Melošana, muldēšana, shēmošana. Egils Levits par Latvijas politisko kultūru 62
Interesantu daudzpunkti nesen notikušajām Valsts prezidenta vēlēšanām bija nolēmis pielikt viens no augstā amata kandidātiem Egils Levits, aizvadītajā piektdienā aicinot savus atbalstītājus uz priekšlasījumu “Latvijas politiskā kultūra – kā to vērtēt un uzlabot”.
Lai gan pagaidām E. Levits nav īpaši daudz runājis par saviem nākotnes plāniem, tomēr ļāvis nojaust, ka arī turpmāk būs aktīvs Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē. Noklausīties viņa lekciju Kara muzejā bija ieradušies vairāk nekā simts cilvēku, starp viņiem arī vairāki politiķi, pārsvarā no Nacionālās apvienības (Ināra Mūrniece, Raivis Dzintars, Ilmārs Latkovskis, Imants Parādnieks, Kārlis Krēsliņš), kā arī daži no “Vienotības” (Lolita Čigāne, Sarmīte Ēlerte). E. Levits sāka ar laba vēlējumiem jaunajam prezidentam Raimondam Vējonim: “Lai viņš pilda savu amatu labi, jo tas ir mūsu visu interesēs.” Pēc Levita domām, prezidenta vēlēšanas esot parādījušas, ka pilsoniskā sabiedrība ir dzīva un rīcībspējīga, “tā ir sakustējusies un parādījusi vēlmi mainīt politisko kultūru Latvijā”. Diskusija esot iecerēta, lai apspriestu, ko varētu darīt lietas labā, pavēstīja Levits un pēc teorētiskā ievada raksturoja, kāda, pēc viņa novērojumiem, ir Latvijas politiskā kultūra.
[wrapintext][/wrapintext]
Tā esot kaut kur pa vidu starp Eiropas un Krievijas jeb postpadomju telpas politisko kultūru. Taču esot arī savas specifiskās iezīmes, piemēram, tas, ka Latvijas “politiskā elite nav elitāra – tajā ir viegli iekļūt”. Pie mums bez politiskās pieredzes var kļūt par deputātu vai pat ministru, kamēr Francijā vai kādā citā Rietumeiropas valstī tam būtu jāgatavojas jau no bērnības. Šādai Latvijas politikas specifikai ir gan savi plusi, gan mīnusi. Politiskā elite savā uztverē un domāšanā ir tuva sabiedrībai. Taču, kā izrādās, tas nebūt neveicina sabiedrības uzticību politiķiem. Iespējams, tieši tāpēc, ka viņi šos cilvēkus labi pazīst un zina, ko no viņiem sagaidīt. Turklāt sabiedrība nemaz nesteidz izmantot demokrātijas sniegtās iespējas. Lai gan Latvija esot viena no retajām valstīm, kur nevalstiskajām organizācijām ļauts piedalīties Saeimas komisiju sēdēs un Ministru kabineta sēdēs un izteikt savu nostāju, tas nemaz tik bieži netiekot izmantots. Taču sūdzēties gan visiem patīkot.
Ja uzticība politiskajai elitei un partijām ir zema, tad demokrātija nevar funkcionēt, norāda Levits. Latvijā zemo uzticību politiķiem iespaido arī tas, kā notiek politisko lēmumu pieņemšana: “Politiķu galvenais uzdevums būtu formulēt saturu un izmantot varu kā instrumentu šī satura īstenošanai. Taktikai ir pakārtota loma attiecībā pret saturu, bet pie mums ir otrādāk – formulēt saturu nav laika, jo jācīnās par ietekmi.” Levits uzskaita trīs Latvijas politikai specifiskas īpatnības: melošana, muldēšana un shēmošana. Tās visas esot parādījušās arī nesenajās Valsts prezidenta vēlēšanās. Levits min faktu, ka divās nedēļās viņš esot pieķēris melos desmit deputātus, un šos melus varot pierādīt. Muldēšana atšķiras no melošanas, jo fakti netiek apzināti sagrozīti, taču “informatīvā vide tiek piesārņota ar informāciju, kas aizplīvuro skatu uz to, kas ir svarīgs”. Visbeidzot shēmošana esot vara tukšgaitā, kad politiķa rīcība tiekot padarīta atkarīga no kādu citu rīcības, kurai tālāk var pieskaņot savas darbības. Taču, ja visi tā sākot shēmot, tad nekas labs beigās nesanāk. Politika zaudē saturu, tā tiek pakļauta intrigošanai.
Nobeigumā Levits tomēr atzīmēja, ka, neskatoties uz daudzajām Latvijas politikas nebūšanām, ar kritiku nevajadzētu aizrauties, jo “Latvijas valsts funkcionē samērā labi”. Protams, vienmēr ir iespēja to uzlabot, un pirmie darbi varētu būt partiju finansēšanas joma, partiju pašattīrīšanās, Latvijas informatīvās telpas uzlabošana un pilsoniskās sabiedrības aktivitātes veicināšana.
