Monika Zīle: Melnais traips uz tautas ataudzes karoga 39
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nevienam cilvēkam nav tiesību tā atrauties no pasaules, lai aizmirstu par savu pienākumu kalpot tuvākajiem.” Svētais Augustīns
Kārtējā šausmināšanās varas gaiteņos un satraukumi – Latvijā pērn bija zemākais dzimstības rādītājs pēdējā simtgadē, ko darīt, kā glābties! Dabiskais pieaugums mūsu valstī negatīvs jau kopš 1990. gada, bet nu situācija patiešām kritiska: sabiedrībai novecojot, trūks cilvēkresursu tautsaimniecības viedās reindustrializācijas reformu īstenošanai, turpināsies atpalicība no tuvākajiem kaimiņiem un pastiprināsies nācijas pastāvēšanas apdraudējums.
Diemžēl roku lauzīšana un matu plēšana demogrāfijas līkni nepaaugstinās. Ja nu politiķi patiešām vēlas saprast, kāpēc dzimst arvien mazāk bērnu – pagājušajā gadā, lūk, par gandrīz 11 procentiem mazāk nekā 2021. –, tad laikam vajadzētu sākt ar vismaz vienu godīgu secinājumu: visi līdzšinējie lēmumi un dokumenti demogrāfijas kuplināšanai un īpašie veidojumi, kādreizējo ģimenes lietu ministriju ieskaitot, ir bijuši nulles vērti.
Negribētos šo atzīmi priekšlaikus likt pērnajā novembrī svinīgajās “Demogrāfijas brokastīs” prezentētajai Tautas ataudzes stratēģijai “Ģimene – Latvija – 2030 (2050). ATJAUNOJAMIES!”. Tomēr, dokumentu uzmanīgāk palasot, vairojas aizdomas, ka sacerējums tapis, lai apstiprinātu ekspertu sadarbības platformas “Demogrāfijas lietu centrs” (cik krāšņs nosaukums, vai ne?) vadītāja Imanta Parādnieka (Nacionālā apvienība) atrašanos Ministru prezidenta padomnieka īpašajā amatā.
Tautas ataudze, protams, skan daiļi, un kārtējās stratēģijas karogs plīv braši, taču, papētot sadaļas “Ģimenes vērtību spēcināšana sabiedrībā”, nav nevienas pazīmes, ka dokumenta autoriem rūpētu vecāku pienākuma zudums. Uzsverot partnerattiecību stabilitāti kā demogrāfiju ietekmējošu apstākli, I. Parādnieks un viņa komanda ignorē faktu, ka Latvijā gandrīz četrdesmit tūkstošiem bērnu iztiku dod Uzturlīdzekļu garantijas fonds (UGF), ik mēnesi tērējot ap 4,5 miljonus eiro.
Šķiet, demogrāfijas stratēģi uzskata: četrdesmit divi tūkstoši uzturlīdzekļu nemaksātāju un viņu kopējais parāds valstij 345 miljonu eiro apjomā tautas ataudzes skaistos plānus neietekmē tādā mērā, lai šiem faktiem veltītu uzmanību. Kamēr tā domā arī citos varas gaiteņos, melnais traips augstu paceltajā tautas ataudzes karogā plešas arvien lielāks – alimentu nemaksātāju draudze nevis rūk, bet pieaug. Deviņdesmit procenti tās “biedru” ir 40–50 gadus veci vīrieši.
Ja politiķi nopietni satraukušies par šo ciparu un tā ietekmi uz demogrāfiju, tad jau sen bija nepieciešams padziļināts šīs grupas pētījums, kas ļautu labāk saprast: kāpēc tik daudzi ignorē tēva pienākumu un pa kādiem ceļiem veicināma tā izpratne. Liekas, ar pētījumu finansēšanu mūsu valstī nav problēmu. Pusmiljons ne tik sen, lūk, atradās un izkūpēja mistiska pēckovida dzīves skaidrības avota meklējumos.
Bez šaubām, dzimstību negatīvi ietekmē ne tikai alimentu nemaksātāju skaits. Reformu haoss, kur dažā jomā grūti atrast sākumu un paredzēt beigas, laupa cilvēkiem drošības sajūtu. Bažas vairo pandēmijas sekas, Krievijas agresija Ukrainā, nesaprotamais daudzu ikdienas preču cenu pieaugums. Taču pats galvenais – arvien skaidrāk izgaismojas, ka valdībai trūkst tālākas nākotnes redzējuma.
