Anda Līce: Krievijas kritušie Ukrainā tiek savilkti ieplakās. Tas draud ar ekoloģisko katastrofu 22
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainā esot vietas, kur auglīgās zemes slāņa biezums sasniedz vienu divus metrus. Par to, ka tas tiešām ir ļoti biezs, liecina arī svaigie ierakumi. Jau izsenis Krievija ir tīkojusi pakļaut šo iekārojamo, par maizes klēti dēvēto zemi. Viss tur labi padodas, un visa ir daudz. Lai pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados salauztu tautas pretestību, boļševiki Ukrainā apzināti izraisīja holodomoru. Arī šodien okupantiem tur ir ko zagt. Lai to būtu vieglāk darīt, Putins okupētajās teritorijās ir izsludinājis ārkārtas stāvokli, tas ir, laupīšanu legalizējis.
Tūkstošiem hektāru melnzemes tagad ir sprādzienu izārdīti, piesūkušies ar asinīm, piesārņoti ar metāla atlūzām un degvielu, pilni ar mīnām, kas vēl ilgi apdraudēs mierīgos iedzīvotājus. Jau kara sākumā krievi nelabprāt no kaujas laukiem savāca savus kritušos, bet tagad, kad armija ir papildināta ar uz ātru roku mobilizētu jaunu lielgabalu gaļu, pēc militārā apskatnieka Oļega Ždanova teiktā, krievi kritušos vienkārši savelkot kādās ieplakās. Tas draud ar pazemes ūdeņu piesārņošanu un ekoloģisko katastrofu. Tāpēc ukraiņu karavīriem ir dots rīkojums līķus apbērt ar hlorkaļķi.
Melna var būt ne tikai zeme. Krievijas varas cinisms un armijas zvērības ir tautā uzmodinājušas gan pretestību, gan arī naidu, kas pāriet atriebībā. Pretestība un atriebība. Kad apkārt viss jūk un brūk, un cilvēki jūtas tā, it kā viņos viss būtu pārogļojies melns, šīs emocijas nav iespējams atdalīt vienu no otras, par tām ir viegli filozofēt pēc laika vai atrodoties zem drošām debesīm un tālu no kaujas laukiem. Pateicoties visaptverošai propagandai, Krievija patlaban kļuvusi gluži vai melna no naida pret Ukrainu.
Cilvēks spēj kādu laiku slēpt savus patiesos nodomus, taču emocijas un izjūtas tomēr vienmēr izpauž valoda. Psihologs un cilvēktiesību aizstāvis Leonīds Gozmans, kuram neticamā kārtā izdevās izkļūt ne tikai no cietuma, bet arī no Krievijas, vērš uzmanību uz abu valstu amatpersonu atšķirīgo retoriku. Un patiešām – Putina un viņa propagandistu rejošās runas ir tāda zooloģiska naida pilnas, ka pret runātājiem izraisa vienīgi nožēlu.
Ukrainas aizstāvju dienu – 14. oktobri –, neskatoties uz kara situāciju, valsts svinēja arī šoruden. Visās uzrunās skanēja viena doma un pārliecība – Ukraina nav uzvarama, jo tās bruņotie spēki aizstāv dzīvību un tautas nākotni, kamēr krievu armija nes vienīgi nāvi un iznīcību.
Šī ir gaismas un tumsas cīņa, un mums ikvienam, arī tad, ja atrodamies tālu no kara zonas, ir jāizlemj, kurā pusē gribam būt.
