz to, ka raidījumam neesot hronoloģiska uzbūve?
– Jā, bet ne tikai tas, raidījumam trūkst serdes. Pārraide sākas ar neatkarības zaudēšanu, tad vācu laiki, tad pāriet pie zemniekiem, tad par Vili Lāci, cenzūru un pārējo. Katrai sērijai bija divas daļas – raidījuma vadītāji pastāsta vienu tēmu līdz 20 minūtēm un pēc tam, nebrīdinot skatītājus, sāk runāt no paša sākuma.
– Pavloviča kungs, jūs esat vēsturnieks profesionālis, tāpēc jums varbūt uzbūve nepatīk. Bet, iespējams, ikdienas skatītājs neuztver sīkos nebūtiskos trūkumus.
– Varu jums dot vienu piemēru par “nebūtisko trūkumu”. Raidījumā intervē divus cilvēkus, kas padomju laikos strādājuši Limbažu pagasta vēlēšanu komisijā. Vispirms ir kungs, tad dāma, kuri mūsdienās saka, ka mēs darījām toreiz citādi, nekā kungs teica. Taču skatītājam nepaskaidro, ka kungs vēlēšanu komisijā darbojies ap 1948. – 1950. gadu, bet dāma stāsta par 1968. – 1982. gadu, kas bija pilnībā atšķirīgi laiki vēlēšanu procesā. Raidījuma veidotājiem vajadzēja uzlikt titrus, norādot laika posmus. Šādas neprecizitātes, kas traucē pareizu uztveri, nāk cita pēc citas. Klātesošajiem vēsturniekiem vajadzēja aizrādīt.
– Starp citu, raidījumā bija vēsturnieks Kaspars Zellis, var teikt, viss vēsturnieku zieds.
– Diemžēl Zellis ir faktiski atteicies būt par vēsturnieku, pašlaik ir politologs. Daudzi vēsturnieki tagad ir kļuvuši par sociālo zinātņu speciālistiem.
– Tas jau aiziet no tēmas. Bet kā jūsu pieminētos trūkumus varētu nākotnē novērst? Sērijas nosaukums bija pievilcīgs. Kā tad ir – vai mūsdienās ir melu fabrikanti un laboranti? Vai par tiem nevajag sagatavot ciklu?
– Tas nav iespējams, jo lielākajai daļai speciālistu nav iespējas izteikt savu viedokli. Runa jau nav par meliem. Vārds “meli” bija nevietā lietots, bet runa ir par propagandu jeb reklāmu. Pasaule balstās uz to, kā cilvēks sevi parāda, kā sevi parāda valstis un kustības, protams, cik vien iespējams labā gaismā, neiekļaujot visu patiesību. Tas nenotiek, melojot aiz “ļauna” nodoma. Ja to dara varas dēļ, tad tā ir propaganda, bet, ja naudas dēļ, – tad tā jau ir reklāma. Vārda “meli” lietošana bija pievilinoša. Cilvēki gaidīja, ka melus izvedīs aiz auss un parādīs, kur tāds melīgs nejaucenis sēdēja. Neparādīja, runāja riņķī un apkārt, sak, tai pusē ir mežs, kur melis sēž.
