Daudzi pētnieki ir pārliecināti, ka noteiktā posmā šajā procesā vajadzētu stāties spēkā kvantu gravitācijas efektiem, kas neļauj rasties nekam bezgalīgam. Vienu no vērā ņemamākajām pieejām kvantu teorijas un gravitācijas teorijas sapludināšanai piedāvājis franču fizikas teorētiķis Karlo Roveli. Viņaprāt, kvantējas ne tikai gravitācija, bet arī pati laiktelpa, proti, tā sastāv no mikroskopiskām cilpiņām, kuras vairs nav iespējams sadalīt sīkāk. Šīs cilpas “cilpveida kvantu gravitācijā” ir tik sīkas, ka ikvienam novērotājam laiktelpa vienalga izskatīsies gluda un nepārtraukta. Jaunā pētījuma autors Roveli aprēķinājis, ka Visuma cilpveida struktūra ir pretrunā ar melnā cauruma neizbēgamo kolapsu. Atbilstoši šim jaunajam modelim kolapsējošai zvaigznei jāsasniedz stadija, kurā tā vairs nevar vairāk saspiesties, jo cilpiņas nav saspiežamas līdz mazākam izmēram par to, kādā tās jau ir. Tā vietā tās vienkārši uzrādīs spiedienu. Un tad notiks kvantu lēciens, kas melno caurumu pārvērš baltajā. 6
Tā vietā, lai melnais caurums būtu pārklāts ar patieso notikumu horizontu, tas paslēpj notikumus sevī tā dēvētajā redzamajā horizontā. Un šeit Roveli pilnībā piekrīt nesen Stīvena Hokinga izvirzītajai teorijai par to, ka melnajiem caurumiem nemaz nav notikumu horizonta, jo to eksistence ir pretrunā ar kvantu mehānikas likumiem.
Daži “cilpiņu kvantu gravitācijas” hipotēzes atbalstītāji pat veikuši analoģiskus aprēķinus visam Visumam, un tie apliecinājuši, ka tādā gadījumā Lielais sprādziens patiesībā bijis liels kvantu lēciens. Roveli paudis, ka, viņaprāt, tāds Visuma vēstures modelis esot vistuvākais patiesībai. Kopā ar kolēģiem viņš arī konstatējis, ka transformācijas process var pilnībā risināties ierobežotā laiktelpas apgabalā. Savukārt viss, kas atrodas ārpus šā apgabala, pakļaujas klasiskajiem Einšteina likumiem.
Tiesa, pilnībā atklāts paliek jautājums par to, cik ilgs laiks paiet līdz tam, kad melnais caurums kolapsē un pārvēršas baltajā. Roveli uzskata, ka šis process risinās dažas sekundes tūkstošdaļas, lai gan, kā jau minēts, novērotājam no malas liksies, ka viss notiek krietni vien lēnāk. Ja paša novērotāja laiks ritētu ātrāk, tad visiem kaut kad tapušajiem melnajiem caurumiem vajadzētu uzsprāgt un izzust, bet – tas jau ir pretrunā ar astrofiziskajiem novērojumiem. No otras puses, tajā gadījumā, ja novērotāja laiks būtu pārlieku ilgs, pārvēršanās baltajā caurumā būtu neloģiska, jo melnie caurumi jau sen būtu iztvaikojuši tā dēvētā Hokinga starojuma dēļ.
Atbilstoši Roveli aprēķiniem melnajam caurumam, kura masa ir ekvivalenta Saules masai, paies aptuveni tūkstotis triljonu Visuma vecumu, pirms tas pārvērtīsies baltajā caurumā. Tieši šā iemesla dēļ mēs arī nekad neesam pamanījuši nevienu balto caurumu.
