Melnbaltās fotogrāfijas draudzkrāsainie vēstījumi 0
LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 27. maijam skatāma fotomākslinieka Egona Spura darbu izstāde “Vieta, izcila skatienam”, bet Gētes institūtā Rīgā līdz 7. maijam apmeklētāji varēs iepazīties ar šī autora fotogrāfijām no cikla “Brēmene”.
Latvijas 20. gadsimta fotogrāfijas vēsturē ir maz personību, kuru daiļradei būtu tik liela nozīme fotogrāfijas vizuālās valodas attīstībā kā Egonam Spurim (1931 – 1990). Latvijas kultūras kanonā vienīgi E. Spura melnbalto fotogrāfiju sērija “Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos” tika atzīta par izcilāko Latvijas fotomākslas sasniegumu.
Lai gan E. Spuris tiek uzskatīts par Latvijas dokumentālās fotogrāfijas pamatlicēju un viņa vārds sastopams nopietnos pasaules fotogrāfijai veltītos enciklopēdiskos izdevumos Šveicē, Vācijā, Anglijā, tomēr ārpus fotogrāfu vides E. Spura vārds joprojām nav plaši pazīstams.
“Mēs ātri aizmirstam ievērojamus cilvēkus, un arī par Spuri un viņa radošo darbību šodien zina tikai nedaudzi, lai gan viņa nozīme Latvijas fotogrāfijā ļoti augstu vērtējama,” saka fotokluba “Ogre” mākslinieciskais direktors Vitauts Mihalovskis. Fotoklubs “Ogre” savulaik bija E. Spura radošo darbību bāzes punkts, viņš bija kluba mākslinieciskais vadītājs no 1975. gada līdz pat savai aiziešanai citos foto laukos. Fotogrāfisko domāšanu tolaik klubā izkopa arī šodien pasaules fotogrāfijas kontekstā pazīstami latviešu mākslinieki Andrejs Grants un Inta Ruka, viņa kļuva par fotomākslinieka dzīvesbiedri. “Skolotājs un viņa skolniece, līdzgaitniece, somu nesēja, dzīvības turpinātāja, ēna un sirdsapziņa,” – tā par šī radošā pāra savienību rakstījis Gunārs Binde.
Fotomākslai E. Spuris pievērsās 50. gadu beigās, un jau 1959. gadā kādā Suvorova (tagad Marijas) ielas foto piederumu veikalā tika sarīkota pirmā autora darbu skate. E. Spuris 1962. gadā kļuva par fotokluba “Rīga” biedru, tajā pašā gadā viņš absolvēja Rīgas Politehnisko institūtu, iegūstot radio inženiera diplomu, – ar šo profesiju nereti tiek pamatota Spura maksimālā precizitāte, metodiskums, racionālisms, kas piemīt viņa fotogrāfijām. Laiks no šā brīža līdz 70. gadu vidum māksliniekam ir intensīvs radoša darba posms, viņš aktīvi piedalās izstādēs – mākslinieka dzīves laikā viņa darbi eksponēti vairāk nekā 350 skatēs 48 valstīs.
E. Spuris bija pirmais mākslinieks no PSRS, kurš 1971. gadā ieguva Starptautiskās fotomākslas federācijas FIAP (Fédération Internationale de l’Art Photographique) zelta medaļu. 1975. gadā viņam tika piešķirts FIAP Mākslas fotogrāfa goda nosaukums AFIAP.
Daudzās izstādēs ievērību un atzinību bija ieguvušas E. Spura fotogrāfijas “Inerce” (1968), cikls “Vibrācijas” (1967. – 1972. g.), “Jūrmalciema zēni” (1968), “Līgava” (1970) – darbi, ko tagad dēvējam par Latvijas fotomākslas klasiku. Agrīniem darbiem raksturīgi spēcīgi gaismēnu kontrasti un melno un balto laukumu attiecības, klasiski līdzsvarota, harmoniska kompozīcija.
E. Spuris ir dažādu žanru darbu, arī izteiksmīgu portretu un dabas motīvos balstītu kompozīciju autors, tomēr sirds dziļumos viņš ir cilvēks, kurš vislabprātāk fotografēja sev tuvos Rīgas strādnieku rajonus, īres namu mūru ieskautos pagalmus, kuru dzīvi viņš pazina un kādos dzīvoja pats. Viņš fotografēja ne tik daudz cilvēku dzīvi tajos, cik izjūtas, kādas rodas, tur dzīvojot. Melnbalto fotogrāfiju sēriju “Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos” autors veidoja gandrīz divus gadu desmitus.
