Melno caurumu transformācijas termiņi nākamajā evolūcijas stadijā atkarīgi ne tikai no masas, bet arī no to griešanās ātruma. Pētniekiem jau sen bija aizdomas par to, ka gigantiskie melnie caurumi, kas slēpjas galaktiku centros, griežas ātrāk un izaug lielāki, jo pastāvīgi “barojas” ar gāzi, putekļiem, zvaigznēm un jebkuru citu matēriju. Taču līdz 2013. gadam vēl nebija zināms pat aptuvens masīvo objektu griešanās ātrums. 2014. gada februārī astrofiziķi konstatēja, ka melnā cauruma griešanās ātrums veido aptuveni 80% no gaismas ātruma vakuumā jeb ir aptuveni 1,6 miljardi kilometru stundā. 6
Šis bija pirmais viennozīmīgais melnā cauruma griešanās ātruma mērījums. Un tieši izpratne par to, cik ātri vai lēni šie objekti griežas ap savu asi, sniedz priekšstatu par to, kā tie savulaik veidojušies. Tiesa, konstatētais skaitlis pētniekiem deva tikai atbalsta punktu, un vēl joprojām tā arī nav izdevies noteikt mūsu Galaktikas supermasīvā melnā cauruma precīzu griešanās ātrumu. Jo – vēl bez gluži nejaušiem uzliesmojumiem, šis objekts neizdala itin nekādu pamanāmu starojumu.
Mērot melno caurumu griešanās ātrumu un samērojot šos skaitļus ar masas rādītājiem, var konstatēt noteiktas neatbilstības. Un šīs neatbilstības, visdrīzāk, uzrādīs to, ka ir iespējama balto caurumu eksistēšana, kas tātad nevis iesūc sevī, bet gan izdala uz āru matēriju un enerģiju.
